|
|
Ivars Ījabs. Spēt un paspēt: no “Publisko lietu” redakcijas
|
“Publiskās lietas” ir iecerēts kā plašai auditorijai atvērts filosofiskas ievirzes e-žurnāls, kura radīšanas galvenais motīvs ir vēlme aizpildīt kompetentas un ieinteresētas teorētisku diskusiju telpas trūkumu Latvijas intelektuālajā vidē. Kā redzams no žurnāla formālās piesaistes, tā rīkotāji ir filosofi. Tas nozīmē, ka žurnālā publicējamie teksti pirmkārt un galvenokārt būs teorētiska rakstura – ne abstraktu spekulāciju, bet gan apkopojošas distances nozīmē. Tomēr tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka žurnālā varētu publicēties vienīgi profesionāli filosofi.
Patiesi, mēs būtu visai apbēdināti, ja tas tā notiktu. Filosofija mūsdienās ievērojamā mērā attiecina uz sevi pašas jautājumu par iespējamības nosacījumiem – jautājumu, kurš jau no Kanta ir vadījis filosofijas iekšējo dinamiku. Šodien ir izrādījies, ka šiem filosofijas nosacījumiem daudzkārt ir jātiek meklētiem ārpus pašas filosofijas – psihiskajā, bioloģiskajā, sociālajā sfērā. Orientējoties tieši uz pēdējo no minētajiem saskarsmes laukiem, e-žurnāls “Publiskās lietas” aicina uz diskusiju savās slejās sociālo zinātņu pārstāvjus, kurus nebiedē teorētiskā skatījuma šķietamais sausums un interesē tā piesaiste dzīvajai pieredzei.
Kopš “publiskais” sāka iekarot savu vietu, nebūt nav pagājis pārāk ilgs laiks. Ne senāk kā pirms trim četriem gadsimtiem Vakarzemes pārtikušajās zemēs tika atklājuši, ka atklāti apmainīties viedokļiem par sabiedrībā notiekošo var būt auglīgi un interesanti – vienlaikus sargājot “privāto” kā indivīda autonomijas sfēru. Sociālie procesi un politiskā dzīve līdz ar šo brīdi vairs nav nekas tāds, par ko “augstākas” personas čukstus apspriestos ar samtu drapētos interjeros. Tās ir nokļuvušas uz ielas: ikkatra spriest-spējas un spriest-gribas profānajās ķetnās. “Valsts saprātu” sāk aizstāt nesaprātīgā prese ar savām tenkām un karikatūrām. Tomēr vienlaikus šīs tēmas vairs neprasa arī bijīgu galvas noliekšanu lēmumus pieņemošās autoritātes priekšā – publiskā sfēra ir Apgaismības iecere un uzņēmums. Cilvēki, kā šajā laikmetā izrādās, ir spējīgi ne tikai izpelnīties pestīšanu vai uzvarēt karu – viņi spēj arī runāt: argumentēt, strīdēties un, visbūtiskākais, mainīt savus ieskatus šādas saskarsmes rezultātā. Tiesa, vai viņi to dara, ir jau cits jautājums...
Par publiskuma izcelsmi rakstīts ir ticis daudz: sociālā teorija to visbiežāk saista ar eiropeiskās racionalizācijas procesiem, politikas teorija – ar valdnieka perspektīvas nomaiņu pret pārvaldāmā perspektīvu Jaunlaiku politiskajā pašizpratnē. Neviena no šīm norisēm nav nevainīga - nevienā no vārda nozīmēm. Tamdēļ publiskums, līdzīgi Apgaismībai, ir guvis arī ilgstošu neslavu – publiskā telpa jau neilgi pēc rašanās tiek pakļauta pakāpeniskai komercializācijai, līdz visbeidzot kļūst par mūsdienu “public sphere”, komercializētas preses, politiskas manipulācijas un reklāmas lauku. Arī kultūrai “publiskums” nenozīmē neko labu: atcerēsimies Adorno Odiseju, kurš savā savažotajā sirēnu uzklausīšanā jau pieder bezkaislīgajai modernā koncerta publikai.
Kas tad īsti šodien vēl publiskumā būtu palicis pāri no tā “brīvā, publiskā sava paša prāta lietojuma”, kuru savulaik tika aizstāvējis Kants? Mūsu skatījumā publiskas joprojām ir lietas, kuras piedāvājam publikas izvērtējumam – nevis patēriņam, dīkdienīgai apcerei vai propagandai. Šajā nozīmē klasiskais publiskās sfēras modelis nav zaudējis savu normatīvo potenciālu – gan attiecībā uz sabiedrības iekārtu, gan attiecībā uz indivīda pašpilnveides sociālajiem nosacījumiem. Ir mainījušies mediji – turklāt Internets šodien daudzās nozīmēs ir “brīvāks” par drukāto presi. Ir mainījies arī pats publiskums – tajā ritošās komunikācijas straumes ir zaudējušas agrāk nepieciešamo saikni ar “prātnesi” subjektu. Tomēr – un tā mums gribētos domāt – nav mainījies rakstītā vārda izaicinājums un ticība diskusijas produktīvajam spēkam. Tamdēļ e-žurnāls tiek veidots ar nolūku paspēt – proti, nepalaist garām tās refleksijas iespējas, kuras mums piedāvā šis laiks un šī vieta.
Gadamers uzsauc tostu par saprašanos
Lai raksturotu sarunas norises spēju apstāšanos, H.G. Gadamers izmantoatbilstīgu sengrieķu jēdzienu atopon , kas burtiski nozīmē “nav vietas”. Parastais atopon izraisītājiemesls ir monologa pārsvara iestāšanās par dialoģismu. Atopon situāciju izsaka nedzirdēšana vai melīga dzirdēšana , kad dzird saskaņā ar savām jēgas gaidām. Bet, abu fenomenu pamatā ir cilvēkā iemītošā pašīzolētības jeb monoloģisma dzīļīpašība kā atvērtības pretstats.
Protams, raksta Gadamers, ir objektīvi, kultūrvides iemesli, kas deformē sarunas māku. Taču, galvenais, lai saruna varētu noritēt, ir savstarpējā atvērtība, kas pati gaismojas, un ļauj notikt valodiskajam patiesības lietišķuma gaismojumam.
Atopon situācija var kļūt saprašanās priekšnosacījums, ja dialoga partneri veic pašu uzmestās jēgas gaidu aizturi…
(Attēls no Igora Šuvajeva personīgā arhīva)
|
|
