|
|
Gara aristokrātam Paulam Dālem - 115
|
Latvijas Universitātes pamatlicējam filozofam un psihologam Paulam Dālem (1889.- 1968.) šī gada 23. jūlijā aprit 115. gadskārta. Viņa nopelni Latvijas Valsts un mūsu zinātnes labā ilgus gadus bija noklusēti, tad piemirsti, bet viņa padarītais darbs ir objektivizējies rakstos, meklējams praktiskos veikumos un netveramā veidā saglabājies audzēkņos.
P.Dāle
P. Dāles mūžs ir līdzīgs vairumam 20. gs. sākuma latviešu inteliģences - viņš bija zinātnisko iestāžu organizētājs, pedagogs un administrators, arī literāts un sabiedriski dzīvs cilvēks, jo I pasaules karā izpostītajā zemē katram izglītotam un apzinīgam jaunās valsts pilsonim bija milzīga praktiskā un garīgā darba slodze.
P. Dāle dzimis namsaimnieka ģimenē un, no vecākiem mantojis alkas pēc gara gaismas un vēlēšanos kļūt par pilntiesīgu saimnieku savā zemē, un turpināt jaunlatviešu aizsākto kultūras un pašapzināšanās darbu.
P. Dāle ir beidzis Rīgas pilsētas Klasisko ģimnāziju, kur mācījās vācu, krievu, angļu, franču, latīņu un sengrieķu valodu, kuru apguvē parādīja īpašas spējas. Vasaras viņš pavadīja tēva lauku mājās “Jakstos” Ikšķilē.
1908. gada rudenī P. Dāle iestājās Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes filozofijas zinātņu nodaļā, kuru beidza 1914. gadā ar I šķiras diplomu un pēc sava zinātniskā vadītāja profesora G. Čelpanova ieteikuma tika atstāts pie universitātes gatavoties akadēmiskai darbībai.
Jau Maskavas studiju laikā P. Dāle sācis pētīt Solovjova, Fihtes, Šlēgeļa, Poruka u. c. pasaules uzskatus, publicējot presē vairākus rakstus, piemēram, “Fridrihs Šlēgelis kā romantisma filozofs” (1911.), “J. G. Fihte” (1914.), “Poruks kā domātājs” (1914.). Plašākas diskusijas latviešu sabiedrībā izraisīja viņa apjomā nelielais darbs par ētikas problēmām “Dzīves apnikums un dzīves prieks” (1913.), kā arī raksts “Eiropas kara filozofija” (1914.) un apcere “Domas par reliģiju, mākslu un filozofiju” (1916.).
Latviešu rakstniecībā vistuvākais P. Dālem ir Jānis Poruks - gan kā dzejnieks, gan kā domātājs. Par viņu dažādos savas dzīves gados sarakstīti vairāki raksti, lasīti referāti un 1913. gadā krievu valodā pārtulkota stāstu izlase “Baltās drānas”.
Pauls Dāle studiju gados ir sabiedriski aktīvs: apmeklē Maskavas latviešu sarīkojumus, seminārus, kā arī piedalās Rīgas Latviešu biedrības darbā, ir tās biedrs, apmeklē Zinību komisijas sēdes, iepazīstas ar tā laika pazīstamiem literātiem Ati Ķeniņu, Kārli Krūzu, Kārli Skalbi, Frici Bārdu. Viņa domu biedri ir Vilis Olavs, Teodors Zeiferts, Fricis Adamovičs un daudzi citi, kam ir kopīgs sapnis par latvisku Latviju un nacionālu kultūru eiropeiskā izpratnē.
Pēc augstskolas beigšanas P. Dāle gatavojās doties papildināt izglītību uz ārzemēm, bet bija sācies karš, kas mainīja daudzus plānus. Tā 1916. gadā, ieguvis filozofijas kandidāta grādu, viņš strādāja Maskavā par skolotāju, darbojās Latvijas bēgļu Centrālkomitejas kultūras biroja valdē un bija Viskrievijas Latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrības sekretārs. Jau 1916. gadā kādā no biedrības rīkotajiem vakariem P. Dāle uzstājās ar referātu “Latvijas Augstskola - Universitāte”, jo viņš bija viens no tiem, kas saprata, cik ļoti mums trūkst savas Gaismas pils, sava humanitāro zinātņu centra. 1917. gadā P. Dāle bija direktors meiteņu ģimnāzijā Valmierā un tur iesāka Universitātes dibināšanas priekšdarbus. Latvijas Augstskolas padome profesora Jēkaba Oša un Ernesta Felsberga vadībā jau bija sākusi darbu Tērbatā 1917. gada jūnijā un par padomes sekretāru norīkoja filozofu Paulu Dāli. Viņa pienākums bija sameklēt un savākt vienkopus visus latviešu zinātniekus, kas strādāja kā Krievijas, tā Rietumeiropas universitātēs, lai tos iesaistītu savas nacionālās augstskolas veidošanā.
Filozofa dēls Māris Dāle un viņa mazmeita Paula sniedz autogrāfus piemiņas pasākumā
1919. gada 2. augustā Latvijas Pagaidu valdība nolēma Rīgas Politehnisko institūtu pārveidot par Latvijas Universitāti ar humanitārām un tehniskām fakultātēm un latviešu mācību valodu. Par organizācijas komitejas priekšsēdi ievēlēja profesoru P. Valdenu, bet par viņa vietnieku P. Dāli. Drīz P. Valdens devās uz Vāciju, un visu praktisko komisijas darbu uzņēmās un vadīja P. Dāle. Tātad viņš ir uzskatāms par Latvijas Universitātes īsteno pamatlicēju.
Pēc P. Dāles iniciatīvas tika izveidotas Filoloģijas un filozofijas fakultāte, kā arī Teoloģijas fakultāte, pret kuras iekļaušanu augstskolā konsekventi uzstājās sociāldemokrāti. Šos notikumus P. Dāle apraksta grāmatā “Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas notibināšanu un viņas darbību pirmā mācību gadā”. (R., 1921.). Šajā pašā laikā P. Dāle pabeidz darbu pie disertācijas “Cilvēka dvēsele un centrālā nervu sistēma. R. Avenāriusa psiholoģiski - filozofiskie uzskati un viņu kritika,” kuru 1928. gadā aizstāvot, viņš ieguva filozofijas doktora grādu. Apbrīnojama ir P. Dāles vispusība un milzīgās darba spējas šais mūsu valsts tapšanas gados. Viņš jaunajā Latvijas Universitātē (LU) kā docents lasa lekcijas filozofijā un psiholoģijā, bet 1928. gadā tiek ievēlēts par profesoru. Viņš ir LU Padomes loceklis, Latvijas Tautas universitātes padomes priekšsēdētājs, kā arī Mākslas un filozofijas nodaļas vadītājs. LU viņš organizē eksperimentālo psiholoģijas laboratoriju, uz kuras bāzes 1938. gadā izveido Psiholoģijas institūtu. P. Dāle kā lektors darbojas Rīgas Latviešu biedrībā, ir priekšnieks un biedrs Kanta, vēlākajā Filozofijas biedrībā, kā arī Filozofijas un reliģijas zinātņu biedrībā.
1923. gada vasaras semestrī P. Dāle papildina zināšanas Freiburgas Universitātē, klausās fenomenoloģijas kursu E. Huserla seminārā. Viņa publikācijas atrodamas žurnālā “Philosophia” un amerikāņu periodiskajā izdevumā “The Pshychological Register Workcester U. S. A”. Pauls Dāle ir piedalījies vairākos starptautiskos filozofu un psihologu kongresos un 9. Filozofu kongresā Pārīzē 1937. gadā uzstājās ar referātu “L’ame la conscience”.
Profesors darbojās arī latviešu-zviedru, latviešu-dāņu, latviešu-čehu tuvināšanās biedrībās, kā arī LU kristīgo studentu biedrībā un bija LELB Kristus draudzes Mežaparkā priekšnieks un tur vadīja Bībeles stundas.
Vēl ir jāpiebilst, ka profesors P. Dāle bija ģimenes cilvēks: uzaudzināja trīs bērnus - Karmenu, Ilzi un Māri. P. Dāles mājā Mežaparkā mājīgā gaisotnē bieži pulcējās viņa draugi un bieži viesi bija kolēģi, filozofijas profesori Teodors Celms un Pauls Jurevičs.
Protams, ka milzīgā pārslodze, veicot neskaitāmos pienākumus, nepalika bez sekām, un 20. gadu nogalē profesors no pārpūles saslima ar akūtu neirozi, kas mūža nogalē uzliesmoja par jaunu, bet tad jau iemesls bija cits - politiskās vajāšanas un to radītie garīgie satricinājumi.
Praktiskā dzīves puse P. Dālem bija pieticīga, jo, ceļot māju, radās parādi, vispār viņš bija ļoti taupīgs un pieticīgs savās vajadzībās, jo bija jāapgādā ģimene, kā arī jāskolo bērni.
Edgars Mucenieks
Lielas pārmaiņas atnesa 40. gadi, kad viena otrai sekoja lielvalstu okupācijas un postošais karš, kas ne tikai sagrāva valsts ekonomiku, bet arī aizveda lielāko daļu Latvijas pilsonības un inteliģences kā austrumu tā rietumu trimdā. P. Dāle 1944. gadā nolēma palikt dzimtenē, kopā ar savu tautu, ar slimo meitu Karmenu un ģimeni. Viņa darbs īsā laikā tika izpostīts: LU likvidēja Filozofijas un Teoloģijas nodaļas, slēdz aPsiholoģijas institūtu un RLB, kā arī filozofijas un reliģijas biedrības. Viņam kā LU mācībspēkam padomju funkcionāri prasīja “pārvērtēt” līdzšinējos uzskatus, kas praktiski nozīmēja atteikties no visa, ko viņš agrāk bija rakstījis un domājis, tajā skaitā prasīja atteikties arī no reliģiskās pārliecības. Vai tas maz ir iespējams cilvēkam mūža otrajā pusē, ja visa dzīve veidota saskaņā ar iekšējo parliecību? P. Dāle no ticības Dievam neatteicās, tāpēc viņu padzina no LU, un viņš ar grūtībām dabūja darbu Valodas un literatūras institūtā, kur strādāja ierindas pētnieka darbu, kā arī peļņas nolūkā no krievu valodas tulkoja mācību literatūru. Mūža nogali viņš aizvadīja trūkumā un ciešot no garīgas izolācijas. Ģimene palīdzēja atkopties no neirozes uzliesmojuma un ieilgušās depresijas. Profesors tikās un sarakstījās ar dažiem bijušajiem studentiem, bet viņam bija liegta iespēja publicēties specialitātē un tikties ar citu valstu zinātniekiem - tā bija garīga trimda tik augstas raudzes zinātniekam dzīvot izolācijā.
P. Dāle nomira 1968. gadā un ir apglabāts Meža kapos, kur viņa studenti uzlika piemiņas plāksni. Tā, no zinātnieka karjeras viedokļa traģiski, noslēdzās izcilā latviešu domātāja Paula Dāles mūžs, bet par viņa padarīto vislabāk var spriest, aplūkojot viņa atstātos rakstus.
P. Dāles nozīmīgākais darbs filozofijā ir doktora disertācija par R. Avenāriusa mācību, kas vācu valodā tika publicēts LU Rakstos jau 1921. gadā. Par centrālo filozofijas jautājumu, kritizējot Avenāriusa epiriokriticismu, P. Dāle uzskata dvēseles un apziņas problēmu. Grāmatas noslēgumā P. Dāle formulē savu filozofisko kredo: “Ja dvēseles organizējošā enerģija un personīgā griba izveido attīstību un vienību individuālās dzīves ritumā, tad mūžīgā visuma organizējošais pirmspēks un obsolūtā griba rada vienību un attīstību dabas visuma dzīvē. Ja pasaule patiesi nav haoss un neprāts, ja mūžības perspektīvā viņa pēc daudzām katastrofām un atdzimšanas cikliem parādās un paceļās ļoti lēnā tempā un it kā liektā, spirāļveidīgā progresa līnijā, kā dzīva harmoniska spēku sistēma un topošs kosmoss, tas nozīmē, ka viņā darbojas un piedalās absolūta griba un radošais prāts.”
P. Dāle kā domātājs Pasaules pamatus redzēja Dievā un dzīves dziļāko jēgu - reliģijā.
Nozīmīgs P. Dāles darbs ir “Ievads filozofijā” (1928.). Tā ir mācību grāmata, kuras saturs un struktūra ir līdzīga tā laika labākajiem Rietumeiropas analogiem izdevumiem, kā Ķilpes, Čelpanova, Paulsena u. c. ievadiem filozofijā. P. Dāles nopelns ir tas, ka šis ir pirmais sistemātiskais visu filozofisko zināšanu izklāsts latviešu valodā, kā arī tas, ka, strādājot pie šīs grāmatas, viņš ir veidojis latviešu filozofisko terminoloģiju. Vairāki P. Dāles darbi ir veltīti filozofijas vēstures jautājumiem. Vispirms jāmin monogrāfija par Imanuelu Kantu (1930.). Vēl Kanta mācības analīzei veltīts viņa raksts grāmatā “Lielas personības. Dzīves filozofi” (1935.). Kantu autors uzskata par domātāju, kura mācība nekad nenovecos, bet viņam nav pieņemams vācu filozofijas dižģara “pārmērīgais racionālisms un formālisms”.
Tomēr vispopulārākā no P. dāles grāmatām bija “Gara problēmas” (1935.). Šis rakstu krājums ir dažādos gados periodikā puplicēto P. Dāles darbu izlase. Autors izsmeļoši apcer vairāku rakstnieku romantiķu pasaules uzskata interpretācijas (J. Poruks, F. Bārda, Fr. Šlēģelis), bet visplašāk grāmatā risināti reliģiskās filozofijas jautājumi. Pēdējā P. Dāles publicētā filozofiskā grāmata ir “Vērojumi un pārdomas par cilvēku un gara kultūru” (1944.). Tā ir eseju izlase par kultūras, reliģijas un psiholoģijas jautājumiem. Autors šajā grāmatā atklājas kā kontemplatīvs domātājs, viņa vērojumi aptver morāli - ētiskas pārdomas par “dzīves valdniekiem”, “gara grācijām”, “domu nemirstību” u. c. tēmām. Krājuma pēdējā nodaļā atrodam daudz plašāku un izvērstāku intuīcijas interpretējumu nekā agrāk publicētos darbos, autoram atzīstot, ka mūsu intuīcijas lidojuma drošībai nav lieka “pieredzes un prāta kontrole”.
P. Dālem raksturīgs pārdomāts, zinātniski precīzs domas izklāsts un liela pietāte pret izciliem gara darbiniekiem un ideālistiem, kas apveltīti ar dziļu iekšēju inteliģenci. Viņš bija arī populārs lektors un nolasījis vairāk nekā 500 publisku lekciju par filozofiskiem, psiholoģiski reliģiskiem, kultūras un pedagoģijas jautājumiem.
Profesors Pauls Dāle bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV un III pakāpi. Viņš bija gan zinātnieks, gan arī pašaizliedzīgs tēvs saviem bērniem un pāri visam - īstens ideālists, kas centās dzīvot saskaņā ar savu pasaules uzskatu, meklējot dzīves jēgu “darbīgā radošā mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem”.
Edgars Mucenieks
|
|
