|
|
Maija Kūle. Fragments no grāmatas "Eirodzīve: formas, principi, izjūtas".
|
Vārdi "Latvijas integrācija Eiropā", no vienas puses, ir kļuvuši triviāli, asociācijas ap tiem ir klišeju pilnas, bet, no otras puses, tajos joprojām ir daudz neizskaidrojamas suģestijas. Nevarētu teikt, ka vārdi "integrācija", "Eiropa" ir miruši vārdi (miruša vārda piemērs - "pārkārtošanās"), tomēr tajos ir daudz kaulaina formālisma un nevērīgas nezināšanas. Tie kļūst par vārdiem - zīmēm, kuru funkcija ir pēc iespējas viennozīmīgi aprakstīt kādu norisi. No politiskā, juridiskā un ekonomiskā viedokļa ir skaidrs, kādi procesi ar to tiek apzīmēti - tā ir Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienības ekonomiskajā un tiesiskajā telpā. Kaut arī šajā procesā ir daudz sarežģījumu, tie ir risināmi ar pasākumu plānu un valdības praktisku rīcību.
Citādi ir ar Eiropas simbolisko, kultūrvēsturisko nozīmīgumu. Vārds "Eiropa" zaudē savu metaforisko dziļumu, kļūdams par politisko pasākumu zīmi. To tikpat kā nelieto, lai cilvēks izprastu savas dzīves formas. "Eiropa" – tas izskan politiski, valstiski un vēsi. Augsti stāvoši politiķi un ierēdņi lietas kārto visu mūsu vārdā, un mēs piekrītam. Tiem, kas nav politiķi un ierēdņi, tikpat kā nav ko darīt ar šo vārdu. Sarunas par Eiropu izskan vai nu oficiāli, vai ironiski. Eiropas tēmām pievienojas zinātne un māksla, taču dara to ar pārliecību, ka, piesaucot Eiropas vārdu, var izdzīvot un nopelnīt.
Šādā situācijā ir grūti pamodināt vārda "Eiropa" metaforiskos dziļumus, ļaut atklāties eiropeiskiem simboliem, duālismiem un arhetipiem, runāt par Eiropas filosofiju. Nav pierasts sarunu par Eiropu izteikt kā stāstu par eiropeisko dzīves izjūtu un ne tikai aprakstīt modeli, kā ar Eiropas precēm piepildīt veikalus, ar Eiropas darba rīkiem - uzņēmumus un kā apsēt laukus ar Eiropas sēklām. Prece, uzņēmums, investīcija ir kļuvuši par svarīgākiem vārdiem nekā taisnība, patiesība, jēga.
Eiropas pārvērtības ir nevis spontāna nejaušību virkne, bet dzīves formu sakarības. Kopš Platona laikiem tiek saskatīta ideālā sfēra, kas dod spēku garam un vienotību patiesības meklējumos. Kristietība māca skatīties augšup. Kristīgās saknes Eiropā ir daudz dziļākas, nekā liekas mūsdienu sekulārās pasaules pārstāvjiem. Kamēr vien pastāvēs vērtības, kas sasniedzamas, tiecoties pārvarēt sevi un drūmo ikdienu, skatiens augšup apvienos cilvēkus. Var tiekties uz Dievu, patiesību, transcendenci, skaisto, labo, pārcilvēcisko, jēgpilno utt. Tie, kas to vēlas, ir ideālisti vārda labākajā nozīmē. Viņu dzīve ir mērāma mūžības dimensijās, jo nāvei ir eksistenciāla nozīme. Skats uz to, kas būs pēc tam – pēc dzīves beigām –, sakārto dzīvi lielākās dimensijās nekā ikdienas rūpes. Viņi mēģina izturēt patērētājsabiedrības uzbrukumu, lietu kultu, mediju manipulācijas, ātrlaika spiedienu un naudas vilinājumu. Daudziem citiem tas ir pilnīgi nesaprotami. Laikmets, kad pastāvēja plaša mēroga tiecība augšup, ir beidzies. Cilvēki, kas vēlas dzīvot šajā formā, ir palikuši, un viņu nav mazums. Taču viņu nav arī vairākums.
Ekonomika un rosība sociālajā sfērā dzen dzīvi uz priekšu. Dzīves temps paātrinās, prasības pieaug, ražošanas un tirgošanās apjomi palielinās. Laiks pārtop par ātrlaiku, telpa saspiežas. Vietsēži pārvēršas par ceļotājiem. Nauda kļūst par universālu mēru visam, kas pakļaujas un nepakļaujas mērīšanai. Vārdi "attīstība", "karjera", "sociālā loma", "bagātība" nāk no jauno "svēto rakstu" repertuāra. Jāātzīst, ka šī dzīves forma Eiropā pēc Otrā pasaules kara ir devusi daudz ko labu – valda pārticība, valstis uzņemas sociālo aprūpi, visiem tiek dota pamatizglītība, attīstās zinātne. Vairākums mūsdienu Eiropas cilvēku dzīvo, tiecoties uz priekšu. Pirmais uzdevums pēc piedzimšanas ir izaugt lielam, būt pilsonim un darbaspēkam. Otrais – saņemt labu izglītību un panākt veiksmīgu karjeru. Trešais – nekad nenovecot, jo aiz vecuma priekšā vairs nekā nav. Šajā dzīves formā nāvei nav īpašas nozīmes, jo tā ir neloģiska attiecībā pret tiekšanos uz priekšu.
Cilvēks tiek uztverts kā funkciju kopums. Sabiedrībā valda pragmatisms un funkcionālisms. Politika iespraucas visās nišās un spraugās. Notiek pārpolitizēšanās, neatstājot vietu cilvēka individuālajai dzīvei un neatkarībai. Lietas mēgina valdīt par cilvēku. Ideāli pārvēršas par ideoloģijām. Tas nenoliedzami stiprina Eiropas Savienības tehnoloģisko un militāro varenību, taču neveido Eiropas kopīgo ideju. Pagātnes kareivīgās domstarpības starp Rietumeiropas valstīm ir tikušas noregulētas pēdējā pusgadsimta laikā. Karš starp ES dalībvalstīm 21. gs. ir kļuvis neticams. Taču ir radušās bailes par dzīves nedrošību kopumā. Tagad ne tik daudz riskē pats cilvēks, cik dzīve ir riskanta. Katrs var nejauši kļūt par terorisma upuri, jo karš pret terorismu ir visur – mēs esam karā. Tas, vai 21. gs. politiskie līderi spēs panākt mieru un saticību pasaulē, ir sarežģīts jautājums, uz kuru atbilde nav prognozējama. Eiropas domāšanai piemītošās nostādnes nav universālas. Eirodzīves formas ir tipiskas tikai šim reģionam. Centieni tās padarīt par universālām (kristīgais misionārisms, demokrātijas eksporta idejas u.c.) lielākoties nav nesuši veiksmi.
Eirodzīves jaunākā forma uz virsmas vienā daļā cilvēku izsauc līksmi, citā – sašutumu. Pavērsiens vērtību sistēmā ir tik straujš, ka saprašanās gandrīz nav iespējama. Tie, kam ir sirdsapziņa, uzskata, ka apziņa bez sirds ir nelietība. Citi savukārt domā, ka ķermeņa vēlmes ir svarīgākas par apziņas diktātu. Sajūtu pārdzīvojums aizēno jūtu izkopšanu. Uz kultūrā bāzētām sajūtām tiek balstīta ķermeņa jaunā ideoloģija – seksisms, gastronomisms, vizionārisms. Dzīves noteikumus diktē orgāni zem jostasvietas. Ķermeniskuma triumfs gūst spilgtu izteiksmi ekstrēmajos mākslas veidos, medijos, saskarsmē. Medicīna, kosmetoloģijas industrija, farmakoloģija palīdz kontrolēt ķermeni un regulē ciešanas. Mākslīgais kā pārāks ieņem dabīgā vietu. Ja par prioritāti tiek izsludināts dabiskais, tad bieži vien to rada mākslīgi. Kristietības un Apgaismības ideāli tiek uzskatīti par novecojušiem, normas – par diskriminējošām. Sākas ceļš aiz ētikas. Ja morāle tiek saglabāta, tad tikai ar nosacījumu, ka tā palīdz piešķirt gadījumam postklasisku jēgu, nevis izvērtē to. Alkas pēc brīvības pārvēršas par pirkšanas un piedzīvojumu brīvību. Lietas uzvar cilvēka prātu. Raksturīgi, ka postklasiskā laikmeta nostādnes visaktīvāk atbalsta modernā māksla, literatūra, mediji. Notikumi publiskajā telpā ir tas, kas cilvēkus ieinteresē dzīves formā uz virsmas. Publiskais saplūst ar privāto. Komunikācijas trūkums tiek aizlāpīts ar saskarsmi interneta tīklos jeb e-dzīvi. Tīklošanās pārņem ne tikai saskarsmi, bet arī ekonomiku, politiku, zinātni, izglītību, finanšu sfēru.
Eirodzīve uz virsmas, kas uzplaukst, sākot ar 20. gs. otro pusi, rada nepatiku citu civilizāciju un reliģiju pārstāvjos. Rotaļīgs vieglums, dzīve kā spēle, agresivitāte, bezatbildība, publicitāte, vara – tas viss savijas aizrautīgā un skaļā eirodzīves notikumu virknē. Cīņa pret ideoloģijām tiek rezumēta ar jaunas ideoloģijas – uz virsmas – nostiprināšanos. Globalizācija šo eirodzīves formu izplata pa visām pasaules malām. Pretestība tai līdz šim nav bijusi veiksmīga. Nav vienprātīga viedokļa par šīs formas dzīvotspēju. Daži filosofi domā, ka tās ir dzīves formas uz priekšu putas, kas rodas, pārticībai savienojoties ar nihilismu un attīstībai zaudējot ētisku mērķi. Pastāv versija, ka tad, kad spēle būs izspēlēta, neviens vairs negribēs atrasties uz virsmas, jo tā būs pilnīgi tukša. Citi domātāji ir pārliecināti, ka dzīve uz virsmas nav pārejošas putas, bet gan laikmets, kas izpaužas savdabīgā attieksmē pret laiku, telpu, prātu, ķermeni, brīvību, lietām, morāli un darbību. Visi šie attieksmju veidi ir pārāk fundamentāli, lai tā vienkārši – kā putas – pārveidotos un pazustu.
Eiropas kultūrā ir saskatāma dzīves formu pārmaiņu secība, kas ved no skatiena augšup tālāk uz priekšu un nonāk pie spēles uz virsmas. Latvijas kultūrā (tikpat labi Baltijā) arī vērojamas visas šīs trīs formas. Tās joprojām pastāv līdzās, taču jautājums ir par dominējošo tendenci. Mūsdienu Latvijas sabiedrība kopš 20. gs. deviņdesmitajiem gadiem alkaini vēlas doties uz priekšu, taču modernās mākslas, literatūras, seksa adepti aicina ieraudzīt virsmas vilinājumus. Dzīves formu uz virsmas sekmē nedrošība, korupcija, politisms, morāles izzušana, nievājoša attieksme pret klasikas vērtībām.
Iespējams, ka Eiropas civilizācija turpina tiekties pretī tam, ko kultūras formu iekšējā loģika tai ir piespēlējusi. Vai globalizācija nākamajās desmitgadēs mums nesīs vēl vērienīgākas parādības, kas raksturīgas dzīves formai uz virsmas? Bet varbūt Eiropas modernizācija notiks, aizejot no virsmas? Vai var rasties eirodzīves ceturtā forma – varbūt to var saukt par dziļuma dimensiju? Iespējams, ka tās zīmes ir tepat līdzās, tikai laikmeta skaļajā burzmā nav saklausāmas. Martins Heidegers domāja, ka esamības balsi visskaidrāk sadzird dzejnieki. Tirgoņu un politiķu laikmetā tam grūti noticēt. Klausīšanās māka ir atkarīga no dzīves formas. Latvijas tēls, manuprāt, ir atkarīgs no tā, kāda dzīves forma gūs virsroku un cik daudz tai būs adeptu.
|
|
