|
|
Māra Kiope, Velga Vēvere. Jauns fenomenoloģiskais skatījums uz izglītību no Eiropas austrumu robežpilsētas.
|
Pasaules Fenomenoloģijas institūta rīkotie kongresi jaunajā, XXI gadsimtā jau ir notikuši Romā, 2001. un 2002.gadā; Stambulā, 2003.gadā - Pasaules 20.filozofijas kongresa ietvaros; Oksfordā, 2004.gadā un Nijmegenā, Nīderlandē, 2005.gadā. Šogad par kongresa norises vietu bija izraudzīta Daugavpils - un tas ir tālākais punkts Eiropas Savienībā, kas tagad iezīmēts arī Pasaules fenomenoloģijas institūta aktivitāšu kartē. Pavisam nedaudz kilometru attālumā no Daugavpils ir Latvijas robeža ar vēl citu Eiropas Savienības dalībvalsti – Lietuvu, taču tikpat tuvu - arī ar Krieviju un Baltkrieviju.
Daugavpils padomju laikos bija gigantisks industriālais centrs. Tagad ir beiguši kūpēt ķīmiskā kombināta dūmeņi un apsīkusi daudzu citu rūpniecisko uzņēmumu darbība, un ekoloģiskā situācija pilsētā uzlabojusies. Nesen Daugavpils vārds izskanējis pasaulē, pateicoties pasaulslavenā ekspresionista, Daugavpilī dzimušā Marka Rotko pēcnācēju un pilsētas pašvaldības kopīgai iniciatīvai izveidot modernās mākslas galeriju vienā no nekad neieņemtā Daugavpils cietokšņa ēkām.
Taču, Daugavpils īpašo gaisotni vēl jo vairāk nosaka tās kā viena no Latvijas intelektuālajiem centriem statuss. Daugavpils Universitāte pirms II pasaules kara bija dibināta kā skolotāju institūts, lai veicinātu izglītības attīstību Latgalē, kas XIX gadsimta beigās cara valdības izvērstās rusifikācijas dēļ bija aizkavēta gandrīz par gadsimtu, salīdzinot ar pārējām Latvijas daļām. Tagad Daugavpils Universitāte izceļas citu Latvijas augstskolu vidū ar tajā strādājošo docētāju vidējā vecuma jaunumu, ja tā varētu teikt, un ar entuziasma pilno profesionālo redzējumu – kā humanitāro, tā dabaszinātņu pētnieki aizrautīgi meklē jaunus ceļus savās nozarēs, un tāpēc ir ļoti atvērti dažāda veida sadarbībai ar zinātniekiem Latvijā un visā pasaulē. To apliecina daudzveidīgais un plašais vietējo un starptautisko konferenču saraksts. Jāatzīmē, ka Latvijas akadēmiskajā vidē pirmā globalizācijai un kultūrai veltītā konference notika tieši Daugavpils Universitātē.
No vienas puses, cik pārsteidzoši, ka samērā klusajā Daugavpilī notika tik izcils akadēmisks sarīkojums kā Pasaules Fenomenoloģijas institūta rīkotais kongress. No otras puses, tas tomēr ir sen gaidīts un pelnīts panākums. Pirmkārt jau pateicoties Daugavpils Universitātes rektorei Zaigai Ikerei, kura ilgstoši sadarbojas ar Pasaules fenomenoloģijas institūtu. Otrkārt, jāatzīmē Pasaules fenomenoloģijas institūta un Latvijas filozofu īpašās attiecības nu jau gandrīz 30 gadu garumā. Šīs attiecības aizsākās, pateicoties Pasaules fenomenoloģijas institūta vadītājas Annas Terēzes Timeņeckas profesionālajai un dziļi personiski cilvēciskajai interesei par dzīvi un fenomenoloģijas attīstību Austrumeiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, kas tolaik atradās Padomju Savienības okupācijas zonā.
Latvijas kultūrvidē fenomenoloģijas tradīcijai ir dziļas saknes. Pietiek atsaukties uz Huserla skolnieku latviešu filozofu Teodoru Celmu, kura kritikas ietekmē fenomenoloģijas pamatlicējs pārskatīja intersubjektivitātes koncepciju. Savukārt, XX gadsimta 70.-tajos gados Latvijas filozofu jaunās paaudzes interese par norisēm Rietumu filozofijā sniedzās pāri “dzelzs aizkaram”. Visneiedomājamākajos veidos tika sagādātas fenomenoloģijas autoru darbu kopijas un rūpīgi studētas. Fenomenoloģiskā doma tika attīstīta filozofiem raksturīgā brīvībā, taču pasniegt to nācās atbilstīgi uzraudzības orgānu prasībām, nosaucot par “buržuāziskās filozofijas kritiku”. Tomēr, varas pārstāvjiem tikpat jau bija kļuvis skaidrs, ka Rīgas filozofu teorētiskās izstrādnes ir kaut kas pārāk atšķirīgs no uzdevumiem, kādus izvirza “cīņa ar pasaules imperiālismu”. Vispārzināms, kādus uzbrukumus kompartijas centrālie preses izdevumi vērsa pret profesoru Andri Rubeni pēc viņa nelielās grāmatas “Fenomenoloģija” iznākšanas, kas bija pirmā grāmata latviešu valodā, kurā aplūkota šī filozofijas tradīcija.
Latvijas filozofi jau uz XX gadsimta 80. gadu sākumu bija sasnieguši vērā ņemamu starptautisku pētniecisko līmeni. Maskavas filozofijas profesori pat izplatīja apzīmējumu “Rīgas fenomenoloģiskā skola”, vienlaikus dodot mājienus par savu īpašo saistību ar šo brīnumaino parādību padomju impērijas Baltijas jūras piekrastē. Tomēr tā īsti iziet starptautiskajā arēnā bija iespējams pateicoties Pasaules Fenomenoloģijas institūta un tā prezidentes Annas Terēzes Timeņeckas atsaucībai.
Rezumējot, ar prieku jāatzīst, ka fenomenoloģijas pētījumi nebija tikai veids, kā paust intelektuālo kritiku par iekārtu un iezīmēt jēgpilnas dzīves perspektīvu pastāvošajā absurdā. Patlaban fenomenoloģijas tradīcija Latvijas filozofijas vidē ir nostiprinājusies, pateicoties iespējai iepazīt moderno fenomenoloģisko domātāju vidi, un tādēļ Latvijas filozofi ir varējuši parādīt un joprojām turpina atklāt fenomenoloģiskā skatījuma iespējas. Te varētu minēt vēl dažus piemērus no septiņdesmito gadu fenomenoloģijas aizsācējiem vai drīzāk atkal atjaunotājiem Latvijā. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore Maija Kūle 2002.gadā angliski publicēja akadēmisko pētījumu “Phenomenology and Culture”. Šogad Latvijas sabiedrību saviļņoja sabiedrības dzīves aktualitātes izgaismojošā un analizējošā filozofes grāmata par Eiropas dzīves formām - “Eirodzīve. Formas. Principi. Izjūtas.”. Fenomenoloģiskās tradīcijas gultnē tiks risināti filozofes nākamie projekti, kuru uzmetumi iezīmējās arī referātā Daugavpils kongresā – kā mācīt komunikācijas modeļus, kas saattiecināmi ar dziļākām eksistences izjūtām, piemēram, vientulību – lai saprastu, kāda ir tās norise un kā pret to izturēties. Profesore Māra Rubene strādā franču eksistenciālās fenomenoloģijas laukā, ar pētījumiem iepazīstinot jaunos filozofus studiju kursos, un Daugavpils kongresā pievērsās transcendentālajai estētikai, centrējoties ap jautājumiem “distance”, “šeit” un “tagad”. Rihards Kūlis pētī fenomenoloģiskās pieejas iespējas kultūras filozofijā un kongresā aplūkoja Kanta mantojuma un dzīvespasaules problemātiku, viņš arī tulkojis latviski Huserla un Heidegera darbus, kas tagad brīvi pieejami studentiem un veicinājuši latviešu filozofiskās terminoloģijas attīstību. Savukārt profesores Ellas Bucenieces referāts kongresā bija veltīts jutekliskās pieredzes un transcendentālā empīrisma analītikai tādu autoru kā F.Brentano, E.Huserla un P.Dāles darbos.
Domājams, var apgalvot, ka Pasaules Fenomenoloģijas institūta kongress Daugavpilī bija ilgstoši veidotu un cauri dažādām sociālajām pārvērtībām nostiprināto profesores Timeņeckas, Latvijas filozofu un Daugavpils Universitātes pūliņu rezultējums.
Pasaules Fenomenoloģijas institūts apvieno filozofus un pētniekus – dabaszinātniekus, politologus, mākslas zinātniekus, izglītības teorētiķus un praktiķus, kurus interesē fenomenoloģisko metožu izmantojums viņu zinātnēs. No vienas puses, tas liecina par institūta darbības starpdisciplināro ievirzi, no otras puses – svarīgi ir, ka savstarpējās komunikācijas pamats ir noteikts filozofiskās analīzes modelis, kas pieprasa augstu teorētiskās refleksijas pakāpi. Par to liecina akadēmiskie Analecta Huserliana izdevumi A.T.Timeņeckas virsredakcijā, kas veltīti dažādiem dzīves fenomenoloģiskajiem aspektiem. Tieši tāpēc nozīmīga ir kongresu ģeogrāfija – to norises vietas izvēle, jo universitāte, kurā forums notiek, veic ne tikai tehniskās un akadēmiskās organizācijas pasākumus, bet arī iezīmē pamatjautājumu loku. Tādēļ nepārsteidz, ka Daugavpils kongresa tēma bija izglītība, piedāvājot apakštēmas: izglītība personas spēju attīstībā, mākslas loma izglītībā, izglītības nozīme personas socializācijā, sasaiste starp prasmi, intuīciju un pašanalīzi, kā arī pieredzes transcendentālais aspekts.
Radošo intelektuālo diskusiju gaisotni veicināja zinātnieki no ASV, Itālijas, Turcijas, Polijas, Slovēnijas, Somijas, Rumānijas un, protams, Latvijas. Katru dienu bija gan plenārsēdes, gan darbs paralēlās sekcijās. Plenārsēdēs autori nolasīja referātus par izglītības fenomenoloģiskajiem jautājumiem, kamēr sekcijās vairāk bija tematiski ievirzīti priekšlasījumi – izglītība un izglītības stratēģijas, mākslas izglītība, politika un demokrātija. Plaši tika izvērstas klasiski fenomenoloģiskas tēmas saistībā ar izglītību – pieredze, subjektivitāte, vērojums, transcendence, ētiskā atbildība.
Kongresa intelektuālo ievirzi tematizēja Pasaules fenomenoloģijas institūta prezidentes Annas Terēzes Timeņeckas ievadlekcija. Profesore aplūkoja klasisko izglītības izpratni, kas ar izglītību saprot zināšanu un iemaņu tālāknodošanu no paaudzes paaudzē. Tomēr galvenais izglītības jautājums, ko tā nedrīkst aizmirst, ir – personas izglītība. Tiek izglītota persona! Un tas pieprasa, lai izglītība spētu iekļaut visus dzīves aspektus. Mūsdienu izglītībā divi galvenie aspekti ir cilvēka - pilsoņa (citizen) un personas cieņa, taču izglītībai pašai patiesi būtu nepieciešams iemācīties, kā attīstīt daudz intīmāku personas dzīvi. Nav noslēpums, ka mūsdienās runā par izglītības krīzi, un profesore Timeņecka piedāvā uzlabot izglītības sistēmu ar tādas realitātes attīstīšanu, ko izsaka jēdziens „nodarbošanās plānošana” (occupational planning). Tas saistīts ar personas dzīvē ārkārtīgi svarīgo – ne tikai pragmatiskā nozīmē, bet pirmkārt un galvenokārt jau participācijas, līdzdalības ar citiem nozīmē. Valstīm būtu jājautā un jāpārskata darba jeb cilvēka nodarbošanās raksturs, it īpaši sociālā taisnīguma perspektīvā. Personas cieņas kontekstā tas nozīmē ikkatra tiesības attīstīt radoši savas potences (creativity). Darba izpratnē svarīga ir ne tikai pelnīšana, bet galvenokārt līdzdalība: izglītībai būtu jāiemāca ne tikai nopelnīt, bet arī būt līdzdalīgam socialitātē. Un tāpēc jo svarīgs izglītošanās aspekts būtu iemācīt cilvēkam, kā brīvo laiku izmantot personas attīstībai.
Kā gan izglītība varētu tikt plānota? Pēc profesores Timeņeckas domām nav tik svarīgi, kādu profesiju persona izvēlas, bet gan izglītībai jāsagādā iespējamību cilvēkam to mainīt dzīves laikā. Un te jau runa ir par tādām konkrētai apmācībai pāri stāvošām iemaņām vai pat aktualizējamu metafizisko un kognitīvo spēju saprast, kā principiāli pārslēgties no vienas lietas uz otru. Bez šaubām tas ir būtisks, izglītības sistēmas praksē iestrādājams filozofisks jautājums, kā norit cilvēka sapratne, percepcija, radošums, lai sagatavotu cilvēku, kas būtu spējīgs iedarbināt pats savu radošumu un īstenot šīs pārejas no vienas dzīves formas uz citu atbilstīgi personas attīstības vajadzībām.
Daugavpils Universitātes rektore Zaiga Ikere priekšlasījumā “Human Being as a Creative Differentiatos of the Logos of Life”, izmantojot latviešu literatūras piemērus, risināja jautājumu par patiesības atklāšanu izglītības procesā ar tēlu palīdzību. Bet Turcijas filozofs Klaimens Zelvi no Anadolas Universitātes piedāvāja filozofisku tvērumu izglītībā tik svarīgajai dabisko spēju izpratnei. Poļu filozofa Jana Šmida referātā izglītības krīze bija raksturota kā iekšējās struktūras līdzsvara zudums, kas izriet no modernās civilizācijas kā ļoti īpaša tipa civilizācijas iedabas.
Kādā no pēcpusdienas sekcijām darbs iesākās ar saistošo itāļu profesora Pjēro Trupias priekšlasījumu (“Syntax and semantics of Beauty as a Gymnasium for the mind Eye”), kurā tika aplūkota prāta acu attīstības vingrinājumi ar paratakses (parataxis) principa ieraudzīšanu attēlojumos, kur šis princips glezniecībā pielietots, lai panāktu figūru nozīmju līdzsvarojumu attēlā. P.Trupia salīdzināja viduslaiku un Pikaso glezniecības paraugus, ļaujot ieraudzīt, kā notiek attēloto cilvēku nozīmju līdzsvarošana. Metafiziskās mākslas analīze parāda, kā tajā atklājas mākslinieka atšķirtības no realitātes izjūta. Šajos mākslas darbos objekti ir per se, paši sevī, un tiem savstarpēji nav nekādu attiecību, kā tas ir starp objektiem realitātē. Te nav jautājuma par patiesību ierastā veidā, jo realitāte saistīta ar lietu saattiecināšanu (relatio – lat.). Un šos objektus apspīd mūžīgā gaisma, kas uz tiem krīt no neredzama avota – no kaut kurienes. Kāds vācu kritiķis šo glezniecību nosauc par maģisko reālismu, un tā aplūkojums kongresa tematikas kontekstā iezīmēja veidu, kā varētu palīdzēt iemācīties redzēt ar “prāta acīm”, attīstot sapratni cilvēka cieņas perspektīvā.
Patrīcija Trati-Kūhila no Sjēnas koledžas ASV jautāja, vai māksla var tikt domāta? Referente izvirzīja izaicinājumu – skolotāji drīzāk ir mākslinieki, nevis problēmu risinātāji, un tikai saglabājot šādu attieksmi, iespējams nodrošināt skolēnu radošumu kā noārdīšanu un kā veidošanu. Skolotājs ģenerē situācijas, kurās iespējams radošums, lai audzēkņi vingrinātos spējā pieredzēt jauno un to radoši apstrādāt. Šīs uzstāšanās radošumu un mākslinieciskumu nodrošināja gan pati referente, gan arī profesore A.T.Timiņecka, kura pēc runātājas lūguma izteiksmīgi nolasīja dzejoli franču valodā. Slovēnijas filozofs Dīns Komels bija uzņēmies šī brīža filozofijas situācijā grūta, taču ārkārtīgi nepieciešama uzdevuma risinājumu – kā atkal saistīt kopā filozofiju un pedagoģiju, paideia, kā tas bijis raksturīgi Senajā Grieķijā, un ko no šīs atjaunotas kopsaistes atkal iegūtu gan filozofija, gan izglītības zinātnes.
Paralēlajā sekcijā uzmanība tika pievērsta izglītības vēsturiskuma dimensijai, lai atklātu aktuālo risinājumu perspektīvu. Amerikāņa V.Kims Rodžersa referēta tēma bija mūsu izstāstītā dzīve (“Our storied life”). Fenomenologs un izglītības teorētiķis Olivers V.Holmss, kura vecmāmiņa bijusi rīdziniece, apskatīja XVIII gadsimta teorijas par izglītības nozīmi cilvēciskās patības attīstībā. Laplandes universitātes Somijā pētniece Virpi Iliraudanjoki analizēja Merlo-Pontī teorijas pielietojamības iespējas ziemeļvalstu izglītības stratēģiju kontekstā. Savukārt vēl viena sekcija bija veltīta izglītības ilgtspējīgas attīstības (sustainable development) konceptuālo pamatu atklāšanai. Par to Latvijas izglītības politikas kontekstā runāja Daugavpils Universitātes pedagoģiskās izglītības nodaļas vadītāja profesore Ilga Salīte un Anita Pipere. Savukārt turciete Semia Akinči piedāvāja pētījumu par līdztiesības un taisnīguma jēdzienu izglītībā filozofiskajām saknēm. Itāļu filozofijas doktorande Kjāra Mandolīni no Mačeratas Universitātes referēja par rīcības, darba un izglītības jēdzienu attiecībām pēckara Eiropas slavenākā kristīgā filozofa Morisa Blondela jaunradē.
Sestdienas, 26.augusta plenārsēdi, kas veltīta ētisko dimensiju izcelšanai izglītības procesā, ievadīja rumānietes Karmenas Kozmas priekšlasījums. Laterāna Pontifikālās Universitātes Romā filozofijas profesore, Itālijas fenomenoloģijas biedrības prezidente Andžela Alesa Bello runāja par izglītību kā izglītību dzīvei un personas atbildības attīstībai. Dzīves izpratnei dabas filozofijas kontekstā ļoti lielā mērā var tuvoties ar jau Aristoteļa izstrādātajiem enteleheia un energeia jēdzieniem, kas ļauj veidot saiknes starp augu, dzīvnieku un cilvēku esamībām vienotā pasaulainā. Taču vienīgi garīgā dzīve ir līmenis, kurā saprotas cilvēki, no kura tie var komunicēt cits ar citu, un kurā ir brīvi izvēlēties. Atbildību atrodam tad, kad kopīgi dzīvojam garīgu dzīvi – tad kopības locekļi ir spējīgi cits citu pieņemt atbildīgi. Te jāuzsver kopības atšķirība no masas. Un otrādi, ja vēlamies atbildību sabiedrībā, ir jāspēj dzīvot garīgās dzīves līmenī. Piemēram, ģimene ir kopība - un pat visa cilvēce var būt ģimene, kurā var mācīties pārvarēt egocentrismu. Tomēr, arī ģimene ir kā sākumpunkts, lai cilvēks savā attīstībā ietu tālāk. Profesore Alesa Bello pērngad Rīgā, uzstādamās konferencē par fenomenoloģijas sociālajām dimensijām, bija uzsvērusi domu, kas izrietināma no Edītes Šteinas filozofijas – mums citam priekš cita ir jābūt IZGLĪTOTĀJIEM. Tādējādi izglītība nav kaut kas savrups, bet gan ikdienas dzīves prakse. Ikdienas pedagoģija ir darīt visu, lai cilvēki atrastu citus kā cilvēkus. Un ir jāspēj parādīt, kas ir patiesība.
Filozofijas doktora grāda kandidāte Ieva Lapinska no Rīgas runāja par attiecībām ar citiem kā morālo jūtu bāzi, balstoties uz profesores A.T.Timeņeckas pētījumiem par morālajām jūtām. Latvijas Universitātes doktorande Māra Kiope noslēdzot plenārsēdes ziņojumu klāstu, uzsvēra skolotāja personas lomu, attīstot spēju pazīt patiesību un to īstenot visas dzīves garumā.
Pēcpusdienas sesijās uzmanība tika veltīta ontopoēzes analīzei izglītības jautājumu risinājumā, piemēram, Daniēla Verduči referātā par darba un izglītības attiecībām konfrontēja Nīčes un mūsdienu fenomenoloģijas autoru uzskatus. Citā sekcijā mākslas zinātniece Edīte Supinska-Poļita no Varšavas Universitātes aplūkoja skotu dārzu tradīciju kā intelektuālā radošuma ilustrāciju. Jāpiebilst, ka dārzu tradīcijai veltīts pat īpašs Acta Huserliana sējums, ko dārzs neapšaubāmi ir ārkārtīgi piesātināts simbols, sākot ar zaudēto paradīzes dārzu, atceroties epikūriešu iekopto dzīves mākslas dārzu un cerības dimensiju latviešu kultūrā – ticu, ka kādreiz man dārziņš būs, kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds. Latvijas Mūzikas akadēmijas filozofijas pasniedzēja Ineta Kivle piedāvāja Huserla klasiskajā mantojumā balstītu pētījumu par skaņas jēgas konstituēšanos un muzikālo izglītību. LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Rinalds Zembahs analizēja M. Merlo-Pontī atziņas. Kolēģes Velgas Vēveres uzmanība bija vērsta uz plašsaziņas līdzekļu pieredzes fenomenoloģisku izvērtējumu.
Intensīvais darbs Daugavpils Universitātē parādīja, ka filozofiskais – fenomenoloģiskais – skatījums uz lietām un parādībām un pasaulē ritošajiem procesiem nav tikai kādas konkrētas zinātņu sfēras papildinājums vai rezultātu interpretācija, bet gan iespēja un mēģinājums tvert dziļākas kopsakarības, un tieši tas ļauj iedibināt dažādās zinātņu jomās iesaistītu intelektuāļu auglīgu diskusiju telpu. Daudzus starptautiskus akadēmiskos saietus pieredzējušie ārzemju kolēģi rīkotājiem atzinuši, ka Daugavpils kongress ir bijis viens no satura ziņā visbagātākajiem.
|
|
