|
|
Gunārs Brāzma. Bioētikas aktualitātes Latvijā.
|
Runājot par praktisko jeb pielietojamo ētiku, kuras sastāvdaļa ir bioētika, vārdam “aktualitātes” var būt divējāda nozīme. Par aktualitātēm var uzskatīt gan tās problēmas, kurām tiek pievērsta pastiprināta uzmanība zinātniskajās publikācijās, gan arī tos ar bioētiku saistītos tematus, kurus par nozīmīgiem un apspriešanas vērtiem uzskata plašākā sabiedrībā. Gribētu pakomentēt dažas aktualitātes tieši šādā nozīmē, proti, kā dažas bioētikas problēmas tiek apspriestas un izprastas Latvijas sabiedrībā. Šajā kontekstā jāpievēršas plašsaziņas līdzekļu un žurnālistu ietekmei uz sabiedrisko domu.
Turpmāk sacītais nekādā gadījumā nav jāuztver vispārināti, t.i., kā negatīva attieksme pret visu plašsaziņas līdzekļu darbības kvalitāti vai žurnālistu vainošana visās nelaimēs. Tomēr, ja runājam, piemēram, par televīziju ar tās ļoti lielo ietekmi uz sabiedrību, tad bioētikas aktualitāšu atspoguļojumā nevar neievērot arī zināmu tendenciozitāti un paviršību. Minēšu pāris piemērus no Latvijas televīzijas pirmās programmas raidījumiem 2005.gada otrajā pusē.
Šajā laikā tika aktualizētas ar eitanāziju saistītās problēmas. Vispirms būtu jāvienojas, ko mēs saprotam ar eitanāziju, taču šis jautājums parasti tiek atspoguļots kā pats par sevi saprotams. Piemēram, kādā intervijā no pazīstamas žurnālistes puses tika paskaidrots, ka eitanāzija nozīmējot gan to, ka pacients lūdz viņu nonāvēt, gan arī to, ka netiek izmantoti visi zinātnes radītie līdzekļi maksimālai dzīvības paildzināšanai. No šāda, ļoti tipiska skaidrojuma viegli var rasties iespaids, ka konservatīvie dzīvības svētuma doktrīnas aizstāvji pārstāv viedokli, ka cilvēka dzīvība visos gadījumos jāpaildzina cik vien iespējams, izmantojot visas pieejamās medicīnas tehnoloģijas.
Šis ir raksturīgs piemērs, kad konservatīvā viedokļa raksturojums aprobežojas ar vienkāršotu klišeju atkārtošanu. Šķiet, ka tas tiek darīts ar nolūku parādīt dzīvības svētuma doktrīnas it kā ekstrēmo raksturu. Tiek ignorēts, ka dzīvības svētuma doktrīnas būtiska sastāvdaļa ir tieši nošķīrums starp pacienta nonāvēšanu un ļaušanu nomirt. Ja ar eitanāziju saprot jebkuru gadījumu, kad netiek izmantoti visi līdzekļi dzīvības paildzināšanai (vai tiek pārtraukta to izmantošana), tā vietā ļaujot pacientam nomirt, tad pat katoļu baznīca dažkārt ir par eitanāziju. Saskaņā ar katolicisma medicīnas ētiku dzīvība nav obligāti jāpaildzina cik vien iespējams tajos gadījumos, kad var paredzēt, ka dzīvības paildzināšanas līdzekļu, piemēram, plaušu mākslīgās ventilācijas, izmantošana būs medicīniski veltīga, vai arī to negatīvā ietekme uz pacienta stāvokli būs lielāka par ieguvumiem. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka šāda rīcība atšķiras gan no aktīvās, gan pasīvās eitanāzijas, jo šajos gadījumos nav nolūka izraisīt nāves iestāšanos [1, 178 – 179]. Katolicisma medicīnas ētikā šādos gadījumos dzīvības paildzināšanas līdzekļi tiek dēvēti par ekstraordināriem vai neproporcionāliem [2, 205 – 206].
Vēl viens piemērs. Kādā no pārraidēm, kas Latvijas televīzijas pirmajā kanālā bija veltīta eitanāzijas problēmai, it kā neitrālā žurnālista sniegtā informācija kā viennozīmīgi pozitīvu raksturoja Nīderlandes pieredzi šajā jomā. No komentāra kļuva skaidrs, ka mums ir paraugs, kur visas problēmas ir atrisinātas; piemēram, to, ka eitanāzijas lūgumu pacients varētu izteikt depresijas ietekmē, izrādās, var atrisināt ļoti vienkārši – eitanāziju atļaujot veikt vienīgi pie nosacījuma, ka “pacients nedrīkst atrasties depresīvā stāvoklī”.
Nīderlandes likumā par eitanāziju šāds formulējums gan nav atrodams, taču kā viens no nosacījumiem eitanāzijas lūguma pamatotībai tur ir minētas “nepanesamas ciešanas” [3], un, kā liecina aptaujas, izpildīto eitanāzijas lūgumu pamatā vairākumā gadījumos nozīmīgāks ir tieši psiholoģisks stress (nespēja dzīvot ar cieņu, nogurums no dzīves, atkarības sajūta u.tml.), nevis fiziskas sāpes [4].
Šādus piemērus nevajadzētu īpaši pieminēt, ja vien nebūtu izveidojusies situācija, ka daudzās jomās plašsaziņas līdzekļi pilda galvenā izglītotāja un problēmu skaidrotāja lomu, kaut gan tas bieži izklausās kā vienīgi informēšana un faktu atspoguļošana. Latvija ir maza valsts, un dažkārt rodas iespaids, ka neliela grupa populāru, jaunu, parasti līdzīgi domājošu, liberāli noskaņotu žurnālistu sāk noteikt to, kā vienkārši un pareizi izprotamas sarežģītas problēmas.
Runājot par liberālismu, piebildīšu, ka vārds “liberāls” šajās aprindās ir tik iemīļots, ka tiek lietots vietā un nevietā, piemēram, kā dzirdēju kādā reportāžā, Eiropā tiekot diskutēts par “gaisa satiksmes kontroles sistēmas liberalizāciju”. Viedokļu pamatojuma un argumentācijas vietā tiem vienkārši tiek piekārtas birkas - lūk, šī nostāja ir “liberāla”, šī - “tumsonīga” utt., utjp. Arī politiķu vidū šāds domāšanas veids nav retums. Kad kādā televīzijas intervijā bijušajai veselības ministrei tika uzdots jautājums, kurā individuālās attīstības stadijā, pēc viņas domām, sāk eksistēt cilvēks, sekoja atbilde, ka mēs taču neatgriezīsimies viduslaikos, un vispār “tā jau ir filozofija”.
Var iebilst, ka es pārspīlēju, jo arī konservatīvo viedokļu paudēji plašsaziņas līdzekļos tiek uzklausīti. Drīzāk būtu jāatzīst, ka šie viedokļi negūst plašāku atbalstu, jo Latvijas sabiedrībai kopumā raksturīga diezgan liela vienaldzība pret reliģiju. Taču gribētu minēt vienu niansi. Pasniedzot kursus ētikā un filozofijā pirmo kursu studentiem LLU, mani pārsteidz, cik bieži jauno cilvēku izpratne, uzsākot studijas augstskolā, jau ir nostabilizējusies primitīvu klišeju līmenī, kas pārsteidzoši atgādina padomju laika zinātnisko ateismu. Izplatītākās ir tādas klišejas, ka, piemēram, reliģija ir nesaraujami saistīta ar tumsonīgajiem viduslaikiem, kristietība nozīmē ticību, ka, citējot kādu studentu, “kāds tur augšā sēž”, bet zinātne un reliģija ir principā nesavienojamas. Šeit nav runa tikai par vienaldzību, bet drīzāk par ieaudzinātu naidīgumu.
Manuprāt, bioētikas problēmas var izprast un risināt vienīgi līdzvērtīgā dialogā starp nostādnēm, kuras nosacīti var apzīmēt kā “liberālās” un “konservatīvās”, bet vislabāk no šādiem apzīmējumiem būtu atteikties vispār, tā vietā problēmas apspriežot pēc būtības. Kā var secināt no iepriekš teiktā, Latvijā šāds dialogs ir apgrūtināts.
Atsauces
- 1.Draper H. Euthanasia / Encyclopedia of Applied Ethics. Ed. by Chadwick R. – Academic Press, 1998. Vol.2.
- 2.Sacred Congregation for the Doctrine of Faith. Declaration on Euthanasia / Bioethics: An Anthology. Ed. by Kuhse H. and Singer P. – Blackwell Publishers, 1999.
- 3.Kingdom of Netherlands Termination of Life on Request and Assisted Suicide (Review Procedures) Act, 2001 / www.minbuza.nl
- 4.Keown J. Euthanasia, Ethics and Public Policy. An Argument against Legalisation. – Cambridge University Press, 2002.
|
|
