|
|
Raivis Bičevskis. Dzīves substancionālās formas un ētika.
|
Pēdējā laikā vairākkārt filozofiskās un teoloģiskās domu apmaiņas uzmanības centrā ir izvirzījies jautājums par ētisko evidenču “evidentuma zušanu” mūsdienu eiropeiskajā sabiedrībā. [1] Cik gan lielā mērā šīs norises saistītas ar Eiropas pēdējo gadsimtu domāšanas un dzīves formu vēsturi un pagriezieniem cilvēka sevis, pasaules, transcendences, esamības kopā ar citiem izpratnē, piemēram – ar pilsoniskās sabiedrības, moderno demokrātisko valstu izvēli savu leģitimitāti balstīt Apgaismības un racionālisma uzsvērtajā visiem principiāli, racionāli pieejamā prāta gaismā, racionāli akceptējamā pamatā? Tiesību, rīcības morālie pamati nevar tikt nodrošināti šādā pamatojumā. Tie saistīti ar orientācijas pasaulē dažādiem slāņiem, pirmkārt, reliģisko ieskatu un pārliecību jomu. Morālās normas, kas cieši savijušās arī ar tiesisko normativitāti, valsts nevar nodrošināt. Modernā demokrātija nevar nodrošināt ne pilnīgu taisnīgumu, ne pilnīgu patiesumu sabiedrībā. Tāpēc demokrātiskas sabiedrības izpratne nav atraujama no būtiskām pārdomām par solidaritātes, kopesamības formām, kuru saknes ir dziļākas par racionāli pamatotu demokrātisku valsts pārvaldes un sabiedrības dzīves skatījumu.
Ētisko evidenču zudums ir problēma, kas nevar tikt apjēgta un analizēta paliekot tikai vienas filozofiskas disciplīnas ietvaros. Šīs problēmas iezīmēšana paredz – kā to uzsver vācu filozofs Dīters Henrihs – pārdomāt ētikas pamatojumu pasaules aprakstā. Viņš raksta: "[..] Ētiku nevar pienācīgi pamatot uzsverot "ir" un "jābūtības" nesakritību. Citādi sakot: kāda imperatīva vai vērtības izziņa var tikt neīstenota vai sašķobīties, ja šo izziņu nevar savienot ar pasaules aprakstu, kura iekšienē kļūst izprotams, ka kaut kam ir absolūta nozīme, un tieši priekš manis. Šo pasaules aprakstu arī nevar vienkārši pieņemt tikai normu dēļ. Tam pašam par sevi jābūt ieskatāmam. To var mācīties no Kanta, arī no Platona. Jaunajā interesē par praktisko filosofiju, kas radās pirms trīsdesmit gadiem un dažādu veidu speciālētiku uzplaukumā ekspertu nodarbei tas palicis neievērots" [2] Ar vārdiem “pasaules apraksts” te domāta gan filozofiskā pamatojumā sasniedzamā un tagadnes filozofisko refleksiju līmenim atbilstošā izpratne par cilvēku, pasauli un transcendenci, gan arī izturēšanās, rīcības normativitāte, kas izriet no minētās izpratnes. No pasaules apraksta atrauta dzīves normativitāte un mēģinājumi tādu veidot bez pasaules apraksta problēmas risinājuma paliek sapīti subjektīvisma un relatīvisma aporijās. Normatīvisms – lai kāda veida tas arī būtu – tad zaudē centru, no kura normas, vērtības iegūst savu evidences spēku. Kas ir šīs centrs? Šādu “centru” var raksturot kā domāšanas un dzīves pieredzes veidotu spriedzes lauku, kurā cilvēks ļauj izskanēt galējiem, eksistenciāliem jautājumiem par sevi, pasauli, transcendenci. Te cilvēks tomēr nav viens: šādus jautājumus uzdevusi un uz šādiem jautājumiem atbildes meklējusi Eiropas filozofiski teoloģiskā tradīcija.
Šī tradīcija sniedz dziļu cilvēka, pasaules un Dieva bezgalīgā noslēpuma skatījumu: tas ir spriedzes lauks, kas nebūt nenodrošina ar viegli sasniedzamām zināšanām un tūlīt arī nesniedz pēdējo skaidrību, bet kurā uzturoties, veidojusies cilvēka cilvēcība. Un šodien dzīvojošajiem acīmredzot aizvien atkal no jauna ir jāmācās: nebūt tikai un vienīgi "mūsdienu cilvēkiem", bet būt ilgas vēsturiskas norises un Eiropas kristīgajā mantojumā aizvien no jauna apliecinātā būtisku pārdomu laukā. Tas nozīmē arī uzturēt dzīvu vēsturisko atmiņu un aizvien no jauna jautāt, kā un kāpēc filosofija un teoloģija runā par šo lauku, tematizē kristīgās kultūras pamatpieredzes un vai tās rod jaunu veidu, kā šajās pieredzēs arī šodien saskatīt augsni cilvēka un pasaules izpratnei un visas dzīves pārmaiņai.
Kā tematizēt transcendences absolūto noslēpumu – šis ir jautājums, kas aizvien izskanējis līdztekus cilvēka sevis izpratnes un pasaules izpratnes galējiem jautājumiem. Jautājums par tanscendenci būtiski caurvij minēto jautājumu spriedzes lauku, tāpēc to var saukt par transcendences spriedzes lauku. Transcendences tematizācijas problēma dažādi risināta Eiropas filosofiski teoloģiskās tradīcijas pamatdarbos dažādos veidos – gan Dieva esamības pierādījumu, gan negatīvās teoloģijas, gan ticības radikālas primaritātes akcentējuma veidā. Taču te runa vienmēr ir bijusi par tematizāciju kā visas dzīves orientācijas veidošanu. Un tas nevar tikt izdarīts bez īpašas filosofiskas valodas un domāšanas pieredzes ceļa. Šāda valoda un ceļš nepieciešami arī, lai transcendences tematizācijas kontekstā palīdzētu risināt daudzus jautājumus, piemēram, par ētisku nostādņu un morālas normativitātes pamatiem. Šie jautājumi liek turpināt pārdomu pavedienu transcendences sprieguma laukā, neskatoties uz to, ka tas prasa milzums pūļu un paver milzums grūti atbildamu jautājumu gan par ticības un prāta, gan par tradīcijas un eksistenciālā "šeit un tagad" mirkļa attiecībām, gan par jaunas valodas un jauna domāšanas veida nepieciešamību un iespējām.
Daudzi izcili 20.gadsimta filosofi un teologi dziļi izjutuši jaunas valodas un jauna domāšanas veida nepieciešamību, lai varētu runāt par tradīcijā saglabātiem, bet arī vienlaikus pastāvīgi no jauna atgūstamiem ieskatiem un pieredzēm, kas gadsimtu gaitā veidojuši eiropeiskās domāšanas un dzīves formu vēsturi. Viens no šiem domātājiem ir Martīns Heidegers. Viņa dzīves un pārdomu ceļš ataino sarežģīto filosofijas un teoloģijas situāciju 20.gadsimtā, kas nav pienācīgi izprotama, neņemot vērā eiropeiskās filosofijas un teoloģijas vēsturisko likteni.
Savus vēlīnos darbus M.Heidegers ir nosaucis par "vienkāršu, bet tāpēc neierastu domāšanas pieredzes soļu" sagatavošanu. [3] Savos brieduma gadu darbos Heidegers šādus soļus nosauc arī par faktiski pieredzētu metafiziku. Šī vācu domātāja norāde ir ārkārtīgi svarīga ne tikai jautājumam par metafizikas iespējamību šodien un ne tikai jautājumam par filosofiski teoloģiskā mantojumā apliecināto un saglabāto pieredžu tagadni un nākotni. Svarīga ir šādu pieredžu pārmainošais spēks ikdienas dzīves plūdumā. [4] Un te ir vēl viens aspekts, ko pārdomāt filosofijas, teoloģijas un kristīgo vērtību kontekstā: jautājums par dzīvošanu transcendences sprieguma laukā mūsu faktiskās dzīves pieredzes konkrētajās formās šeit un tagad, šodien. "Transcendences sprieguma lauks" šeit var tikt nosaukts arī par orientācijas kopsakaru, no kura visa dzīve iegūst jēgu un kas pats šādā aspektā nav "ārpus" dzīves. Cilvēka esamības principiālais galīgums un vēsturiskums paredz transcendences kā bezdibenīga noslēpuma apziņas "ieaustību", "iegremdētību" ikdienas pieredzes gaitās, darbos un domās.
Kristietības dzīves formu vēsturē šis apstāklis izpaudies gan individuālās dzīves norišu, gan sabiedrisko institūciju lomas un funkciju skatījumā transcendences horizontā. Dzīves formas, kurās transcendences spriedzes lauks tiek dzīvots, varētu, izmantojot aristoteliski sholastisko substances jēdzienu, saukt par dzīves substancionālajām formām. Substance kā "ieveidota forma, kas dzīves laikā attīstās", [5] ietver sevī norādi uz noteiktu pavedienu, pa kuru šāda attīstība noris. Šī attīstība var tikt skatīta kā pa noteiktu pavedienu uz noteiktu mērķi virzīta norise. Faktiskās dzīves galīguma un vēsturiskuma kontekstā var runāt par noteiktām dzīves iespējām, kuras var tikt īstenotas (un tas nozīmē – īstenojumā var tikt uztverta pašās šajās iespējās ietvertā "teleoloģija"), bet var arī tikt atstātas novārtā vai tās var maldīgi zaudēt savu teleoloģiju. Pašas iespējas kā ieveidotas formas ir spriedzes lauks, kas paveras faktiskajā dzīvē. Dzīves substancionālās formas ir spriedzes lauks, kurā var tikt dzīvotas būtiskas cilvēcības iespējas transcendences horizontā. Tām piemīt sava teleoloģija un racionalitāte un tās ir pašā dzīvē no pašas dzīves izaugušas formas. Šādu dzīves substancionālo formu problēmu risina arī Hēgeļa objektīvā gara filosofija.
Spriedze starp galīgumu un transcendenci paliek apvārsnis, kas sniedz atskaites punktu gan, piemēram, savstarpējo attiecību skatījumam ģimenē, gan attiecībām ar līdzcilvēkiem. Jāsaglabā un jākopj konkrētas faktiskās dzīves pieredzes formas, kurās šāds spriegums tiek dzīvots. Te metafiziskās domas kalngali kā augstākās eiropeiskā cilvēka sevis un pasaules izpratnes virsotnes nav nodalāmas no ikdienā dzīvotas dzīves. Tās veido vienotību transcendences spriedzes laukā. Pašā dzīvē tādējādi atklājas teleoloģija uz transcendenci, ja vien uztveram un uzdrošināmies šai teleoloģijai sekot.
Spriedzes lauks nenozīmē saspringšanu un rūpes, un raizes vien. Vācu dominikānis Ekharts savulaik lietojis vārdu atraisītība. Tā vienlaikus ir atraisīšanās no pārlieku ciešas piesaistes lietām, bet šī atraisīšanās pati ir bezdibenīgā Dieva noslēpuma spriedzes laukā. [6] To var īstenot un ikdienas dzīves formās arī tā īstenota kristīgās dzīves vēsturē un tagadnē, esot laikā un starp lietām un vienlaikus esot transcendences spriedzes laukā.
Būt transcendences lauka spriegumā – tas gadu simtiem veidojis Eiropas cilvēku, uzturējis viņu un sniedzis nākotnes perspektīvu. Pieredzēt šo lauku nozīmē arī pārmaiņu attieksmē pret dzīvi, nāvi, kopesamību ar līdzcilvēkiem. Tas iezīmē arī ētisko dimensiju, kas nav atraujama no domāšanas dimensijas un no pašas dzīves teleoloģijas un racionalitātes. Transcendences sprieguma lauks ievirza uz ētiku, kas nav atraujama no metafizikas, no “pasaules apraksta”. Taču jāuzsver, ka transcendences spriedzes lauka nestā pārmaiņa nav reizi par visām reizēm nostiprināts un nodrošināts ieguvums, bet apliecināma un dzīvojama, aizvien atkal esot ceļā pie aizvien skaidrākas absolūtā noslēpuma atzīšanas, kura pavēnī cilvēks mājo laikā un pasaulē. Šis ceļš iezīmē dzīves substancionālo formu teleoloģijas patieso dinamiku.
Atsauces
- [1] Sk.: Dialektik der Säkularisierung. Über Vernunft und Religion. Ein Gespräch von Jürgen Habermas und Josef Kardinal Ratzinger. Mit einem Einleitung hrsg. von Florian Schuller. – Freiburg, 2005.
- [2] Dieter Henrich. Bewusstes Leben und Metaphysik // Dieter Henrich. Bewusstes Leben. Untersuchungen zum Verhältnis von Subjektivität und Metaphysik. – Stuttgart, 1999. – S. 213.
- [3] Martin Heidegger. Hölderlins Erde und Himmel // Martin Heidegger. Gesamtausgabe. Bd. 4. Erläuterungen zu Hölderlins Dichtung. – Frankfurt am Main, 1983. – S. 154.
- [4] Sal.: Martin Heidegger. Einleitung zu "Was ist Metaphysik?" (1946) // Martin Heidegger. Gesamtausgabe Bd. 9 Wegmarken. – Frankfurt am Main, 1976. – S. 368.
- [5] Sal.: Werner Jaeger. Aristoteles. Grundlegung einer Geschichte seiner Entwicklung. 3. Aufl. – Dublin/Zürich, 1967. – S. 2—5.
- [6] Skat.: Meister Eckhart. Deutsche Predigten und Traktate. Hrsg. von Josef Quint. – München, 1963. – S. 159—164.
|
|
