|
|
Ieva Kolmane. (Ne)akadēmiskuma bubulis šeit un tagad.
|
(foto no kultūras avīzes "Forums")
Vispirms gribu bilst, ka refleksija par komunikāciju Latvijas filosofijā šeit un tagad diez vai var vainagoties ar filosofiski nozīmīgiem atzinumiem, drīzāk te jārunā par situāciju, kādā šāda komunikācija (ne)notiek, un par situācijas iespējamu vērtējumu. Autori konferences tēma ir aizskārusi drīzāk kā praktiska, mazāk teorētiska problēma un likusi reflektēt par empīrisko pieredzi. Nedaudz frivoli pieteiktā tēma ir mēģinājums ieskicēt ainu caur bināro opozīciju „akadēmisks/neakadēmisks” filosofijas jomā. Filosofijas kontekstā tas pirmām kārtām nozīmē seno jautājumu par filosofijas piederību/nepiederību pie zinātnes vai, citā šķēlumā, jautājumu, ciktāl filosofija uzlūkojama par amatu un tās adepti šķirojami profesionāļos un amatieros. Vēl citādi – vai par filosofu iespējams izmācīties?
Fakts, ka uz visiem minētajiem jautājumiem iespējams sniegt tiklab apstiprinošu (jā, filosofija ir akadēmiska, zinātniska institūcija, te no svara prasme lietot terminoloģiju, argumentāciju, būvēt teorijas utml.), kā noliedzošu atbildi (filosofijas atziņas nav empīriski pārbaudāmas, nav falsificējamas, filosofija ir domāšanas režīms, gara stāvoklis, māksla utml.), turklāt gan vienu, gan otru atbildi vienlīdz spēcīgi pamatojot, daudzmaz demokrātiskā sociumā nodrošina viedokļu opozīciju. Ja indivīdam sakars ar filosofiju daudzmaz dārgs, viņš/viņa mēdz pozicionēt sevi tieši binārajā opozīcijā „akadēmisks/neakadēmisks”, vienu no pozīcijām, proti, „savējo”, vērtību hierarhijā paceļot otrai pāri. Nošķīruma robeža nebūt nesakrīt ar noteiktu akadēmisku iestāžu sienām, neakadēmiskums tiecas plaukt un zelt arī „akadēmiķu” aprindās kā bubulis, kurš nemitīgi apkarojams gan studentu, gan to pasniedzēju un pētnieku darbos, kuri akadēmiskumu nav iepratušies padarīt automātisku. Polarizējušās nometnes komunicē īpatnēji – nepavisam ne filosofiski, ja vien par filosofijas būtisku daļu neuzskatām spītīgu, mēmu klusumu, boikotu vai epizodisku publiski izteiktu, lielākoties pašlepnu kritiku. Indivīdam, kurš vēlas izteikties abu pušu iekoptajos auditorijas segmentos, nākas apgūt prasmi izteikties divējos kodos, runu pēc vajadzības darot jēdzieniski un terminoloģiski piesātinātāku jeb sausi sīkmanīgāku vai, gluži otrādi, darot to cilvēciski saprotamāku, visu brūvējumu atšķaidot ar piemēriem iz dzīves un gleznainām, dziļdomīgām metaforām jeb „ūdeni”. Akadēmiskajā komunikācijā lielākā vērtē tradīcija, dziļa un stabila klasikas pārzināšana, neakadēmiskajā vairāk vērojami rosīgi un priekpilni marginālu tekstu meklējumi. „Akadēmiķis” mēdz ieslīgt vairāk vai mazāk izteiktā skepsē vai pat depresijā, kādā iegrūž neizbēgami augošās aizdomas, ka neko jaunu un labāk par klasiķiem pateikt nav iespējams, savukārt „neakadēmiķim” vai uz katra soļa draud iespēja par spožiem, nedzirdētiem atklājumiem naivā jūsmā pasludināt to, kas „akadēmiķim” jau simtkārt nācis priekšā, atgremots tā un citādi. Vienlīdz grūti nepamanīt, ka abas nometnes viena par otru klusībā dzīvi interesējas, šādu interesi nebūdamas spējīgas atzīt ne publiski, ne arī tik nopietni, lai pamēģinātu ielīst pretinieka ādā, ja tas maz no tiesas iespējams. Jāatzīst, ka modelis visnotaļ līdzinās kaut vai dzimumu opozīcijai un būtu dekonstruējams ar tieši tikpat spožām vai pieticīgām sekmēm.
Iespējams, ka termins „neakadēmisks” būtu sekmīgi aizvietojams ar kādu citu, apliecinošāku apzīmējumu – „brīvā filosofija”, piemēram. Tomēr jādomā, ka vēsturiski binārā opozīcija „akadēmisks/neakadēmisks” iedibinājusies tāpēc, ka aktuālāka izrādījusies tieši akadēmiskuma identitātes konstruēšana un darbojies princips, ka pats konstrukts pretstatīts visam, kas atzīts par tajā neiekļaujamu, – pēc „es/ne-es” parauga. Līdzīgi darināta arī cilvēka/dzīvnieka opozīcija, un simptomātiski, ka arī te nošķīrums drīzāk neskaidrs un ar problēmām apgrūtināts, nevis skaidrs un neapstrīdams. Pirmkārt, pirmais, uz identitāti pretendējošais opozīcijas loceklis maldīgi iedomājas, ka spēj to otro no sevis izravēt līdz pēdējai kripatai. Otrkārt, nav īsti zināms, ko ravēt, jo opozicionāra identitāte ir par daudz izplūdusi, opozīcijas konstruēšanas principa dēļ nemaz nenoskaidrota un varbūt pašas opozīcijas ietvaros pat nenoskaidrojama.
Arī neakadēmiskuma jēdziena skaidrojumu vārdnīcās meklēt velti. Atliek izmantot nolieguma operāciju. Skat. Latviešu Konversācijas vārdnīcu, I sēj. – R., A. Gulbja apgāds, 1927-28. Iznākums sekojošs:
NEAKADĒMISKS:
nezinātnisks (māksliniecisks?), nav teorētisks (praktisks?);
NEAKADĒMISKS stils:
nav sauss (ūdeņains? spirdzinošs?), nav pedantisks (nekārtīgs? brīvs?), izteiksmīgs (!);
NEAKADĒMISMS:
mākslas stila virziens, kas, ignorējot agrāko meistaru darbus, cenšas graut saistošas radīšanas normas. Nosaukums cēlies sakarā ar mākslas akadēmijām, kas savus audzēkņus pieradināja turēties pie skolotāju atzītiem principiem un darba paņēmieniem. N-mu raksturo trīs pamatīpašības: nav formas kulta, nav uz pagātni vērsta skata, mākslas amatierisms.
NEAKADĒMISMS literatūrā:
neizkopta valoda, nenoslīpēta forma, vaļīga kompozīcija, trūkst tematu un ideju izlases.
NEAKADĒMISKA izglītība:
cilvēkam nav augstskolas diploma; runa – nenosvērta, neizturēta (izplūdusi? ar piemēriem iz dzīves?), saime – tie, kas nav a. mācības spēki un studenti.
Savukārt pati „akadēmiskā saime” laika gaitā identitāti grozījusi. Ja, piemēram, sadomāsim sekot Platona akadēmijas principiem, Filozofijas fakultātes studentiem un pasniedzējiem nāksies dzīvot kopā – doma izklausās amizanta, kaut arī pedagoģiski nebūt ne tik peļama. Pārmaiņas notikušas galvenokārt divu spēku iespaidā. Pirmkārt, jāatgriežas pie ievadā minētā vaicājuma par filosofijas apgūšanas iespējām. Rietumu izglītības un apmācības vēsture rāda, ka šo to no filosofijas arsenāla tiešām iespējams iedīdīt un pilnveidot prasmju un iemaņu izskatā. Tā ir domas, runas un rakstu disciplīna, loģika, retorika, leksika, forma un, galu galā, noteikta uzvedība. Otrs iemesls ir socioloģisks un, es teiktu, pat visnotaļ cilvēcisks: skološanās nozīmē biedrošanos vismaz ar tiem, kam gribi tapt līdzīgs, kur nu vēl ar tiem, kas skolotājiem grib līdzināties un tālab mācās kopā ar tevi. Izglītība ir ne tikai manta, ko laupītājs nevar laupīt, bet arī sūrs darbs, kurš pelna atalgojumu kaut vai sabiedriskas atzinības valūtā. Tālab strikti pārdomātas, organizētas un finansētas izglītības produkts ir ļaudis, kas tiecas veidot nošķirtu, sevi atražojošu sociālu grupu – galējā izpausmē „kastu” (kā XVII gs. franču akadēmijas), kur iekļūt vari cerēt ne tik daudz apdāvinātības vai nopelnu dēļ, cik iesaistoties sarežģītās attiecību spēlēs ar tiem, kas pie varas.
Droši vien būtu maldīgi iedomāties, ka mūsdienīga filosofa uzdevums ir mesties virsū ik pamanītai binārajai opozīcijai, lai to preparētu, apvērstu vai veiksmes gadījumā ar skaļu blīkšķi likvidētu. Akadēmiskuma/neakadēmiskuma opozīcija, no vienas puses, ir gluži nosacīta, drīzāk praktisku apsvērumu dēļ iedibināta shēma, no otras – kultūrvēstures mantojuma daļa ar zināmu vērtību. Varbūt apgrūtināta komunikācija ir vērtība, ko vēl neesam apzinājušies, nevis šķērslis, kurš par katru cenu novēršams. Varbūt filosofiskajai komunikācijai jātop bremzētai un apgrūtinātai tieši tā, kā tas notiek patlaban, kad „filosofu komūna” vēlīgi dod pajumti gan „akadēmiķiem”, gan „neakadēmiķiem”, kas sarunājas, pretējai nometnei muguru pagriezuši, tomēr ausīdamies. Nelaime viena: briesmās iekuļamies brīdī, kad tēmas pieteikumā pasludināto opozīciju kāds iedomāsies formulēt mazliet citādi – par „(Ne)filosofijas bubuli šeit un tagad”, tomēr laimīgā kārtā šāds temats būtu iztirzājams pavisam citā, vēlams, ne mazāk akadēmiskā konferencē.
|
|
