Rakstu krājuma vienojošais motīvs ir traditio, kas te tiek saprasts kā kultūru veidojošo zināšanu nodošana nākamajām paaudzēm un pārmantošana. Šis process ir dzīvs un mainīgs un mainīga ir arī pati tradīcija.

Krājumā publicētajā reliģijpētnieka Haralda Biezā rakstā „Tradīciju vara” aplūkots jautājums par tradīcijas samērošanu ar aktuālo dzīves situāciju. Sastādītāji turpina lasītājus iepazīstināt arī ar latviešu teologa Alberta Freija manuskriptiem, šajā krājumā publicēts Freija manuskripts par K. Skalbi- Kārļa Skalbes reliģija, kas ir šī manuskripta pirmā daļa. O. Vilnītes raksts ir veltīts filosofes Larisas Čuhinas dzīves metiem un fislosofiskajiem centieniem. Krājumā publicēts arī Čuhinas pētījums par M. Šēlera filosofisko antropoloģiju. Publicētajā Ināras Ceras rakstā tiek piedāvāta rīdzinieku iemīļotā un augsti vērtētā mācītāja J.G.Herdera pēdējā Rīgas sprediķa, kas tika sacīts 1769. gada 17. maijā, analīze. Māra Kiope raksta par svētceļojumu, atklājot to kā izteiksmīgu konceptu teoloģiskajā racionalitātē un eksistenciāli ietilpīgu un pieredzes piesātinātu jēdzienu.

Krājuma sastādītāji rosina paraudzīties uz tradīciju kā uz svētceļojumu, kas palīdz atrast ceļu no pagātnes uz nākotni.

Almanaha „Filosofija ’5” iecere ir sniegt modernitātes izaicinājuma aplūkojumu kopsakarā ar kristīgo vērtību analīzi. Postmodernais relatīvisma un plurālisma uzsvērums apdraud stabilās, uz mūžību un absolūtu orientētās vērtības, padarot tās par diskutablām. Filosofijas uzdevums ir aplūkot šīs vērtības mūsdienu kultūrvēsturiskajā situācijā, mēģinot tās saskatīt dziļākajā dimensijā un saistībā ar būtiskajiem jautājumiem par cilvēka eksistenci. Sekojot šim uzdevumam, almanaha autori meklē atbildes uz jautājumu: vai modernitātes izaicinājums pieļauj klasiskās dzīves izjūtas turpināšanos vai arī drīzāk apkaro to?

Autori necenšas definēt kādu noteiktu kristīgo vērtību kopumu, atdalot tās no pārējiem kultūru veidojošajiem faktoriem, jo kristīgā ievirze ir pats dziļākais eiropeiskās civilizācijas, domāšanas un rīcības pamats, un to nav iespējams izslēgt no Eiropas kultūras vēstures un mūsdienām, nezaudējot pašu Eiropu.

Veltot īpašu uzmanību modernitātes izaicinājumam, almanahs turpina iepriekšējā izdevumā aizsākto modernitātes teorētiķa Teodora V. Adorno filosofisko uzskatu analīzi un interpretācijas. Šajā izdevumā Adorno filosofijas interpretācijas sniedz R. Vigershauzs un M. Viške, kuri viesojās Rīgā un iesniedza savus rakstus almanaham. Latvijas filosofi R. Zembahs, M. Kūle un I. Ijabs savukārt komentē fragmentus no Adorno grāmatas „Minima Moralia”.

Almanaha nobeigumā tiek sniegts pārskats par Latvijas filosofiskās dzīves aktualitātēm 2004.-2005. gadā: tiek atspoguļoti starptautiski un vietējā mēroga filosofiski pasākumi.

Autoru, kas publicējušies šajā rakstu krājumā, uzmanības centrā tiek izvirzīts jautājums par kristīgajām vērtībām mūsdienās. Latvijā šīm vērtībām tiek pievērsta uzmanība gan izglītības sistēmas pārstāvju diskusijās par kristīgās ētikas pasniegšanu skolās, gan politiķu runās par tautas morālo pagrimumu un stabilu vērtību zudumu ģimenēs, tomēr nav vienotas atbildes par šo vērtību nozīmīgumu mūsdienās. Šādu atbildi nesniedz arī krājuma autori; attieksme pret kristīgajām vērtībām te top dialogā, kritiskā skatījumā, uzrunājot lasītājus un saklausot atbildes. Krājumā publicēti ne vien autoru raksti, bet arī atsevišķi fragmenti no diskusijām, kas risinājušās saistībā ar krājuma autoru vairākkārtējām uzstāšanās reizēm par šo tēmu.

Grāmata hronoloģiski aptver Jaunās strāvas periodu un 20. gadsimta pirmos divus gadu desmitus, atsevišķos gadījumos ir ietverta arī vēlākā aplūkojamās personas uzskatu evolūcija un materiāli, kas to apliecina.

Antoloģijā aplūkotajam laika periodam raksturīga modernitātes tradīcijas veidošanās, ko rosina ne vien universālisma ievirzes, bet arī sociocentriskā Apgaismības strāva, kas pauž atziņu, ka cilvēks veidojas par cilvēku tikai sabiedrībā, kuras izpratne ir saistīta ar racionāliem un zinātnes loģikas principiem egotisma ievirzes pārvarēšanai, kas arī nodrošina katra indivīda brīvību un vērtību. Tāpat modernitātes tapšanu un pašizpratni veido arī revolucionārā tradīcija, kas dalījās vairākās strāvās ar atšķirīgu ideju uzsvērumu un radikalizācijas pakāpi, kopīgais tām bija brīvības kā vērtības un vienlīdzības, egalitārisma ideja. Kā trešā modernitāti konstituējošā ievirze Latvijā antoloģijā minēta romantisma strāva, kas guva izpausmi galvenokārt literatūrā, mākslā un mūzikā, atceļot robežas starp šīm jomām un filosofiju.

Šīs trīs minētās ievirzes, kas savstarpēji konkurēja cenšoties ieņemt dominējošo pozīciju, saskārās Piektā gada revolūcijā, kas nebija tikai sociāldemokrātijas inspirēta, tās pamatnozīme ir saistāma ar mentalitātes maiņu , apziņā apliecinot moderna, brīva un varoša cilvēka spēju un iespēju.

Antoloģijā aplūkotais laika periods ir arī manifestu un petīciju sacerēšanas laiks, neskaitāmu biedrību un profesionālo apvienību dibināšanas laiks, kas cilvēkiem ļāva formulēt un apzināt dažādas intereses un tiesības un to aizstāvību.

Aprakstāmajā periodā caur ideju daudzveidību un to savstarpējo kritisko dialogu patiesi ir veidojusies moderna, arī uz individuālismu balstīta sabiedrība, kultūras un nācijas izpratne, kas likumsakarīgi noved pie Latvijas valstiskuma.

Alasdair Macintyre. The Unconscious: A Conceptual Analysis.
London, New York: Routledge, 2004. 122 p.

A.Makintairs (1929.), amerikāņu filozofs, kura agrīnie darbi tapuši marksisma ietekmē, bet vēlīnajos gados viņa uzskatus ietekmē katolicisms. Pārsvarā nodarbojas ar politisko filozofiju un ētikas jautājumiem, būdams komunitārisma pārstāvis ir opozīcijā klasiskā liberālisma idejām.

Darbu „Neapzinātais: Konceptuāla analīze” autors sācis rakstīt 1957.gadā kā pārdomu rezultātu savām reliģijas psiholoģijas lekcijām, kurām gatavojoties pētījis ne tikai Freida atziņas, bet arī Brīrlija un Feirbērna pieeju. Pēc paša vārdiem, A.Makintairs šajā darbā vēlas integrēt psihoanalīzes teoriju ar apziņas filozofiju. Lai gan darbs galvenokārt veltīts koncepta „neapzinātais” analīzei, samērā apjomīgajā ievadā tiek piedāvāts Aristoteļa un Lakāna vēlmes konceptu salīdzinājums. Autora pozīcijas pamatojums ir hipotēze, ka Freids jēdzienu „neapzinātais” lietojis gan aprakstošā, gan izskaidrojošā nozīmē. A.Makintairs uzsver, ka koncepta nozīmju izskaidrošana un nošķiršana var palīdzēt izprast psihoanalīzi un atrisināt tās neskaidrības. Balstoties uz filozofijas vēstures avotiem, darba centrā tiek izvirzīti jautājumi par psiholoģiskās teorijas raksturu, kā arī motivācijas, mērķa un cēloņa problēmām.

K.Kaningems ir Kembridžas Universitātes teoloģijas profesors, kura interešu sfērā ietilpst arī jurisprudence un sociālās zinātnes.
Grāmata izdota sērijā Radical Orthodoxy, kas mēģina skaidrot modernisma un postmodernisma idejas caur teoloģijas prizmu. Sērijā jau iznākušas grāmatas: Radical Orthodoxy, Divine Economy, Truth in Aquinas, Cities of God, Liberation Theology After the End of History. Radikālā ortodoksija ir teoloģiska atbilde uz postmodernās filozofijas tendencēm. Tā atrodas dialogā ne tikai ar kristietības tradīciju, bet darbojas cieši līdzās citām jomām – politikai, ekonomikai, dabaszinātnēm, sociālai un kultūras teorijai.

„Nihilisma ģenealoģija” ir mēģinājums skatīt Rietumu filozofijas vēsturi kā nihilisma domāšanas veidošanās procesu, izvaicājot „neesamības filozofiju” no teoloģijas skatu punkta. Lasītājs sākumā tiek ievadīts Plotīna, Avicennas, Duna Skota un Okamas Viljama pasaulē, vispusīgo un dziļo pētījumu turpinot ar „nekas” koncepta pārskatu Hēgeļa, Heidegera, Deridā, Sartra, Lakāna, Delēza un Badjo filozofijā.

Darbs izdots sērijā Routledge Contemporary Introductions to Philosophy, kas paredzēta studentiem un iepazīstina ar galvenajiem filozofijas virzieniem. Sērijā iznākušas grāmatas par zinātnes filozofiju, epistemoloģiju, ētiku, estētiku u. c.
Grāmata, kas ir viegli uztverama un saistoša, iepazīstina ar galvenajām ievirzēm apziņas filozofijas jomā - duālismu, biheiviorismu, funkcionālismu, kā arī iezīmē svarīgākās diskusijas apziņas filozofijas vēsturē. Tiek risināti jautājumi par pieredzi un realitāti, prātu un nozīmi, intencionalitāti un interpretāciju. Kā vērtīgs atradums var kalpot katras nodaļas beigās ievietotais ieteicamās literatūras saraksts.
Autors Dž.Heils ir filozofijas profesors Deividsona Koledžā ASV un Monašas Universitātē Austrālijā. Šobrīd strādā pie grāmatas „Domāšana ar un bez valodas”.

„Mūsu morāles valoda bieži vien ir faktoloģiska, vismaz šķiet tāda”, tā atzīst grāmatas redaktori.
Šajā izdevumā apvienoti mūsdienu nozīmīgākie un saistošākie darbi metaētikas jomā, tiek diskutēts par tādiem jautājumiem kā – morālā lēmuma un motivācijas attiecības, kas ir morālā objektivitāte, morāles psiholoģija un ko darīt ar morālo relatīvismu. Rakstu krājumā ievietoti tādu autoru kā G.E.Mūra, F.Sneira, Dž.Makkija, S.Blekbērna, D.Sosas darbi. Teksti sakārtoti vienpadsmit tematiskās nodaļās, katrai ir priekšvārds, kurā īsumā ieskicēta filozofiskā diskusija un autoru galvenie argumenti.

Oksfordas filozofijas rokasgrāmatā apkopota filozofijas terminu vārdnīca ar vairāk kā 3 000 šķirkļiem, tās autoru vidū ir P.Feirābends, V.O.Kvains, J.Berlins, Dž.Serls, F.Fūta, A.Makintairs, E.Sosa, A.Kvintons, P.Zingers. Vārdnīca piedāvā samērā vispusīgu domas virzienu, tēmu un teoriju apskatu, kā arī iepazīstina ar nozīmīgiem konceptiem un vairāk kā 80 pagātnes un tagadnes filozofu portretiem. Rokasgrāmatas pielikumos sniegts filozofijas strukturējums 15 diagrammās un filozofijas vēstures hronoloģijas tabula.
Lai gan šis enciklopēdiskais izdevums vairāk veltīts vispārējam filozofijas vēstures apskatam, jo īpaši analītiskās filozofijas tradīcijai, tajā atradīsiet arī informāciju par citu filozofijas ieviržu autoriem, kā arī dažādām mūsdienās aktuālām tēmām, piemēram, terorismu, klonēšanu, globalizāciju, seksualitāti u.c.

Prof. Maijas Kūles grāmatu „Eirodzīve: formas, principi, izjūtas” - Rīga: FSI, 2006, 440 lpp. - par divreiz lētāku cenu nekā grāmatnīcās var iegādāties:

LU Vēstures un filozofijas fakultātē, Brīvības bulv. 32, pie ieejas (pie sarga) un Latvijas Zinātņu akadēmijas 5.stāvā, Filozofijas un socioloģijas institūtā, Akadēmijas lauk. 1, pie bibliotekāres Artas Jānes, tālr. 67229208.

Par to, kā noritēja grāmatas tapšana, lasiet M.Kūles apcerējumā: Lasīt tālāk

Nāk klajā jauns e-žurnāls “’Publiskās Lietas”, ko veido Filozofijas Atbalsta Fonds Latvijā sadarbībā ar Latvijas Universitātes filozofiem. Lasīt tālāk

“.. Atsaukšanās uz Platona tekstuālo korpusu drīzāk jau ļauj fiksēt dažas filosofijas iezīmes. Turklāt šī filosofēšanas noskaidrošana nenorisinās abstraktā telplaikā, tajā atbalsojas pārdomas par filosofijas klatbūtni zemē, kas tiek dēvēta par Latviju. Līdz ar to atsaukšanās uz Platona tekstuālo korpusu ir tikai mēģinājums veidot spoguli, kurā var palūkoties pašizpratnes un pašiepazīšanas nolūkā..”
Igors Šuvajevs. Nepasakāmā mācība. Priekšlasījums LU 62. konferences filozofijas nozarē plenārsēdē, 2004. gada februārī. Lasīt tālāk

“Latvijas filozofu situācijā, vajadzētu nonākt arī pie līdzsvarotāka Histēriķa diskursa iespēju un nopelnu (!!!) vērtējuma .. . Kas var notikt, ja filozofijas tulkošana tādā pašā tempā un ar tādu pašu tulkošanas darba būtības un sūtības izpratni turpināsies bez jelkādas tās fizisko un metafizisko nosacījumu un ierobežojumu apspriešanas?” jautā Ansis Zunde rakstā “’Uzmetums filozofijas tulkošanas filozofijai”. Lasīt tālāk

Freids. Kā murgus pārvērš sapnī

Teksts un foto Arnis Kluinis, Rīgas Balss.

Austrija nepalaida garām teicamu ieganstu atgādināt par sevi Latvijas sabiedrībai un atbalstīja Zigmunda Freida 150. dzimšanas dienai veltītu konferenci “Sapnis un īstenība globalizētajā sabiedrībā” 29. – 30. septembrī Rīgā.

Konferences atklāšanu ar savu klātbūtni kuplināja Austrijas vēstnieks Latvijā Vernfrīds Kefflers un kultūras ministre Helēna Demakova.

Austrijas vēstnieks Latvijā Vernfrīds Kefflers stāsta, ka viens no rosinājumiem atbalstīt šādu pasākumu bijusi viņa saruna ar Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Pēc viņas teiktā, līdz šim Latvijā par galveno “personu” visvisādos procesos esot uzskatīta valsts, bet tagad vajagot pacensties centrā likt cilvēku. Šādas runas pēdējos gados bija kļuvušas par valstī valdošo aprindu labā toņa sastāvdaļu. Šīm aprindām pietuvinātā ļaužu grupiņā, ar kuras pārstāvēšanu plašākai publikai visvairāk nopūlējās Edvīns Karnītis, tika pat satapināts domraksts “Latvijas izaugsmes modelis "Cilvēks centrā”". Tā tēzes līdz šai baltai dienai tika izvērstas Latvijas Nacionālajā attīstības plānā (NAP), kuru šo rindu autors 2. jūnija publikācijā nosauca par “murgojumu”, kas tieši sasaucas ar konferences tēmu. “Murgs” taču ir sapņa paveids, un NAP, ja tas vispār kaut ko parāda un apraksta, tad tikai ierēdņu un politiķu bailes ieraudzīt reālo situāciju valstī un atzīt, cik dziļi un pamatīgi šie kungi un dāmas ir aizzāģējuši zaru, uz kura sēž arī paši. Kā kaut kas tāds var notikt ar cilvēkiem, kurus nav pamata apsaukāt par muļķiem?

Atbildi uz šo jautājumu ir devis tieši Freids. Cilvēks prāts, tātad, ir niecība un nevarība attiecībā pret viņa zemapziņu/bezapziņu, attiecībā pret cilvēka dziņām, pret bērnības traumu radītajiem “kompleksiem” utt. Cilvēkam neatliek nekas cits, kā vien iztapt šiem varenajiem spēkiem, bet tajā pašā laikā viņam ir atļauts izkopt aizsargmehānismus, kā neredzēt acīmredzamo un nesaprast pašsaprotamo. Tādējādi cilvēks gūst iespēju savu kalpošanu iztēlot kā kundzību pār dabu, tai skaitā par savu paša dabu, un citiem cilvēkiem. Šāda izlocīšanās prasa nepārtrauktu modrību, lai kaut ko nepamanītu tieši tāpēc, ka tas ir pamanīts tik savlaicīgi, ka jau ir pieņemti mēri pamanīt aizliegtā pārsaukšanai, projicēšanai u.c. psihoanalīzē aprakstītiem veidiem, kā cilvēki nosargā savu iedomu pasauli no reālās pasaules. Ja nu cilvēks ar šādu uzdevumu vairs netiek galā, viņš varbūt noalgo psihoanalītiķi kā savu izpalīgu.

Psihoanalītiķiem gan patiktu domāt un runāt, ka viņi nebūt nekļūst par vēl vienu elementu cilvēka aizsargmehānismos, bet gan palīdz saviem pacietiem/klientiem tos atmest kā liekus. Psihoanalīzes seansos cilvēki kļūstot spējīgi pieņemt reālo pasauli ar tās likumiem. Bet ko tad psihoanalītiķi paši zina par pasauli ārpus savas psihoanalītiķu prakses? Ja psihoanalīzei būtu kāda saistība ar reālo dzīvi, tad taču vairāk nekā 100 gadu laikā pēc psihoanalīzes pamatpostulātu pieteikšanas sabiedrībai vajadzētu gan uzrādīt kaut vienu zinātnisku atklājumu vai veiksmīgu politiķa (uzņēmēja, aktiera) karjeru kā psihoanalīzes seansu rezultātu. Tādu panākumu līdz šim nav bijis ne psihoanalīzes profesionāļiem, ne viņu klientiem ārpus pašas psihoanalīzes. Tā ir izcīnījusi akadēmiskas disciplīnas statusu un devusi solīdus iztikas līdzekļus daudziem no tiem, kuri šo disciplīnu kopuši augstskolu auditorijās un savās ārstu praksēs. Konference “Sapnis un īstenība globalizētajā sabiedrībā” bija kārtējais apliecinājums šādai jaukai laika pavadīšanai.

Konferences dalībniekus sveica Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis, bet lielāko daļu darba konferences organizēšanā un vadīšanā uzņēmās profesors Igors Šuvajevs.

Ar ievadreferātu konferencē uzstājās Igors Šuvajevs, izklāstot psihoanalīzes rašanos Latvijā. Viņš nosauca dažus no tagadējās Latvijas teritorijas cēlušos cilvēkus starp Freida pacientiem un pirmajiem popularizētājiem. Latvijas Republikas un Latvijas Universitātes dibināšana pavēra iespēju sistemātiskākai 20. gs. ideju adaptācijai Latvijā un latviešu valodā. Jāakcentē fakts, ka 20./30. gados vairāki Latvijas pilsoņi šeit praktizēja kā starptautiskās psihoanalītiķu sabiedrības atzīti speciālisti, bet pamatā Latvija bija vieta, kur psiholoģijas un pedagoģijas speciālisti, literāti, publicisti u.tml. mēģināja iepīt psihoanalīzes idejas savos tekstos un darbos, kas nebija psihoanalīze. Tā tas notiek arī šodien, kad Latvijā, pēc Latvijas Psihoterapeitu asociācijas aktīvistes Daces Ceravas teiktā, darbojas viens starptautiski pilnā mērā atzīts psihoanalītiķis un vēl 4 kandidāti uz šādu titulu. Psihoanalīzes idejas ir pamatā krietni sakuplojušam psihoterapeitiskās palīdzības virzienu kopumam, kurus piedāvā 40 sertificēti ārsti psihoterapeiti, bet kaut kādus psihoterapijas elementus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir apguvuši līdz 300 cilvēkiem. Varam piekrist kultūras ministres Helēnas Demakovas apgalvojumam konferences ievadvārdos, ka vietējās psihoanalītiskās prakses trūkums nevājina psihoanalīzes ideju iespaidu, kas Rīgā izpaužas tieši tāpat kā Vīnē, Ņujorkā vai Varšavā.

2006.gada 11. - 14.septembrī Rīgā, LU Lielajā aulā Latvijas Universitāte, LU Jūdaikas studiju centrs, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Francijas Kultūras centrs Rīgā kopā ar citiem sadarbības partneriem rīkoja sesto starptautisko konferenci „EBREJI MAINĪGAJĀ PASAULĒ”. Tās ietvaros notika filosofa EMANUĒLA LEVINA simtgadei veltīta sekcija 13. - 14.septembrī. Ar priekšlasījumiem uzstājās Strasbūras Marka Bloka universitātes (www.umb.u-strasbg.fr) doktora studiju programmas vadītājs Ž.Bensusāns, kā arī K.Šaljē (Parīze), M.Rubene, I.Lapinska (Rīga) un daudzi citi.

Profesore Katrīne Šaljē ir mūsdienu franču filozofijas pētniece, kas savā laikā mācījusies pie E.Levina, un šobrīd darbojas Parīzes 10.universitātē (www.u-paris10.fr), kā arī sadarbojas ar pētījumu centriem Jeruzalemē, Prāgā, Pekinā un Losandželosā. Savukārt Žerāra Bensusāna interešu sfērā ietilpst mūsdienu franču filosofija, vācu un ebreju filosofija. Viņa darbi ir guvuši atzinību un tulkoti vairākās valodās.

2006.gada 24.–26.augustā Daugavpils Universitātē notika 56.Pasaules fenomenoloģijas institūta kongress “Domājot par izglītību dzīvespasaules perspektīvā”. Par konferences norisi un fenomenoloģiju Latvijas kontekstā Māras Kiopes un Velgas Vēveres rakstā. Lasīt tālāk

Kopš 2002.gada pēc UNESCO iniciatīvas tiek atzīmēta Filozofijas diena, lai pievērstu pasaules sabiedrības uzmanību filozofijas lomai cilvēciskuma vērtību aizstāvībā un stiprināšanā. 2004.gadā par godu šai dienai Strasbūrā notika pat īpaša Eiroparlamenta atklātā sēde. 2006.gadā UNESCO izstrādātajā „Filozofijas starpnozaru stratēģijā” tiek uzsvērti trīs pamatvirzieni, kuros tiks izvērstas turpmākās UNESCO aktivitātes filozofijas jomā – dialoga veicināšana sabiedrībā, kritiskās domas un sabiedrības analīzes attīstība, kā arī filozofisko pētījumu sekmēšana.

2006.gada 17.novembrī Parīzē notiks ikgadējās UNESCO Filozofijas dienas atzīmēšana. Arī Latvija ierindojas to gandrīz 200 valstu vidū, kas svin Filozofijas dienu. 2005.gada 23.novembrī ar studentu atbalstu tika rīkots pasākums “Filozofija un humors” un diskusija “Filozofija kā zīmols, zīmols kā filozofija” ar reklāmas un plašsaziņas speciālistu līdzdalību. Savukārt Filozofijas dienas izskaņā tika atvērta “Filozofijas līnija” – iespēja pa “karstajiem tālruņiem” saņemt atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem par filozofiju, kā āri notika filozofijas doktorantu atklātais kolokvijs “Filozofija Latvijā: pienākumi un uzdevumi”.

Par šī gada Filozofijas dienas pasākumiem informēsim turpmāk.

LU Filozofijas nodaļā 17. decembrī notika Latvijas un Lietuvas filozofu pārrunas par turpmākās sadarbības attīstību. Latvijas filozofi iepazīstināja ar filozofijas norisēm Latvijas Universitātē un tās Filozofijas un socioloģjas institūtā, kā arī ar iznākošajiem filozofiskajiem izdevumiem. Gražina Minotaite no Viļņas atzina: “Kaut kas jums notiek labāk, kaut kas mums…”. Lai notiktu pieredzes apmaiņa un stiprinātos akadēmiskie kontakti, tika nolemts, ka 2005. gada maijā Latvijas filozofu delegācija, ko veidos doktorantūras docētāji un studenti, dosies uz Viļņu. Tur notiks semināri un tikšanās ar Viļņas Universitātes un Lietuvas Kultūras un mākslas institūta docētājiem, pētniekiem un doktorantūras studentiem. Vizītes sagatavošanai jau tuvākajā laikā tiks izveidota rīcības komiteja no abu pušu pārstāvjiem.

Augusta beigās septiņi Latvijas filozofi piedalījās fenomenoloģijas problēmām veltītā starptautiskā konferencē Oksfordas Universitātē. Pēc atgriešanās apkopojot iespaidus, nācās atzīt, ka visejošākais koncepts patlaban ir Lebenswelt vai citādāk sakot DZĪVE visplašakajā skatījumā, turklāt saistījumā ar citām filozofiskjām tradīcijām, piemēram - “Vitgenšteina dzīves formas salīdzinājumā ar Lebenswelt”. Fenomenoloģiskais logoss pēchuserliskajā skatījumā stipri saistīts ar hilētiskajiem, ķermeniskuma aspektiem. R. Zembahs, kurš piedalījās M. Merlo-Pontī filozofijai veltītās sekcijas darbā, uzskata, ka fenomenoloģijas pētnieku vidū valda pārāk liela pašpietiekamība, diskusija nebija iespējama problemātisku uzstādījumu trūkuma dēļ. “Izskatās, attīstība varētu būt apstājusies”, secina R. Zembahs.