|
|
Sērens Kirkegors
|
Mans personiskais eksistences stāvoklis saistībā ar estētiskajiem darbiem.
(Fragments no grāmatas „Skatījums uz manu autordarbu”)
Tagad par manas rakstnieka aktivitātes pirmo periodu saistībā ar manu personisko eksistences stāvokli. Var teikt, ka bijis kāds reliģisks autors, kas sācis reiz kā estētisks autors; un šo pirmo periodu raksturo slepenība un krāpšana. Taču es, kas jau agri apzinājos, ka Mundus vult decipi [Pasaule vēlas tikt apkrāpta – tulk.], nebiju tādā pozīcijā, lai piekoptu šādu taktiku. Gluži pretēji, man bija svarīgi izdarīt apvērstu krāpšanu, tas ir, izmantot zināšanas par cilvēkiem, viņu vājībām un muļķībām, lai atsvešinātos no tiem un vājinātu manis atstāto iespaidu, nevis lai gūtu kādu personisku labumu. Krāpšanas, kura apmierina tādu pasauli, kas vēlas tikt apkrāpta, noslēpums daļēji ir noteikta atbalstītāju loka radīšana, iesaistīšanās tajā vai citā savstarpējas apbrīnošanas biedrībā, kuras dalībnieki pasaulīgu labumu gūšanā atbalsta cits citu ar muti un spalvu; daļēji - slēpšanās no cilvēku pūļa, nerādīšanās publikā tikai tādēļ, lai radītu vēlamo iespaidu. Man bija jārīkojas tieši pretēji. Man bija jāeksistē absolūtā izolācijā un jāaizsargā sava vientulība, tajā pašā laikā jāuzņemas pūles parādīties sabiedrībā ik stundu, ik dienu, dzīvojot kā uz ielas Kreti un Pleti sabiedrībā iepriekš neparedzamās situācijās. Šāda krāpšana notika patiesības vārdā, un tas ir drošs veids, kā mazināt savu iespaidu uz citiem. Vēl vairāk, šo pašu ceļu gājuši daudz ietekmīgāki cilvēki par mani, taču viņi vēlējās tikt pamanīti. Šie godājamie cilvēki, krāpnieki, kuri vēlas, lai komunikācija kalpotu viņiem, nevis viņi kalpotu komunikācijai, ir norūpējušies tikai un vienīgi par savu reputāciju. Šie nožēlojamie cilvēki, šie 'patiesības liecinieki', kuru krāpšanās mērķis nav pašlabums, allaž cieš paši, tiek uzlūkoti kā niecības un nulles pasaulīgā nozīmē – par spīti tam, ka viņi pūlas dienu un nakti, ciešot tāpēc, ka neapstiprinās ilūzija, ka darbs, ko viņi paveic, ir viņu profesionālais aicinājums un dzīvesveids.
Tas bija jādara un tas tika darīts, ne tikai šad un tad, bet katru mīļu dienu. Esmu pārliecināts, ka sestā daļa no darba "Vai nu – vai arī", tā atbalstītāji, visbeidzot arī autors, kuram bija jāpaliek inkognito – it īpaši, ja tas izdotos ilgstoši, – varētu sasniegt daudz labākus rezultātus. Savukārt, es radīju tādus apstākļus, lai varētu strādāt tik smagi, cik vēlējos un tad, kad mani aplaimoja iedvesma, nesaņemot pārlieku lielu publikas uzmanību. Jo savā ziņā es darbojos pats pret sevi. Tikai autors var saprast, ko nozīmē būt autoram, tas ir, darboties ar prātu un spalvu un vienlaikus būt visu uzmanības centrā. Lai gan šāda eksistēšana man deva daudz cilvēciskās dzīves vērojuma ziņā, tomēr šāda dzīve vairumu cilvēku noved izmisumā. Jo tas nozīmē kliedēt visas ilūzijas un izklāstīt tīro ideju – un, kā tas mēdz būt, pasaulē valda nevis patiesība, bet gan ilūzijas. Pat ja literārais rezultāts būtu visizcilākais – ja vien autors spētu dzīvot tā, kā tikko minēju, viņš ļoti drīz nodrošinātos pret pasaules atzinību un pūļa brutālo lišķību. Jo pūlim nepiemīt ideālisms, tieši tāpēc tas nespēj ielūkoties dziļāk. Tas allaž kļūst par ārējo izpausmju upuri. Ja cilvēks tiek pamanīts atkal un atkal, turklāt visdažādākajās situācijās, tad pūlis drīz aizmirst pirmos iespaidus par viņu, drīz iestājas apnikums. Galu galā, lai vienmēr paliktu uzmanības centrā, nemaz nevajag tik daudz laika, ja vien cilvēks to izmanto mērķtiecīgi (tas ir, pasaulīgā nozīmē – neprātīgi), pastaigājoties šurpu turpu allaž vienā, pilsētas populārākajā vietā. Katrs, kam rūp viņa reputācija pasaulīgā nozīmē, nedosies atpakaļ pa to pašu ceļu, pat ja tā ir visizdevīgāk. Viņš vairīsies, lai īsā laika sprīdī viņu pamanītu divkārt, jo baidīsies, ka cilvēki domās, ka viņam nav ko darīt, jo, ja viņš būs mājās vai visu dienu un slinkos, šāda doma nevienam neienāks prātā. No otras puses, labi pavadīta stunda Dievam tīkamā veidā, stunda, kas veltīta mūžībai, stunda, kas vadīta, pastaigājoties vienkāršu cilvēku sabiedrībā ... galu galā tas nav nemaz tik maz. Un tā arī ir Dievam tīkama kalpošana patiesībai. Viņa gars saplūst ar manu garu pilnā Dieva visvarenības apziņā. Visi patiesības liecinieki augsti vērtē tos cilvēkus, kuri vēlas kalpot patiesībai, idejai, to nenododot un negremdējoties ilūzijās. Es izjutu patiesi kristīgu gandarījumu, uzdrošinoties pirmdienā darīt nedaudz no tā, par ko cilvēks lej asaras svētdienā (kad mācītājs kuļ tukšus salmus, saraudinādams pats sevi), ... un pirmdienā viņš atkal ir gatavs par to smieties. Es guvu patiesu kristīgu gandarījumu apzinoties, ka Kopenhāgenā bija vismaz viens cilvēks, kuru varēja uzrunāt un ar kuru varēja patērzēt ikviens; ka bija vismaz viens cilvēks, kurš, lai arī kāds būtu viņa ikdienas paziņu loks, nevairījās satikties ar nabadzīgajiem, sveicināja katru pazīstamu kalponi, kalpu, vienkāršu strādnieku. Es jutu patiesi kristīgu gandarījumu par to, ka bija vismaz viens cilvēks, kurš patiesi vingrinājās sava tuvākā mīlestībā – ak vai! – tajā pašā laikā nonākot pie gauži bēdīga secinājuma, ka kristīgā pasaule ir tikai ilūzija, un (gan nedaudz vēlāk) pie sapratnes par situāciju, kurā vienkāršie ļaužu slāņi bija zemisku avīžnieku ievilināti; tādu avīžnieku, kuru viltus cīņa par vienlīdzību var novest tikai pie tā, ka privileģētās šķiras pašaizsardzības nolūkā, pašcieņas pilnas, atsvešināsies no vienkāršiem cilvēkiem, kuri savukārt būs spiesti palikt nekaunīgi uzbāzīgi.
Pietiks runāt par manu personisko eksistenci; taču esmu pārliecināts, ka tikai retais autors ir izmantojis tik daudz viltus, intrigu un dzēlīguma, lai iemantotu cieņu un reputāciju pasaulē, lai beigu beigās, kā es to darīju, pieviltu to patiesības vārdā. To, cik nopietni tas tika darīts, es mēģināšu parādīt ar vienu vienīgu piemēru, ko labi zina mans draugs Džovards, "Vai nu – vai arī" korektors. Es biju tik ļoti aizņemts, lasot "Vai nu – vai arī" korektūru, ka man nemaz nebija laika izklaidēties, pastaigājoties turpu šurpu pa ielu. Es beidzu darbu tikai vēlu vakarā, tad steidzos uz teātri, kur pavadīju burtiski piecas desmit minūtes. Un kāpēc es to darīju? Jo baidījos, ka biezā grāmata varētu radīt man pārāk lielu reputāciju. Un kāpēc es to darīju? Jo pazinu cilvēku, īpaši kopenhāgeniešu, iedabu. Ja vairāki simti cilvēku redz kādu katru vakaru uz piecām minūtēm, ar to pilnīgi pietiek, lai secinātu: Viņam pilnīgi nav ko darīt; viņš ir vienkāršs dīkdienis.
Šāda bija mana eksistence estētisko darbu tapšanas laikā. Galu galā tas noveda pie attiecību saraušanas ar apkārtējiem cilvēkiem. Tāpat tas noveda pie polemiska noskaņojuma uztvert katru slavinājumu kā uzbrukumu un katru uzbrukumu – kā uzmanības nevērtu sīkumu. Tāda bija mana publiskā eksistence. Es negāju gandrīz nekur, un es stingri ievērojumu likumu mājās nepieņemt nevienu, izņemot nabagus, kas lūdza manu palīdzību. Jo man nepavisam nebija laika uzņemt apmeklētājus, un katrs, kurš ieradās manās mājās kā viesis, varēja ieraudzīt to, kas viņam nebija jāredz. Tā es eksistēju. Ja Kopenhāgenā vispār kādreiz bijis vienots ieskats par kādu cilvēku, tad uzdrošinos apgalvot, ka tas bija vienots ieskats par mani, proti, tas bija priekšstats par mani kā dīkdieni, slaistu, klaiņotāju, frivolu būtni, tomēr inteliģentu, iespējams, pat spožu utt. – bet, kas attiecās uz 'nopietnību', tās man neesot nemaz. Es pārstāvēju pasaulīgo ironiju, dzīves baudīšanu, visizsmalcinātākās baudas meklēšanu – bez jebkādas 'nopietnības un pozitīvisma'; bet, no otras puses, es biju neparasti asprātīgs un interesants.
Kad atskatos uz to laiku, gandrīz vai vēlētos kaut kā atvainoties cilvēkiem, kam tolaik sabiedrībā bija autoritāte un reputācija. Jo, patiesību sakot, es labi apzinājos, ko darīju, tomēr, no viņu viedokļa, arī viņiem bija taisnība, saskatot manus trūkumus, jo, graujot pats savu reputāciju, es veicināju kustību, kas vājināja varas un autoritātes lomu sabiedrībā, – neraugoties uz to, ka es allaž šajā ziņā esmu bijis konservatīvs un ar prieku izrādījis izcilajiem un cienīgajiem to godbijību un apbrīnu, kas viņiem pienākas. Tomēr mans konservatīvais noskaņojums nebija saistīts ar vēlēšanos šādi izcelties pašam. Un tāpēc, ka izcili un cienījami sabiedrības locekļi tik daudzos veidos ir izrādījuši man ne tikai simpātijas, bet arī ieinteresētību, tik daudzos veidos ir mēģinājuši mani dabūt savā pusē (viņuprāt neapšaubāmi labu nodomu vadīti) – tikai šī iemesla dēļ es jūtu vēlēšanos viņiem atvainoties, lai gan, dabiski, es nenožēloju to, ko esmu darījis, jo kalpoju savai idejai. Ievērojamie cilvēki savā attieksmē pret mani allaž bijuši daudz konsekventāki salīdzinājumā ar vienkāršiem ļaudīm, kuru uzvedība viņu pašu skatījumā nav īsti pareiza, jo arī viņi (saskaņā ar iepriekšminēto uzskaitījumu) man uzbruka..., tāpēc, ka nebiju pietiekami pārāks par viņiem un neturējos atstatus – tas vienkāršajiem ļaudīm šķita ļoti savādi un smieklīgi.
Šis ir manas daiļrades pirmais periods: ar savu personisko eksistences veidu es centos stiprināt pseidonīmus, visu estētisko daiļradi kopumā. Es biju melanholisks, neārstējami melanholisks, ciešot dziļi savā dvēselē, izmisumā attālinājies no pasaules un visa pasaulīgā, no bērnības audzināts stingrā pārliecībā, ka patiesībai jāizcieš un jāpārcieš izsmiekls un zobgalība; katru dienu noteiktu laiku pavadot lūgšanās un dievbijīgā meditācijā un esot nožēlas pilns – īsiem vārdiem sakot, esot tas, kas biju, es (un es to nenoliedzu) radu zināmu baudu šādā dzīvē, šādā apvērstā krāpšanā, radu baudu redzot, ka krāpšana veicās tik lieliski, ka man ar publiku bija vislabākās attiecības; es biju visai lielā cieņā kā pasaulīguma sludinātājs, un kaut arī man nepiemita tā izcilība, ko var izpelnīties ar pavisam citu dzīves veidu, tomēr slepenībā (un tāpēc vēl jo vairāk) es biju publikas acuraugs, kuru visi uzskatīja par ārkārtīgi interesantu un asprātīgu. Šī bauda, kas bija mans noslēpums un kas reizumis noveda mani līdz ekstāzei, varēja būt arī bīstams kārdinājums. Ne tajā ziņā, ka pasaule un atzinība mani kārdinātu ar saviem glaimiem un slavināšanu. Nē, tajā ziņā es biju drošs. Ja man bija jākrīt kārdinājumā, tas varētu notikt, ekstāzes pilnā apsēstībā apsverot savas krāpšanas neaprakstāmos panākumus. Tie krietni remdināja aizvainojuma sajūtu, kura manī gruzdēja jau kopš bērnības; jo, jau pirms tam, kad par to pārliecinājos pats, mani mācīja, ka pasaulē valda meli, sīkmanība un netaisnīgums. Man bieži jādomā par vārdiem, kas rakstīti "Vai nu – vai arī": "Ja jūs tikai būtu zinājuši, par ko smejaties", - ja jūs vien būtu zinājuši, ar ko jums darīšana un kas patiesībā ir šis dzīves baudītājs!
No dāņu valodas tulkoja Velga Vēvere
|
|
