Vārds parrhesia [παρρησία] parādās pirmo reizi Grieķu literatūrā Euripīdam [c.484-407 B.C.], un ir sastopam viscaur antīkās Grieķijas rakstu zīmju pasaulei kopš piektā gadsimta beigām pirms Kristus. Taču tas joprojām var tikt atrasts patristikas tekstos, kas sarakstīti ceturtā gadsimta beigās un piektā gadsimtā pēc Kristus dzimšanas – neskaitāmas reizes, piemēram, Džīnam Krisostomam [A.D. 345-407].

Vārdam ir trīs formas: nominālā forma parrhesia; darbības vārda {verba} forma parrhesiazomai [παρρησιάζομαι] (vai labāk, parrhesiazesthai [παρρησιάζεςθαι]); un ir vēl arī vārds parrhesiastes [παρρησιαστής], kas nav bieži sastopams un nevar tikt atrasts klasiskajos tekstos. Drīzāk, jūs to atradīsiet vienīgi Grieķu-Romiešu periodā – Plūtarham un Luciānam, piemēram, Luciāna dialoga „Mirušais atdzīvojas, vai Zvejnieks” , vienam no personāžiem arī bija vārds Parrhesiades [Παρρησιαδής].

Parrhesia parasti angļu valodā tiek tulkots kā "free speech" (franču valodā kā franc-parler, un vācu valodā kā Freimtithigkeit). Parrhesiazomai vai parrhesiazesthai ir lietot parrhesia, un parrhesiastes ir tas, kas lieto parrhesia, t.i., tas, kurš runā patiesību.

Šodienas semināra pirmajā daļā vēlētos sniegt vispārējo aperçu par vārda parrhesia nozīmi, šīs nozīmes attīstību caur grieķu un romiešu kultūru.

Atklātība

Sāksim ar to, kas ir vārda parrhesia vispārējā nozīme? Etimoloģiski, parrhesiazesthai nozīmē „pasacīt visu” ["to say every-thing"] – no pan [παν] (viss) un rhema [ρημα] (tas, kas ir pasacīts). Vienīgais, kas lieto parrhesia, parrhesiastes, ir kāds, kurš saka visu, kas tam ir prātā: viņš neslēpj neko, bet atver savu sirdi un prātu pilnībā citam cilvēkam caur savu diskursu. Iekš parrhesia, cilvēkam ir jāsniedz pilnīgu un precīzu atskaiti (account) par to, kas tam ir prātā, tā, ka klausītāji var aptvert, ko tieši runātājs domā. Vārds parrhesia, tad norāda uz šī veida attiecībām starp runātāju un ko viņš saka. Jo iekš parrhesia, runātājs padara to nepārprotami skaidru un acīmredzamu, ka tas, ko viņš saka, ir viņa paša viedoklis. Un viņš dara to izvairoties no jebkāda veida retoriskām formām, kas aizplīvurotu to, ko viņš domā. Tā vietā, parrhesiastes lieto pašus tiešākos izteiksmes vārdus un formas, ko viņš var atrast. Turpretim retorika apgādā runātāju ar tehniskām viltībām, lai palīdzētu viņām piedabūt savu klausītāju prātus (neskatoties uz retora paša viedokli par to, ko viņš saka), iekš parrhesia, parrhesiastes rīkojas pret citu ļaužu prātiem parādot tiem cik tieši vien iespējams, ko viņš īstenībā uzskata.

Ja mēs izdarām nošķīrumu starp runājošo subjektu (skaidras runas subjektu [the subject of enunciation]) un izteikto gramatisko subjektu [the subject of the enounced] būtu jāsaka, ka ir arī skaidras izrunas subjekts [the subject of the enunciandum] – kas norāda uz runātāja uzturētu uzskatu vai viedokli. Iekš parrhesia runātājs uzsver faktu, ka viņš ir gan skaidras runas subjekts, gan skaidras izrunas subjekts – ka viņš pats par sevi ir viedokļa subjekts, uz kuru viņš norāda. Parrhesiastiskā skaidrās runas specifiskā "runas aktivitāte" līdz ar to pieņem formu: "Es esmu tas, kas domā šādi un tādi." Lietoju frāzi "runas aktivitāte" drīzāk kā Džona Serla "runas akts" ["speech act"] (vai Ostina "performatīvā izpausme" ["performative utterance"]) lai nošķirtu parrhesistisko izpausmi un tās veikšanas [commitments] no parasta veida veikšanas, kas pastāv starp kādu un to, ko viņš vai viņa ir teikuši. Kā mēs redzēsim, veikšanai iesaistītai iekš parrhesia ir saistība ar noteiktu sociālo situāciju, ar statusu dažādību starp runātāju un viņa klausītājiem, ar faktu, ka parrhesiastes saka kaut ko, kas ir bīstams viņam pašam un tādēļ ietver risku, u.t.t.

Patiesība

Ir divu veidu parrhesia, kas mums ir jānošķir. Pirmkārt, ir vārda nievājošā [pejorative] nozīme ne īpaši attāla no "pļāpāšanas" ["chattering"], un kas pastāv kā jebkā vai visa sacīšanā, kas kādam ir prātā bez kvalificēšanas. Šī nievājošā nozīme parādās Platonam , piemēram, kā sliktas demokrātijas konstitūcijas raksturojums, kur visiem ir tiesības vērsties pie saviem līdzpilsoņiem un sacīt tiem jebko – pat pašas muļķīgākās vai bīstamākās lietas priekš pilsētas. Šī nicinošā nozīme ir arī atrasta biežāk Kristiešu literatūrā, kur šādu "slikta" parrhesia ir pretstatīta klusumam kā disciplīna vai kā nepieciešams nosacījums Dieva apcerei [contemplation].

Kā verbāla aktivitāte, kas reflektē katru sirds un prāta kustību, parrhesia šajā negatīvajā nozīmē ir acīmredzami šķērslis apcerei.

Tomēr lielāko daļu laika, parrhesia nav šīs nievājošās nozīmes klasiskajos tekstos, bet drīzak pozitīva. Parrhesiazesthai nozīmē "runāt patiesību" ["to tell the truth"]. Bet vai parrhesiastes saka to, ko viņš domā patiesu, vai viņš saka to, kas ir tiešām patiess? Manuprāt, parrhesiastes saka to, kas ir patiess, jo viņš zina, ka tas ir patiess, un viņš zina, ka tas ir patiess, jo tas tiešām ir patiess. Parrhesiastes ir ne vien patiess [sincere] un saka to, kas ir viņa viedoklis, bet viņa viedoklis ir patiess. Viņš saka to, ko viņš zina esam patiesu. Otrais parrhesia raksturojums tad ir tas, ka vienmēr tieša atbilstība starp uzskatu un patiesību.

Bītu interesanti salīdzināt grieķu parrhesia ar moderno (kartēzisko) acīmredzamības koncepciju. Kopš Dekarta, atbilstība starp uzskatu un patiesību pastāv iekš noteiktas (mentālas) acīmredzamā pieredzes. Tomēr grieķu atbilstība starp uzskatu un patiesību nenoris iekš (mentālas) pieredzes, bet iekš verbālas aktivitātes, vārdu sakot, parrhesia. Atklājas, ka parrhesia, šajā grieķu nozīmē, vairs nevar parādīties mūsu modernās epistemoloģijas ietvaros.

Man jāatzīmē, ka es nekad neesmu atradis jebkādus tekstus antīkajā grieķu kultūrā, kur parrhesiastes šķiet būtu jebkādas šaubas par to, ka viņam pašam pieder patiesība. Un patiesi, tā ir atšķirība starp kartēzisko problēmu un parrhesiastisko attieksmi. Jo pirms Dekarts ieguva neapšaubāmi skaidras un noteiktas acīmredzamības, viņš nav drošs, ka tas, ko viņš uzskata, ir faktiski patiess. Tomēr grieķu koncepcijā par parrhesia, nešķiet, ka problēma ar patiesības iegūšanu, ko šāda patiesības-piederēšana ir garantēta ar noteiktu morālo kvalitāšu piemišanu: kad kādam ir noteiktas morālas kvalitātes, tad tas ir pierādījums, ka viņš ir piekļuvis patiesībai un otrādi. "Parrhesiastiskā spēlē" ["parrhesiastic game"] priekšpieņem, ka parrhesiastes ir kāds, kam ir morālas kvalitātes, kas ir pieprasītas, pirmkārt, lai zinātu patiesību, un otrkārt, lai novadītu [convey] šādu patiesību citiem.

Ja ir kāds "pierādījums" par parrhesiastes patiesumu, tad tā ir drosme. Fakts, ka runātājs saka kaut ko bīstamu – atšķirīgu no tā, ko uzskata vairākums – ir spēcīgs norādījums, ka viņš ir parrhesiastes. Ja mēs uzdodam jautājumu par to, kā mēs varam zināt vai kāds ir patiesības-ruātājs, mēs uzdodam divus jautājumus. Pirmkārt, kā tas ir, ka mēs varam zināt vai kāds atsevišķais indivīds ir patiesības runātājs, un otrādi, kā tas ir, ka noziedzīgais [alleged] parrhesiastes var būt drošs, ka tas, ko viņš uzskata ir fakstiski patiess. Pirmais jautājums – atpazīt kādu kā parrhesiastes – bija ļoti nozīmīgs grieķu-romiešu sabiedrībā, un, kā mēs redzēsim, bija eksplicēti uzdots un apspriests Pūtarham, Galēnam un citiem. Otrais speciālais jautājums, tomēr ir moderns, kas, es uzskatu, ir ārējs grieķiem.

Bīstamība

Kāds sacīja lietot parrhesia un vērtību („par” un „pret”) apsvērumus [merits consideration] kā parrhesiastes vienīgi, ja viņām ir risks vai bīstamība runāt patiesību. Piemēram, no antīko grieķu perspektīvas gramatikas skolotājs runāt patiesību bērniem, kurus viņš māca, un patiesi nav apšaubāms, ka tas, ko viņš māca ir patiess. Bet neskatoties uz šo atbilstību – starp uzskatu un patiesību, viņš nav parrhesiastes. Tomēr, kad filosofs pats vēršas pie valdnieka, pie tirāna, un saka viņam, ka viņa tirānija ir traucējoša un nepatīkama, jo tirānija nav savienojama ar taisnīgumu, tad filosofs runā patiesību, uzskata, ka viņš runā patiesību, un, vēl vairāk, arīdzan uzņemas risku (jo tirāns var kļūt dusmīgs, var sodīt viņu, var izsūtīt viņu rindā, var viņu nogalināt). U tieši tāda bija Platona situācija ar Dionīsiju Sirakūzās – attiecībā uz ko ir ļoti interesanta reference Platona Septītajā vēstulē, un arī Dionā dzīvē Plūtarham. Ceru, ka mēs studēsim šos tekstus vēlāk.

Tātad jūs redzat, parrhesiastes ir kāds, kurš uzņemas risku. Bez šaubām, šis risks vienmēr nav risks ar dzīvību. Piemēram, kad jūs redzat draugu darām kaut ko nepareizi un jūs riskējat iedzīvoties viņa dusmās, pasakot viņam, ka viņš rīkojas nepareizi, jūs rīkojaties kā parrhesiastes. Šādā gadījumā, jūs neriskējat ar savu dzīvību, bet varat viņam nodarīt pāri ar savu piezīmi, un jūsu draudzība var rezultātā no tā ciest. Ja politiskajās diskusijās orators riskē zaudēt savu popularitāti, jo viņa viedoklis ir pretējs vairākuma viedoklim, vai viņa viedoklis var ievest politiskā skandālā, viņš lieto parrhesia. Tad parrhesia ir saistīta ar drosmi briesmu priekšā: tā pieprasa drosmi runāt patiesību par spīti kādām briesmām. Un tās ekstrēmajā formā, patiesības runātājs piedalās "spēlē" par dzīvību un nāvi.

Tas ir tādēļ, ka parrhesiastes jāuzņemas risks, runājot patiesību, kad karaslis vai tirāns galvenokārt nevar lietot parrhesia, jo viņš riskē ar neko.

Kad jūs pieņemot parrhesiastisko spēli, kur jūs pašu dzīvība ir atstāta neaizsargāta, jūs uzņematies specifiskas attiecības ar sevi pašu: jūs riskējat ar nāvi runājot patiesību tā vietā, lai patvertos dzīves drošībā, kur patiesība paliek neizrunāta. Protams, draudi ar nāvi nāk no Cita, un tamdēļ pieprasa attiecības ar Citu. Bet parrhesiastes pirmkārt izvēlas specifiskas attiecības ar sevi pašu: viņš dod priekšroku kā patiesības runātājam drīzāk kā {būt} dzīvai būtnei, kurai ir nepatiesa pret sevi.

Kriticisms

Ja tiesas procesa laikā jūs sakāt kaut ko, kas var tikt lietots pret jums, jūs iespējams nelietojat parrhesia neskatoties uz faktu, ka jūs esat patiess [sincere] ka jūs ticat jūsu sacītais ir patiess, un jūs apdraudat sevi to runājot. Jo iekš parrhesia bīstamība vienmēr rodas no fakta, ka sacītā patiesība ir savienojama ar nodarīšanu pāri sarunbiedram vai tā sakaitināšanu. Parrhesia tādejādi vienmēr ir „spēle” starp to, kurš runā patiesību un sarunbiedru. Parrhesia ir iesaistīšana, piemēram, tas var būt ieteikums, ka sarunbiedram būtu jāuzvedas noteiktā veidā, vai, ka viņš, ir nepatiess tajā, ko viņš domā vai veidā kā rīkojas u.t.t. Vai parrhesia var būt atzīšanās tajā, ko runātājs sev pašam ir nodarījis tiktāl, ciktāl viņš šo atzīšanos veic kādam, kurš izmanto [exercises] varu pār viņu, un ir spējīgs cenzēt vai sodīt sevi par to, ko viņš ir izdarījis. Tātad jūs redzat parrhesia funkcija nav demonstrēt patiesību kādam citam, bet ir kriticisma forma: sarunbiedra vai paša runātāja kriticisms. „Šis ir tas, ko jūs darāt un šis ir tas, ko jūs domājat; bet tas ir tas, ko jums nebūtu jādara vai nebūtu jādomā.” „Šis ir veids kā jūs uzvedaties, bet tas ir veids kā jums vajadzētu uzvesties.” „Šis ir tas ko es esmu izdarīji, un kas bija nepareizs tā darīšanā.” Parrhesia ir kricisma forma, vai nu pret kādu citu vai nu pret sevi pašu, bet vienmēr situācija, kur runātājs vai tas, kas atzīstās [confessor] ir inferiorā pozīcijā tieši padots sarunbiedram. Parrhesiastes ir vienmēr mazāk vareni kā tie, ar kuriem viņi runā. Parrhesia nāk no „zemākā”, kā tas bija, un tieši pret „augstāko”. Tieši tādēļ antīkie grieķi neteiktu, ka skolotājas vai tēvs, kuri kritizē bērnu, lieto parrhesia. Bet, kad filozofs kritizē tirānu, kad pilsonis kritizē vairākumu, kad skolnieks kritizē skolotāju, tad šds runātājs iespējams lieto parrhesia.

Tomēr tas nenorāda, ka jebkurš var lietot parrhesia. Jo, kaut gan Euripīdam ir teksts, kur kalps lieto parrhesia, vairumā gadījumu parrhesia lietojums pieprasa, ka parrhesiastes zina sevis paša ģenealoģiju, sevis paša statusu, t.i., parasti tam jābūt pirmkārt vīrieškārtas pilsonim, lai runātu patiesību kā parrhesiastes. Tiešām, kāds, kam ir liegta parrhesia, ir tādā pat stāvoklī kā vergs tādā ziņā, ka viņš nevar piedalīties pilsētas politiskā dzīvē, nedz spēlēt „parrhesiastisko spēli”. „Demokrātiskā parrhesiā” – kur kāds runā ar sapulci, ekklesia – tam jābūt pilsonim, kam piemīt šīs specifiskās personālās, morālās un sociālās kvalitātes, kas garantē tā privilēģijas runāt.

Tomēr, parrhesiastes riskē ar savām privilēģijām runāt brīvi, kad viņš atklāj patiesību, ko apdraud vairākums. Jo tā bija labi zināma juridiskā situācija, ka Atēnās līderi tika izsūtīti trimdā vienīgi tāpēc, ka tie lika priekšā kaut ko, kas pretējs vairākumam, vai pat tādēļ, ka sapulce domāja, ka noteiktā līdera spēcīgā ietekme ierobežo tās pašas brīvību. Un tā sapulce bija, šajā ziņā, „aizsargāta” pret patiesību. Tas tad ir „demokrātiskās parrhesia” – kam jātiek nošķirtai no tās „monarhistiskās parrhesia”, kur padomdevējs sniedz valdniekam godīgu un palīdzīgu padomu.

Pienākums

Pēdējais parrhesia raksturojums ir šāds: iekš parrhesia, runāt patiesību uzskatīts kā pienākums. Orators, kurš runā patiesību tiem, kuri nevar pieņemtviņa patiesību, piemēram, un kurš var tikt izsūtīts trimdā vai sodīts kaut kādā veidā, ir brīvs saglabāt klusēšanu. Neviens nespiež viņu runāt, bet viņš jūt, ka tas ir viņa pienākums tā rīkoties. No otras puses, kad kādam ir likts runāt patiesību (kā, piemēram, zem spīdzināšanas draudiem), tad viņa diskurss nav parrhesiastiska izpausme. Noziedznieks, ks savu tiesnešu spiests atzīst savu noziegumu nelieto parrhesia. Bet, ja viņš brīvprātīgi atzīst savu noziegumu kādam citam ārpus morālās nepieciešamības nozīmes, tad viņš veic [performs] parrhesiastisku darbību. Kritizēt draugu vai valdnieku, kurš neatpazīst savu nepareizo rīcību, vai tiktāl, cik tas ir pienākums pret pilsētu palīdzēt karalim uzlabot sevi kā valdnieku. Parrhesia šādi ir saistīta ar brīvību un pienākumu.

Rezumējot sekojošo, parrhesia ir sava veida vertība aktivitāte, kur runātājam ir specifiskas saistības ar patiesību caur atklātību, ar noteiktām attiecībām pret savu paša dzīvi caur briesmām, ar noteikta veida saistībām ar sevi vai citiem cilvēkiem, caur kriticismu (paškritiku vai citu cilvēku kriticismu), un ar specifisku saistību ar morālo likumu caur brīvību un pienākumu. Daudz precīzāk, parrhesia ir verbāla darbība, kur runātājs izpauž savas personiskās attiecības ar patiesību, un riskē ar savu dzīvību, jo viņš atpazīst patiesības zināšanu kā pienākumu, lai uzlabotu {citus cilvēkus} vai palīdzētu citiem cilvēkiem (līdzīgi kā sevi pašu). Iekš parrhesia runātājs lieto savu brīvību un atklātību pārliecības vietā, patiesību maldu un klusēšanas vietā, kriticismu glaimošanas vietā , un morālo pienākumu paš-intereses un morālās apātijas vietā. Līdz ar to, diezgan vispārīgi, vārdam parrhesia ir pozitīva nozīme lielākā daļā grieķu tekstu, kur tā parādās no piektā gadsumta pirms Kristus līdz piektajam gadsimtam pēc kristus.

VĀRDA EVOLŪCIJA

Tagad tas, ko es vēlos darīt šajā seminārā nav studēt un analizēt visas parrhesia dimensijas un iezīmes, bet drīzak parādīt un akcentēt dažus parrheastiskās spēles evolūcijas aspektus antīkaja kultūrā (no piektā gadsimta pirms Kristus) līdz kristietības sākumiem. Un domāju, ka mēs varam analizēt šo evolūciju no trim skatapunktiem.

Retorika

Pirmais skar parrhesia attiecības ar retoriku – attiecības, kas ir problemātiskas pat pie Euripīda. Sokrātiski-Platoniskajā tradīcijā, parrhesia un retorika atrodas spēcīgā opozīcijā; un šī opozīcija parādās ļoti skaidri Gorgijā, piemēram, kur parādās vārds parrhesia. Ilgstoša gara runa ir retoriska vai sofistiska viltība (device), turpretim dialogs caur jautājumiem un atbildēm ir tipisks parrhesia, t.i., dialogs ir galvenā tehnika, lai spēlētu parrhesiastisku spēli.

Parrhesia un retorikas opozīcija arī vijas cauri Faidram – kur, kā jūs zināt, centrālā problēma nav par opozīcijas starp zināšanām un rakstīšanu dabu, bet skar atšķirību starp logos, kas runā patiesību, un logos, kas nav savienojams ar šādu patiesības-runāšanu. Opozīcija starp parrhesia un retoriku, kas ir skaidri iezīmētas ceturtajā gadsimtā pirms Kristus caur Platona darbiem, ilgs gadsimtiem filozofiskajā tradīcijā. Piemēram, Senekam var atrast ideju, kas personu sarunas ir labākais līdzeklis brīvai runai un patiesības runāšanai tiktāl, cik ir iespējams šādā sarunā iztikt bez retorikas un izgreznošanas nepieciešamības. Un pat visu otro gadsimtu pēc Kristus kultūras opozīcija starp retoru un filozofiju ļoti skaidra un nozīmīga.

Tomēr var tikt atrastas dažas zīmes par parrhesia iekļaušanu retorikas laukā iekš retoriku darba Impērijas sākumā. Kvintiliāna Institutio Oratoria , piemēram (IX Grāmata, II Nodaļa) Kvintiliāns skaidro, ka dažas retoriskās formas ir speciāli piemērotas, lai pastiprinātu klausītāju emocijas; un šāda tehniska figūru viņš dēvē vārdā exclamatio (exclamation - izsaukšanās). Saistībā ar šīm izsaukšanām ir sava veida dabiski izsaucieni, kas, piezīmē Kvintiliāns, nav "simulēti vai mākslīgi radīti". Šos dabiskā veida izsaucienus viņš dēvē par "free speach" [libra oratone], kā viņš mums saka, Konfūcija saukta par „license” [licendia], un grieķu par "parrhesia". Parrhesia līdz ar to ir zināma veida "figūra" starp retoriskajām figūrām, bet ar šo raksturojumu: ka tā ir viņpus jebkurām figūrām, jo tā ir pilnībā dabiska. Parrhesia nekādā mērā nav no šīm retoriskajām figūrām, kas pastiprina klausītāja emocijas.

Politika

Otrais nozīmīgākais parrhesia atīštības aspekts ir saistīts ar politikas lauku. Kā tas parādās Euripīda lugās un arī pirms ceturtā gadsimta pirms Kristus tekstos, parrhesia ir Atēnu demokrātijas būtiska iezīme. Protams, mums joprojām ir jāmeklē parrhesia loma Atēnas konstitūcijā. Bet mēs ļoti varam sacīt, ka parrhesia bija demokrātijas vadlīnija tāpat, kā ētika un privāta attieksme raksturīta labam pilsonim. Atēnas demokrātija bija definēta ļoti eksplicēti kā konstitūciju (politeia), kur cilvēki baudīja demokratia, isegoria (vienlīdzīgas tiesības runāt), isonomia (vienlīdzīgu visu pilsoņu piedalīšanos varas lietošanā), un parrhesia. Parrhesia, kas ir publiskās runas piederums, noris starp pilsoņiem kā indivīdiem, un arī starp pilsoņiem kā sapulci. Vēl jo vairāk agora ir vieta, kur parrhesia rodas.

Hellēniskā perioda laikā šī politiskā nozīme mainās saistībā ar Hellēnisko monarhiju parādīšanos. Parrhesia nu ir koncentrēta attiecībās starp valdnieku un viņa padomdevēju vai tiesas vīriem. Valsts monarhistiskajā konstitūcijā, tas ir padomdevēja pienākums lietot parrhesia, lai palīdzētu valdniekam ar tā lēmumiem un pasargātu no viņa paša varas ļaunprātīgas izmantošanas. Parrhesia ir vajadzīga un noderīga gan karalim, gan cilvēkam, kuri ir viņa pakļautībā. Valdnieks pats par sevi nav parrhesiastes, bet laba valdnieka kritērijs ir spēja spēlēt parrhesiastisko spēli. Tādejādi labs karalis pieņem visu, ko īsts parrhesiastes viņam saka, pat, ja viņam izrādās nepatīkami dzirdēt savu lēmumu kritizēšanu. Valdnieks parāda sevi kā tirānu, ja viņš ignorē savu godīgo padomdevējus vai soda viņus par to, ko tie ir sacījuši. Valdnieka portretēšana vairumam grieķu vēsturnieku ietver tā uzvedības veidu pret saviem padomdevējiem – it kā šāda uzvedība būtu bijusi indekss spējai dzirdēt parrhesiastes.

Ir arī trešā spēlētāju kategorija monarhistiski parrhesastiskajā spēlē, proti, klusējošais vairākums: galvenokārt cilvēki, kuri nav klāt apmaiņās starp valdnieku un tā padomnieku, bet kuri un kā kuru vārdā, padomdevēji runā, kad piedāvā padomu valdniekam.

Vieta, kur parrhesia parādās monarhiskās varas kontekstā ir karaļa tiesa un vairāk ne agora.

Filosofija

Visu beidzot, parrhesia evolūcija var tikt izsekota caur tās saistību ar filozofijas lauku – aplūkojot kā dzīves mākslu (techne tou biou).

Platona rakstos, Sokrāts parādās parrhesiastes lomā. Kaut gan vārds parrhesia parādās vairākas reizes Platonam, viņš to nekad nelieto vārdu parrhesiastes – vārds, kas parādās vienīgi vēlāk kā grieķu leksikas daļa. Un vēl Sokrāta loma ir tipiski parrhesiastika, jo viņš konstanti konfrontē Atēniešus uz ielām un kā norādīts Apoloģijā , izvilināja no tiem patiesību, liekot tiem rūpēties par gudrību, patiesību un to dvēseles pilnību. Un arīdzan Alkibiādā Mazākajā, Sokrāts ieņem parrhesiastisku lomu dialogā. Ja iespējams Alkibiāda draugi un mīlētāji visi viņam glaimo savos mēģinājumos iegūt tā labvēlību, Sokrāts riskē raisīt Alkibiāda dusmas, kad viņš ved to pie šādas idejas: ka pirms Alkibiāds būs spējīgs paveikt to, ko nospraudis sev sasniegšanai, proti, kļūt par pirmo starp Atēniešiem, lai pārvaldītu Atēnas un kļūtu varenāks par Persijas valdnieku, pirms viņš būs spējīgs rūpēties par Atēniešiem, viņam visu pirms ir jāiemācās rūpēties par sevi. Filosofiskā parrhesia šādējādi ir saprasta ar motīvu par rūpēm par sevi (epimeleia heautou) .

Epikūriešu laikā parrhesia radniecīga rūpēm par sevi attīstās līdz stāvoklim, kur parrhesia pati par sevi bija pirmēji uzskatīta kā garīgas vadīšanas techne "dvēseles izglītošanai". Filodēms [c. 110-35 B.C.], piemēram, (kurš, kopā ar Lukrēciju [c. 99-55 B.C.], bija viens no zīmīgākajiem epikūriešu rakstniekiem pirmā gadsimta pirms Kristus laikā), sarakstīja grāmatu par parrhesia [Περί παρρηδίας] , kas saturēja tehniskus vingrinājumus derīgus mācīšanai un palīdzēšanai vienam otram epikūrišu kopienā. Mums jāizmeklē dažas no šīm parrhesiastiskajām tehnikām kā tās attīstījās, piemēram, pie Epiktēta, Senekas un citiem stoiķu filosofiem.

No angļu val. tulk. Juris Meščerjakovs

Tulkots pēc: Foucault M. Fearless speech. (ed. by Joseph Pearson) – Los Angeles, Semiotext(e), 2001. – pp. 9-24.
Translated and published by kind permission of Semiotetext(e)

© Semiotetext(e) 2001