|
|
Kas ir mūsdienu estētika?
|
Ar Māru Rubeni un Elgu Freibergu sarunājas Ieva Kolmane un Artis Svece
* * *
A. S.: – Man liekas, ka viens no mūsu sarunas uzdevumiem būtu noskaidrot, kāda ir estētikas vieta mūsdienu filosofijā.
I. K.: – Varbūt var arī vaicāt, kāpēc jautājums, kas ir estētika, ir diskreditējies, kāpēc gribas vīpsnāt par tādu jautājumu?
A. S.: – Bet ir tā, ka gribas vīpsnāt?
M. R.: – Viens brīdis varbūt tāds bija, bet es nezinu, vai šobrīd vairs tā var teikt. Brīdis, par kuru runāju, bija tad, kad Heidegers pateica, ka viņš pilnīgi norobežojas no estētikas, arī Gadamers apgalvo, ka viņš no šāda vārda grib izvairīties. Arī Vitgenšteins estētikas vārdu īsteni nelietoja. Arī senāk, pēc Hēgeļa, kad ir tā krīze, Fehners saka, ka pietiek būvēt gaisa pilis, ka vajag sākt ar eksperimentālām lietām, būvēt no apakšas. Man liekas, ka visos šajos gadījumos parādās nicīga attieksme, bet es domāju, ka tagad noteikti nav vairs tā, ka gribētos vīpsnāt.
A. S.: – Gaisa pils – tā ir domāta estētika?
M. R.: – Gaisa pils ir Hēgeļa sistēmā, bet vajag sākt ar sajūtu, empīrisko pieredzi.
I. K.: – Varbūt atbilde uz jautājumu, kas ir estētika, ir tāda kā gaisa pils – nepaceļams, nepaveicams uzdevums.
E. F.: – Es domāju, ka šis jautājums skar ne tikai estētiku, bet arī filosofiju. Tas varētu skanēt šādi: kā formulēt teorijas priekšmetu. Estētika tika izveidota kā universāla teorija. Šī uzstādījuma (no Baumgartena līdz Kantam) pamatargumenti ir apspēlēti, un likumsakarīgs ir jautājums: ko darīt tālāk. Vai ir radušies citi argumenti? Vai tie ir atbilstoši teorijas statusam? Kas ir palicis no universālās teorijas? Otra lieta,
kas iezīmējas līdz ar Hēgeļa estētiku ir māksla kā estētikas galvenais "priekšmets", mākslas filosofija un vēsturiskuma jautājums. Mākslai, nonākot estētiskās teorijas centrā, problematizējas mākslas jēdziens. Ar ko mākslas jēdziens ir labāks par estētiku? Vai tas ir definējams? Vai ir kādi universāli vai partikulāri kritēriji, ko lietot identificējot mākslas pastāvēšanas veidus? Vai ir viens un tas pats eksistences veids simfonijai, galdam, romānam un katedrālei? Ja notiek atteikšanās no pamatargumenta, tad viss pastāv tikai vēsturiskās robežās kā atsevišķas prakses un nekāda filosofija par mākslu nav nepieciešama. Tas neatvieglina argumentācijas veidošanu, bet liek atgriezties pie mākslas vēstures vai teorijas. Tomēr tik vienkāršs šis jautājums nav, jo ne velti 20.gs. beigu mākslas filosofijas grāmatas sākas ar sajūtām un to raksturu, piemēram, Gordona Grēma grāmata, kas pirms kāda laika bija nopērkama Rīgā nopērkamā.
M. R.: – Kendels Voltons uzrakstīja recenziju par Kellija izdoto četru sējumu estētikas enciklopēdiju (kas ir arī mūsu Nacionālajā bibliotēkā), un tur viņš izteicās, ka estētika ir haotisku pētījumu lauks un tai ir problēmas ar sava pētījumu priekšmeta definēšanu un organizēšanu. Vienlaicīgi viņš atzīmē, ka tā ir viena no visaizraujošākajām un visdaudzsološākajām filosofijas apakšnozarēm vai pētījumu virzieniem. Tas, ka mēs smīnam par estētiku, varbūt ir arī Hēgeļa nopelns. Man liekas mēs estētiku patiešām reducējam uz mākslas filosofiju, un to lielā mērā izdara Hēgelis. Viņš arī „Lekcijās” saka, ka mākslas filosofija ir tas pats, kas estētika. Tas aizsākas arī ar Baumgartenu, kam sajūtu izziņa ir zemākais izziņas veids, kas ir saistīts arī ar dabu. Tā savā ziņā aizmirstas un paliek tikai kā idejas jutekliskais tvērums; šī doma man savulaik ļoti patika. Bet uz šī pamata tiek būvēts tas, ko varētu saukt par gaisa pili vai metafiziku, tie kritēriji, kuriem mēs varam mākslu izvērtēt. Būtībā tā ir kaut kādā mērā mākslas pašas zaudēšana vai pazemināšana. Man liekas, ka tagad ir mēģinājums atgriezties pie tās estētikas nozīmes, kura ietver ne tikai mākslas filosofiju, bet arī estētisko pieredzi, kas ir plašāka un ir attiecināma arī uz izziņu un dabu. Šo mēģinājumu pēc analoģijas ar lingvistisko vai vizuālo pavērsienu dēvē par estētisko pavērsienu.
A. S.: – Vai ir runa par kādu vēsturiski fiksējumu notikumu?
M. R.: – It kā to var saistīt ar visu, ko mēs attiecinām uz postmoderno diskusiju, bet, kas attiecas uz estētisko problemātiku, tas pirmām kārtām jāmin Volfganga Velša vārds. Šis pavērsiens nozīmē, ka estētika tiek saprasta daudz plašāk. Velšs vienu mirkli runā arīdzan par vispārējo estetizāciju. Viens no pozitīvajiem momentiem, ir tas, ka estētikas jautājumi tiek saistīti un skatīti kultūras filosofijas vai kultūras teorijas kontekstā. Tiek iziets uz kaut ko citu. Mākslas filosofijai ir savi kritēriji un robežas. Pievēršoties kultūrai, rodas cits diskusijas konteksts. Protams, arī ar kultūras jēdzienu visu tautu domātāji ir stipri mocījušies. Un, runājot par vēsturisko un nevēsturisko, tā jau arī ir viena no problēmām – cik lielā mērā mēs varam piedāvāt kaut kādus estētiskus kritērijus, kas iziet ārpus situatīvās, vēsturiskās noteiksmes? Kur tos meklēt un kas tos var dot?
A. S.: – Bet kas ir estētika papildus mākslas filosofijai? Tā ir tikai estētiskā pieredze vai arī vēl kaut kas? Jo, runājot par estētisko pieredzi, mēs atgriežamies it kā pie Kanta, bet tas gluži neizklausās pēc estētikas uzplaukuma.
E. F.: – Jēdzieniskā žonglēšana ir sarežģīta. Atgriežoties pie Volfganga Velša un aisthesis vai sajūtu pilnīguma nojēguma, jāsaka, ka diskusijas attīstībā nozīmīgs bija garais un sarežģītais posms, kas saistāms ar fenomenoloģijas kritiku. Velšs pats ap 90.-tiem gadiem runā par uzticības atjaunotni estētikai un estētiskajai domāšanai. Tas ir pavērsiens pretī ikdienas realitātei, šīs realitātes diagnostika, kas notiek uztverot, vērojot un izlūkojot realitāti. Kā atceraties, viņš uzsver to, ka ikdienas realitāte ir pārpārēm estetizēta, tāpēc tā pārvēršas par anestētiku jeb sajūtu aizmirstību. Uzticības atjaunotne sensiblajam, ne-standartizētajam varētu būt estētikas darbības "lauks". Šis varētu būt estētiskās pieredzes iesaistīšanas veids, kaut gan argumentu ziņā tas ir tikpat apšaubāms kā viss cits, kā lietot argumentus: "es pieredzu", "es jūtu", "es sataustu”. Šie izsaucieni prasa vismaz analoģijas meklējumus. Ar ko ir šī analoģija? Interesanti ir tas, ka līdzīgi jautājumi nav tikai mūsu sarunas tēma. Atminos, ka diskusija par līdzīgiem jautājumiem bija izvērsta vienā no „Magazine Litteraire” numuriem. Tur bija mēģinājums uzskaitīt virzienus, kuros darbojas estētika: 1) filosofējošā mākslas vēsture (izmanto mākslas vēstures zināšanas); 2) mākslas spekulatīvā kritika, kas izmanto vērtības kategoriju (šeit ietilpst psihoanalīze, fenomenoloģija, politika, vēsture); 3) filosofiskā estētika, kas nodarbojas ar jēdzieniem un objektu eksistences veidu identifikāciju. Tieši šis pēdējais veids strādā pie argumentācijas jautājumiem. Man liekas svarīgi, ka estētika "noturas" filosofijas robežās, jo tad var izvairīties no izšķīšanas mākslas prakšu daudzveidībā. Turklāt argumentācijas jautājums nav reducējams uz vienu metodi ar kuru var pareizi izpētīt un novērtēt mākslas darbus. Tās mērķis ir drīzāk identificēt problēmas un mēģināt noturēties kāda pieņēmuma ietvaros. Estētika filosofijā vai filosofiskā estētikas argumenti ļauj saglabāt plašāku pieredzi: percepti, afekti (kā rakstīja Žils Delēzs un Fēlikss Gvatarī), sajūtas, domāšana...
M. R.: – Man tomēr liekas, ka nav nemaz slikti, ka esam drusciņ ārpus tradīcijas, jo, ja mēs ieejam tradīcijā, tad mēs viņā uzreiz sapinamies.
E. F.: – Mēs jau neieejam.
M. R.: – Man liekas, ka līdz ar postmoderno pagriezienu ir kaut kur aktualizēts jautājums, kāpēc lai Rietumu tradīcija būtu tā vienīgā, kurā mēs kaut ko meklējam. Te jau arī parādās kultūras konteksts. Kāpēc tikai viena kultūra, kāpēc ne daudzas kultūras, kāpēc ne citas kultūras? Un tad atkal parādās jautājums – kas tad šajās kultūrās būs kopīgais vai tas, uz kā būvēt. Vai runa būs par to, kas pāri pāries tam vēsturiskajam, kas situatīvi ir ietverts katrā kultūrā, vai tomēr estētisko, kas būs noteiksme, teiksim, skaistajam?
A. S.: – Es īsti nesapratu jūsu teikto par saistību ar kultūru. Ja ir tā, ka pastāv universāla estētiskā pieredze, tad kultūras nozīme varbūt ir otršķirīga...
M. R.: – Mēs varam apgalvot, ka pastāv universāla estētiskā pieredze tad, ja mēs izejam no kaut kādas teorijas pozīcijām.
A. S.: – Nu jā, bet ja mēs kaut ko tādu apšaubām un pievēršamies citām kultūrām vai “psiholoģijām”...
M. R.: – To mēs nemitīgi darām. Mēs dzīvojam dažādu kultūru līdzāspastāvēšanas situācijā, kur ir dažādas izpratnes par skaisto un par mākslas baudīšanas prieku.
E. F.: – Es gan tā neteiktu, un te rodas jautājums, kāpēc tikai viena kultūra, ar kuru parasti saprot Rietumu kultūru. Tas jau nav nemaz tik vienkārši. Kāpēc Rietumu kultūras estētikas jēdzienu pielieto attiecībā uz citām kultūrām? Tā ir tā tulkošanas vai saprašanās iespēja. Proti, citas kultūras vai pieredzes līmenī tā parādība ir citādāka, bet mēs varam mēģināt šo parādību saprast, un ne jau vienmēr cilvēkam, kas ir svešs šai kultūrai, viņam arī ir komunikācijas problēma. Man ļoti patika, kā Rikērs kādā intervijā teica, ka nekur tālu mēs no Kanta neesam aizgājuši. Man jau arī tāda pārliecība nostiprinās, ka jautājumu par estētisko pieredzi kā vienīgo, kaut kādā mērā singulāro vai subjektīvo mēs varētu pārfrāzēt arī kā komunikācijas vai saskarsmes problēmu, kas prasa pēc tulkojuma, lai varētu kaut ko saprast. Vai ir Rietumu estētikas jēdzieni universāli vai nav universāli? Bet tie ir! Neviens tos vairāk vai mazāk nav nomainījis. Nav nomainījis valodu.
M. R.: – Kants savos meklējumos iziet uz skaisto, bet skaisto viņš definē transcendentālās pieejas ietvaros. Teiksim, kognitīvajai zinātnei tas pats vārds “transcendentālais” droši vien liktos ļoti nepiemērots kā konteksts tam, kas nosaka skaistā kritērijus. Vai evolucionārā pieeja vai atskatīšanās uz bioloģisko vēsturi? Mūsu filosofu skatījumā tā varbūt nav piemērota, lai noteiktu kādus kritērijus, bet ir skaidrs, ka estētikas un skaistā noteiksmēs tas piedalās ar kaut ko.
Viens iebildums, kas parādās estētikas paškritikas un atjaunošanās kontekstā, ir tas, ka, primitīvi izsakoties, mākslas filosofija ir palikusi tāla no dzīves vai ka tā neskar mūsu ikdienas pieredzi, vai neattiecas uz visiem cilvēkiem kā tādiem, bet tikai uz mazo izglītoto cilvēku pulciņu. Un tad vairāki autori iesaista atsauci uz citām kultūrām. Jā, re, tur savukārt viņam ir iznākusi saskare ar Amerikas tādu un tādu kultūru, vai arī Japānas tējas ceremonija, kur esot tiešā saistība starp dzīvi un mākslu vai prasmi. Līdz ar to man liekas, ka estētikas atjaunināšana notiek zināmā mērā cīņā, mēģinot atcelt nodalījumu starp to, kas patīk Rietumu binārai domāšanai, starp izslēgšanu un pieskaitīšanu, kas ir ārpus un kas ir iekšpus. Te es saskatu atgriešanos pie jautājumu, kā estētiskā pieredze varētu tikt pārdefinēta kā kaut kāda, nu, es nezinu, dzīves, dzīvā, dzīvības estētika.
E. F.: – Jā, bet te ir dažas problēmas. Pirmā ir saistīta ar mākslas filosofiju kā kaut ko, kas ir domāts ārkārtīgi šauram cilvēku lokam. Tā tas gluži nav. Jo mēs taču nevaram tik vieglprātīgi izturēties pret izglītību, kāda tā ir Rietumu kultūrā bijusi. Pjērs Burdjē raksta, ka mākslas izglītības sprādziens, kas, iespējams, patreiz ir arī beidzies, nav raksturīgs vienīgi Rietumu universitātēm. Tas noticis daudzkur – visur, kur cilvēki specializējas noteiktā mākslas nozarē, iegūst mākslinieka izglītību. Bet tā ir domāta vairāk mākslas sapratējiem vai, kā viņš saka, mākslas mīlētājiem. Šī izglītība ir izdarījusi ļoti lielu darbu, un cilvēku loks, kas ir piesaistīts mākslas problēmām, ir ļoti liels – lielāks nekā mēs to varam apzināties un priekšstatīt.
Bet varbūt ne šis jautājums ir pats aktuālākais. Jautājums par estētisko pieredzi šķiet sarežģītāks. Man visu laiku gribas lietot vārdu “pieredze”, atmetot jēdzienu “estētiskā pieredze”, jo man šķiet, mēs neesam vēl tikuši līdz sarunai par to, kā pats estētiskais ir transformējies. Un mums vajadzētu nonākt pie aesthesis, jo, kamēr mēs lietojam jēdzienu “estētiskā pieredze”, – kā gan mēs to esam atbrīvojuši no transcendentālisma? Neesam atbrīvojuši. Estētikas jēdzienam nāk līdzi Kanta transcendentālisms. Transcendentālisma jautājums ir jautājums, kā tā attiecas uz visiem un nevis tikai uz vienu pieredzējumu. Un, kad mēs lietojam jēdzienu “estētiskā pieredze”, visu laiku klātesošs ir jautājums, vai mēs klasisko vai neklasisko teoriju esam no pieredzes mazliet atdalījuši vai arī tā visu laiku nāk līdz.
M. R.: – Man šķiet, ka, runājot par transcendentālismu kā to, kas attiecas uz visiem, mēs aizmirstam vienu kritikas aspektu, kas šo te “visiem” piesaista noteiktai reliģiskai tradīcijai.
E. F.: – Katram jēdzienam ir bezgala daudz tādu aspektu un konsekvenču, par kurām mēs varam runāt, bet varbūt, ka patiešām vajadzētu nonākt pie aesthesis jēdziena un tad jau pieredzes jēdziens atbrīvotos vairāk. Citādi vēl līdz šim mirklim tas nav atbrīvots.
A. S.: – Paga, aesthesis ir Velša izmantots jēdziens? Droši vien viņš nav pirmais, kas to izmanto.
M. R.: – Viņš saka, ka tas ir grieķu jēdziens, un vēl viņš saka, ka pats Baumgartens to ir lietojis. Un arī Paļēvičs grib teikt aistētika un nevis estētika. aesthesis ir pašās sajūtās tvertais vai izzinātais un tas, ka mēs tur mēģinām palikt. Tomēr Baumgartenam aesthesis paliek tajos ietvaros, ka redze un dzirde tiek nošķirtas, atbilstoši Rietumu filosofijas rāmim, kā tās īpašās sajūtas, kas mums dod lielāko iespaidu gūzmu par pasauli un kuru ietvaros mēs pasauli iepazīstam. Ja apgaismības vai racionālisma tradīcijā robežas starp redzi, dzirdi, garšu, ožu, tausti ir saasinātas, izēnotas vai spilgti ievilktas, vai varbūt pat dažkārt tās otras ir pilnīgi izstumtas, reducētas vai atmestas, tad šeit tās tomēr tiek pasauktas atpakaļ, iesaistītas. Un Velša doma ir tāda, ka mums ir jāpaļaujas uz mūsu sajūtām. Viņam ir piemērs par dievieti Atēnu. Šī pieredze notiek tad, kad notiek šī brīnuma vai mākslas darba apzināšanās – jā, tas ir tas, tā ir dieviete, tā ir Atēna, tas ir mākslas darbs, tā dievišķā, svētā, vērtīgā. Tā izjūta un pārdzīvojums šeit tad arī parādās.
I. K.: – Man vienmēr gribas teikt „estētiskais pārdzīvojums” nevis „pieredze”. Tam ir ciešāka saistība ar aesthesis, ar pārdzīvojumu. Pārdzīvojumu gan droši vien ir tikpat grūti padarīt par objektu. Pieredzi pat varbūt vieglāk.
E. F.: – Pieredze iesaista arī laiku. Un ja runājam par aesthesis, tad tas norāda uz kulmināciju, kas ir pārdzīvojumā ietverta. No otras puses, te vēl ir cita problēma, kāpēc ir jāatgriežas caur aesthesis pie sajūtām, tā ir redukcija, kas caur Rietumu tradīciju ir notikusi; tā ir reducējusi sajūtu daudzveidību uz divām vai pat vienu. Tas ir tulkojums caur vizuālo uztveri, kas noteikti ir arī Baumgartenam, jo sajūtas ir tikai materiāls, materiāla piegādātājas. Un arī materiāla piegādātāju līmenī, tās ir hierarhiski sakārtotas augstākajās un zemākajās. Ir tādas, kurām vispār nevar pašām ļaut piegādāt materiālu, ja tās netiek iztulkotas caur redzi vai dzirdi, vai vēl caur kaut ko.
I. K.: – Bet tas jau nav aesthesis. Velšs to raksturo arī kā “piepaceltu jutekliskumu” vai pārdzīvojumu, un atkal grūti paskaidrot, ko tas nozīmē, bet faktiski tā ir tāpat atšķirība, kas ir starp dzirdēšanu un klausīšanos. Tā ir pārdzīvojuma kvalitatīva atšķirība. Ēst un sagaršot, tas izbaudīšanas līmenis.
M. R.: – Arī seksuāla rakstura?...
I. K.: – Arī, jā, jā. Tā ka arī to ir grūti par objektu padarīt.
E. F.: – Garša var pastāvēt arī bez objekta. Var ēst un sagaršot vai arī ēst un neko nesagaršot. Tas brīdis sajūtu uztverei, tā piepaceltība, tā ir saistīta ar kaut kādu modeli. To modeli, uz kā tā garša balstās. Garšas atmiņa. Pēkšņi garša parādās, vai smarža. Un ne jaut tāpēc, ka te kaut kas smaržotu, bet kaut kas atgādina par to, tās sajūtas ierosinās, sāk darboties un dzīvot.
M. R.: – Tas, man šķiet, ir dzīvnieciskais, bioloģiski noteiktais aesthesis. Tās ir tik senas atmiņas... Bet es saprotu, ka šo dzīvniecisko aesthesis patiešām ekspluatē ikdienas realitāte, lai... lai mēs kaut ko nopirktu. Uz tevi strādā reklāma vai tas priekšmets, kas ir balstīts kaut kādās krāsās, skaņās. Kamēr tu turētos pie tām vērtībām, kas tev tuvas, diez vai tu dotos tik ātri iegādāties vai iepazīties ar to.
A. S.: – Tas ir vēl viens aspekts jautājumam par to, kas ir estētika. Savā ziņā estētiskuma ir gana ikdienas dzīvē. Vai estētika nevar izrādīties, piemēram, par tādu kā “PR” sfēras kalponi? Vai tomēr tā var piedāvāt vēl arī kaut ko citu?
E. F.: – Tas atkal ir pietiekoši plašs jautājums. Man liekas, tas pats jāsaka par filosofiju. Filosofija tikpat lielā mērā var būt kalpone kā estētika.
M. R.: – Es gribētu uzsvērt, ka vārds “estētika” vai “estētiskais” tiek lietots ar ļoti dažādu nozīmi. Ir vairākas nozīmes ārpus tās, ko mēs minējām, kad runājām par estētiku kā estētiku vai estētiku kā kritisku refleksiju par mākslu vai dabu, vai kultūru...
E. F.: – Kritisku refleksiju par sajūtām...
M. R.: – Liass, kurš arī ir rakstījis par estētiku, uzskatīja, ka augstskolu pasniedzēji vai paši estētikas teorētiķi, vai mākslas filosofi bojā estētiku, bet estētika ir visvairāk vajadzīga cilvēkiem ikdienas dzīvē. Estētika viņiem varētu palīdzēt, kad viņi lasa savu grāmatu, klausās savu CD, dodas uz muzeju. Bet tā kā parasti tā ir tik augsta filosofiska refleksija, tā nepilda savus uzdevumus.
A. S.: – Kādā ziņā palīdzēt? Baudīt intensīvāk? Tā arī būtu tāda kā patērēšanas sekmēšana.
E. F.: – Es nezinu. Nodoties pašam sev, vai ne?
I. K.: – Estētika tādā ziņā var piedāvāt ne jau gluži kritisko refleksiju, bet formulējumus. Tieši tāpat kā parasti runā par iemīlēšanos. Vai cilvēks varētu iemīlēties un izbaudīt iemīlēšanos, ja viņam nenāktu priekšā “musturi”, kultūra un filmas nepiedāvātu kaut kādu priekšstatu, kaut kādu modeli, kā tas varētu būt un kā to varētu konstruēt. Tas nenozīmē, kas visam ir tieši tā jānotiek, bet šāds modelis kaut kā orientē un virza.
A. S.: – Varbūt es kļūdos, bet man liekas, ka citām filosofijas nozarēm, piemēram, zinātnes filosofijai vai ētikai, ir vieglāk attaisnot savu pastāvēšanu.
E. F.: – Kāpēc? Praktiskākas?
M. R.: – Man liekas, mums tas ir iekšā visu laiku – vai varēs uzreiz realizēt rūpnieciski to, ko tu pēti.
A. S.: – Piemēram, man liekas, ka daudzās mācību grāmatās ir šāda struktūra: epistemoloģija, zinātnes filosofija, tad varbūt sociālā filosofija, ētika un tad pašas beigās, nu, labi, arī estētika. Varbūt tas tā ir kaut kādā noteiktā tradīcijā, varbūt tajā pašā angloamerikāņu filosofijā?
I. K.: – Estētiku visgrūtāk par zinātni padarīt. To hierarhiju nosaka tas, cik “zinātniska” ir katra nozare.
M. R.: – Manuprāt, šī kārtība ir ieviesta ar atpakaļejošu datumu. Tā ir 20. gadsimta pirmā trešdaļa vai laiks, kad valda pozitīvistiskā tradīcija, kurā uzskata, ka tu esi nopietns domātājs vai filosofs tikai tad, ja izvairies no vērtību jautājumiem. Man liekas, ka tagad ir pavisam cits konteksts arī angloamerikāņu filosofijā. Piemēram, kaut kādu toni uzdod kognitīvās zinātnes, un savā ziņā mums estētikā tas jāņem vērā. Teiksim, arvien vairāk autoru raksta par skaistā bioloģiskajiem nosacījumiem. Pie tam arī feministikā parādās virzieni, kas mēģina pietuvoties izziņas psiholoģijai, evolūcijas teorijai, meklē tādus jaunus jēdzienus kā biopoētika. Es domāju, ka filosofiskā estētika nevar gluži norobežoties no tā, kas šeit notiek. Kā tas mainās, var saskatīt zinātnes un kultūras teorijā. Tiek runāts par post-platonisko pozīciju. Ko tas nozīme? Tas nozīme, ka tiek pārformulētas kaut kādas lietas. Piemēram, mēs runājām par dabas izjūtu. Kam tad ir tā dabas izjūta? Kā tiek saprasts cilvēks? Ja viņš tiek saprasts kā gara vai daiļās dvēseles ietvaros, tad tas ir viens apraksts, kura kontekstā mēs mēģinām runāt, piemēram, par estētisko pārdzīvojumu, estētisko pieredzi.
E. F.: – Man šķiet, te ir arī citas problēmas, jo apgaismības ietvaros uzbūvētais modelis estētikā ir skaidrs un ilgu laiku strādā, un tajā ir stingri noteikumi, kā teorijas būvē. Tā fiziku saprot kā likumu kopumu, un tāpēc estētika tiek izprasta kā likumu noteiktība. Es jau, protams, te nevaru piesaukt mūsdienu fiziku, par kuru manas zināšanas ir nepietiekošas, bet arī tur tiek piedzīvotas ļoti lielas teorētiskā uzstādījuma izmaiņas. Estētiskā teorija pēc Baumgartena vairs netiek uzbūvēta tik precīzi. Es nesaku, ka ir jāveido kaut kāds universāls teorijas modelis, bet nav neviena spēcīga teorētiska vai ārpusteorētiskā uzstādījuma, kas likumu dotu. Tāpēc ir tik daudz dažādu teoriju.
M. R.: – Es nedomāju, ka situācija būtu tik slikta. Varbūt mums nav pietiekamas skaidrības šeit, Latvijā, bet pasaulē ļoti daudzas lietas jau ir notikušas. Protams, es nedomāju, ka iespējams reducēt visu uz kaut ko vienu, bet es arī nedomāju, ka teorija būtu pilnīgi plurāla vai pilnīgi zaudējusi savu ietekmes jomu. Vienā brīdī Pols de Mans patiešām runā par teoriju kā metaforu. Man estētikā vai estētikas teorijā šķiet interesants mēģinājums izrauties no zināmā mērā klasiskās un humānistiskās tradīcijas, ko mēs šajā sarunā personificējam kā estētikas norobežošanos no mākslas filosofijas. Turklāt estētikas un kultūrās teorijas vai estētikas un komunikācijas teorijas ļauj pārskatīt tās opozīcijas vai pretstatus, kuros estētikas teorija ir līdz šim strādājusi.
A. S.: – Katrā ziņā pārklāšanās ar kultūras teorijām un komunikācijas teorijām – tas tomēr izklausās cerīgāk nekā mēģinājumi atdzīvināt Kanta vai Baumgartena teorijas.
E. F.: – Tās jau nevar atdzīvināt, var aktualizēt kādu problēmu. Mēs tomēr šos autorus lasām joprojām, jo mēs kaut ko ieraugām viņu tekstos. Teoriju nevar atdzīvināt pilnībā, to var izmantot, vienmēr kaut ko atrast.
I. K.: – Jā, un nevar domāt par estētiku tā, kā var domāt par fiziku, kur ir paradigmas un vecās vairs nedarbojas.
A. S.: – Tomēr te jārunā par divām lietām – viena, ka teorijā var kaut ko atrast, un vienmēr jau kaut ko, protams, var atrast, un otra, kaut kāda filosofijas dinamika. Process var pastāvēt un reizē būt stagnātisks par spīti tam, ka visi kaut ko raksta. Tāpēc man liekas, ka viens no jautājumiem ir, kāda tad ir dinamika estētikā.
I. K.: – Bet ir arī jautājums, cik tā dinamika ir svarīga. Tā ir divdesmitā gadsimta ideja, ka aizvien vajag kaut ko jaunu. Ir otrs pols, kur tradīciju var ļoti smuki kopt.
E. F.: – Ir jau pieņemts, ka viss ļoti strauji mainās. Vēsturiskuma princips ir iedarbināts un palaists, un praktiski tam vairs nav apjēgsmes, jo pati dinamika ir darbībā. Un uz postmodernajām teorijām atsaucoties, arī refleksija ir darbībā. Un mēs skatāmies, ka pasaule mainās, un ir acīmredzot tas priekšstats, ka vecās teorijas netiek pasaulei līdz, jo tām vajag kaut kā sinhroni ar to mainību strādāt.
M. R.: – Kanta teorija var ļoti labi strādāt attiecībā uz televīziju, un televīzija mums strādā katru dienu. Tas nav nejaušs piemērs. Kanta teorijai, protams, ir piesaiste priekšstatam par cilvēku, kas paceļas bezgalīgi augstāk par visu, par neapzinīgajiem dzīvniekiem, un viņam gaume nozīmē būt brīvam no aizspriedumiem, bet tas, kas sēž pie televizora, iesaistītais skatītājs, kā mēs varam par viņa pieredzi runāt? Un tad parādās, ka nav viņš nemaz tas “kulturālais vientiesis”, kurš ir pasīvs. Nē, viņš nav pasīvs, viņš var piedalīties tajā, kā tas ir organizēts. Mēs nespējam to atsegt, mēs strādājam kā līdz šim – elitārās un masu kultūras pretstata jomā, bet tas taču ir šausmīgi vajadzīgs.
E. F.: – Man patika jautājums par estētikas dinamiku. Tas norāda ne jau uz to, ka mēs gribētu kaut ko ļoti atšķirīgu un kritizēt iepriekšējās teorijas, bet drīzāk uz to, ka tad, kad mēs kaut ko darām, mēs formulējam arī to, kāpēc mēs darām. Tas varbūt nav tas ārējais uzdevums tikai, bet parādās arī tajā, ko mēs rakstām. Un te varbūt varētu runāt par kaut kādām izmaiņām, lietderību mums pašiem. Tad kulturālais cilvēks varētu arī parādīties televizorā, mēs viņu nemestu ārpus tā, kā mēs skatāmies.
|
|
