|
|
Prof. Maija Kūle. Grāmatas "Eirodzīve: formas, principi, izjūtas" tapšana.
|
Allaž esmu vēlējusies rakstīt plašākai sabiedrībai, ne tikai speciālistiem – filosofiem. Zinu, ka to darīt ir grūti, godīgi sakot, pat sarežģītāk nekā izstrādāt akadēmiskos tekstus. Vajag citu stilu, citu "piesitienu". Galvenais ir ritms – tam jābūt ātrākam, mazāk nogurdinošam – kā zvaniņu skaņām, kas pamodina, ieinteresē un ... neapnīk. Apbrīnoju Sartru par māku rakstīt trijos stilos: perfektā akadēmiskajā, par ko liecina milzīgā monogrāfija "Esamība un nekas", literāri filosofiskajā stilā – esejas un dramaturģiskajā. Turklāt savulaik Sartram bija spēja būt par garīgo, harizmātisko vadoni, t.i. ar žestiem, darbībām, aktivitātēm "uz ielas" iznest savas idejas tautā. Sartra idejas man nav tuvas – te es runāju tieši par viņa izcilo spēju – kā māksliniekam – variēt stilus un žanrus un nekļūdīgi būt perfektam tajos visos. Tā ir viena no virsotnēm, ko esmu ar apbrīnu ievērojusi pasaules literatūrā.
Kopā ar Rihardu Kūli rakstot mācību grāmatu "Filosofija", iemēģināju roku mācību grāmatu izstrādāšanā. Tas arī ir īpašs žanrs. Mācību literatūru var salīdzināt ar skicēm mākslas darbam, ko, ja vēlas, lasītājs pats var turpināt. Atceros, toreiz izdomāju, ka aiz katras nodaļas jābūt kopsavilkumiem. Tie parāda, ka domu var izteikt vēl īsāk un kodolīgāk, nezaudējot būtisko. Katrai jēgai ir virsjēga. Postmodernā domāšana varbūt to nepieļauj, taču tas izteiksmes veids, ko postmodernisti kultivē, jau nav nekāda domāšana.
Kopsavilkumi ir palīdzība studentiem – kā paraugs tam, ka ar citiem vārdiem var pateikt to pašu, tikai koncentrētāk. Arī tā ir māksla laikmetā, kad apkārt tik daudz liekvārdības. Man šķiet, filosofijai mūsdienās vajag attīrīt savu domu un tekstus, jo tieksmei pēc maksimālas skaidrības un patiesības vajadzētu būt galvenajam. Nevaru ciest runātājus un rakstītājus, kas necenšas paši sev noskaidrot, ko viņi grib pateikt. Mūzikā ir svarīga iekšējā dzirde – tu pats sevi kontrolē un seko tam, kā dziedi vai spēlē. Arī intelektā ir iekšējā dzirde, tikai tā nepiemīt visiem, kas domā. Tāpat kā mūzikā, ne visi dzied labi. Patiesībā tas jau nav nekas slikts, kamēr viņi nesāk uzdot toni visiem pārējiem.
Par mūsdienu Eiropu raksta daudz, taču nereti tekstiem un pārdomām trūkst iekšējās intelektuālās dzirdes. Viena nostādne nesaskan ar otru, kas parādās nākamajā lappusē. Ātrlaika kultūrā daudziem patīk īsās esejas, avīžu skices, pieci vārdi vienā rubrikā un viss. Bet, ja tie nav saistīti plašākā laikmeta ainā, tad tiem īpašas jēgas nav. Kā brīnumsveces dzirksteles – uzliesmo, izsakās un dziest. Īsais stils atbilst tam dzīves tempam, kurā dzīvojam, taču tas neatklāj domas iekšējo loģiku.
Mana vēlme, rakstot "Eirodzīvi" bija strukturēt to īsos, trāpīgos raksturojumus lielākā panorāmā - kultūras formu iekšējā loģikā. Brīžiem pat liekas, ka šī loģika, lai gan ārēji neredzama, ir dzelžaina un vienmēr klātesoša. Raksturojumus centos nevis samest kaudzē, bet ieraudzīt dzīves formas, to kopīgo loģiku, izcelsmi, tendences. Pirms sākt rakstīt "Eirodzīvi", apzinājos, ka esmu daudzkārt uzstājusies publikas priekšā gan par drošību, morāli, izglītību, korupciju, ciešanām, Eiropas Savienības tapšanu un līdzīgām lietām. Tas viss gaidīja manā prātā noteiktu formatizāciju, lai varētu lielākās līnijās formulēt, kā redzu šodienas eiro-dzīvi. Zinu, ka daudziem filosofiem ir bijušas līdzīgas ambīcijas: Karls Jasperss daudzkārt ļoti trāpīgi aprakstīja savu laiku, Latvijā Igors Šuvajevs "Prelūdijās" zīmē sava laika skices utt.
Īsais tikai tad ir dziļš, ja tas ir skatāms plašā kopsakarā. Zinot 20. gs. sākuma filosofu aizraušanos ar dzīves formu meklējumiem, balstoties uz mācību par kultūras objektivācijām (simboliem, ideāltipiem, epistēmām utt.), arī es sāku skatīties (definēju to kā fenomenoloģisko vērojumu) visapkārt – uz līdzās esošo cilvēku dzīvi Latvijā, Eiropas Savienībā, pasaulē, pa kuru izdodas ceļot. Ceļojumu iespaidi pa Ķīnu, Turciju, Dienvidameriku, Meksiku u.c. zemēm man ļāva salīdzināt un ieraudzīt tipisko, modernitātes pārņemto Eiropu.
Savukārt doma par trim noteicošajām dzīves formām Eiropā man ienāca prātā kādā lekcijā Latvijas Mākslas akadēmijā, kad uz tāfeles uzzīmēju vektorus: augšup, uz priekšu, uz virsmas. Grāmatā atstāju šos nosaukumus tādēļ, ka tie ir viegli saprotami, uzzīmējami un raksturo formu, ne tik daudz saturu. Sakarā ar to, ka filosofijas uzdevums nav strukturēt visu apkārt redzamo dzīves realitāti, bet tikai būtiskāko, izvēlējos par atskaites punktiem lielās kategorijas: kā šīs dzīves formas ir raksturojamas attiecībā pret telpu, laiku, vērtību hierarhiju, prātu, ķermeni, valodu utt. Izrādās, ka tas ir izdarāms. Pamazām sāka veidoties grāmatas galvenās nodaļas: formas, principi, izjūtas. Aizraujoties ar stāstu par izjūtām, man šķita, ka varbūt vajag kādām citām veltīt lielāku uzmanību - ne tikai bailēm un ciešanām, bet arī baudai. Taču pie izjūtām baudas ir maz, jo domāju, ka stāsts par to ir klātesošs visos citos paragrāfos, jo tīra bauda pati par sevi jau nepastāv.
Formu ieraudzīšana man bija kā atklājums, kas palīdz strukturēt acīmredzamo ainu, dažreiz to ieraudzīt pilnīgi jaunā gaismā. Atceros, ka Vīnē, ieraugot Hundertvasera dizainēto atkritumu rūpnīcas torni, es sev teicu: ak, dievs, tā taču ir dzīves forma, kas jāapraksta. Austrijas pilsētā St. Polten skatlogā redzamā dekorācija "More and More: a Life philosophy" lika ķerties pie dzīves formas uz priekšu vizualizācijas. Pamazām arī no Rīgā redzamajām ainām virknējās attēlu kopas. Atlika tikai priecāties, ka dzīves formu attēli paši nāk klāt un prasās grāmatā. Māris Kūlis un Ieva Salcēviča staigāja pa Rīgu ar mērķi fotografēt dzīves formu liecības. Secinājām, ka par filosofiskām idejām ir atrodams liels daudzums vizuālo materiālu. Tas stāstu par eirodzīvi padara īpaši interesantu, jo eirodzīves ''pēdas'' var redzēt veikalos, parkos, ēdnīcās, galerijās, aptiekās, sporta laukumos utt.
Par "Eirodzīvi" ir izrādījuši interesi Latvijā slaveni cilvēki, kas prasa, lai pastāstu savas hipotēzes un uzdāvinu grāmatu. Interesanti, ka viņu vidū ir tādi, kas, kā man likās, nodarbojas ar biznesa miljoniem, nevis ar grāmatu lasīšanu. Taču kaut kas viņus piesaista pie šīs tēmas: domāju, ka tas ir jautājums par Eiropas likteņiem, jo, jāsaka godīgi, arī viņu nākotnes bizness ir atkarīgs no Eiropas nākotnes.
Filosofija tieši neietekmē ne ekonomiku, ne politiku. Taču esmu pārliecināta, ka pastarpinātā veidā tā ietekmē visu. Tikai palēnām, ar saprašanas varu, nevis ar politisko vai finanšu varu. Kā savulaik atzina mana draudzene, profesore ASV, vislielākā no baudām, kas var būt, ir intelektuālā bauda - izjūta, ka saprastais pārveido esošo.
|
|
