|
|
Sistēmas plurālisms
|
Ar Leonīdu Stoloviču sarunājas Jeļena Celma
* * *
Jeļena Celma: – Mēs ļoti maz zinām par to, kā estētika patlaban attīstās Krievijā. Tu, manuprāt, esi ļoti cieši saistīts ar estētikas tendencēm. Būtu interesanti uzzināt tavu viedokli.
Leonīds Stolovičs: – Esam pieredzējuši vēsturisku kataklizmu – padomju impērijas iziršanu. Šajā sakarā – kāds liktenis piemeklējis „padomju estētiku”? Vai tā būtu nepārprotami novecojusi? Vai mūsdienu Krievijas estētiskā doma kaut ko no tās saglabājusi? Kas vispār ir mūsdienu estētika? Kāda ir tās metodoloģija? Kādas ir tās attiecības ar citiem pasaules estētiskās domas apgabaliem?
Protams, šo problēmu un jautājumu iztirzājums manā izklāstījumā nevar nebūt subjektīvi ierobežots, nesaistīts ar manu personisko pieredzi šajā sfērā, ar pieredzi, ko devusi saskarsme ar ar kolēģiem Krievijā un citās valstīs, ar pieredzi, kura pēdējos desmit gados bijusi neizbēgami ierobežota (netiku piedalījies nesenākajos Starptautiskās estētikas asociācijas kongresos, kas 1998. gadā notika Slovēnijā un 2002. gadā Japānā; man nav iespējas pilnā apjomā apgūt literatūru, kas nāk klajā estētikas jautājumos, pats strādāju ne tikai estētikas jomā vien utt.). Tomēr man gribētos paust savu viedokli, kas, var gadīties, kopkorī ar citiem atzinumiem, veidos panorāmu, kas vairāk vai mazāk atbildīs reālajai ainai.
1991. gadā žurnāls „Voprosi filosofiji” („Filosofijas jautājumi”) sarīkoja „apaļā galda” diskusiju par tēmu Vai estētikas krīze? Diskusijas materiāls tika ievietots tā paša gada 9. numurā. Mani Maskavas kolēģi lūdza, lai to izvērtēju. Uzrakstīju nelielu rakstu ar nosaukumu „Estētikas krīze? Tātad ir cerības uz atveseļošanos”. Taču žurnāls „Svobodnaja misļ” („Brīvā doma”) publicēja tikai mazu fragmentiņu. Atļaušos rakstu šeit sniegt pilnā apjomā.
Apaļā galda diskusija, ko rīkojis žurnāls „Voprosi filosofiji” (1991. g. 9. nr.), saucas Vai estētikas krīze? Dalībnieki uz šo „filosofijas jautājumu” atbild nepārprotami: „Skaidrs, ka krīze – un kāda vēl!”
Ja ar „krīzi” saprotam krasu pārmaiņu un tās izraisītu smagu pārejas stadiju, katrā ziņā jāatzīst, ka cilvēces un tās kultūras vēsturē krīzes pieredzētas ikkatrā pārmaiņu laikmetā. Un, ja slimam organismam krīze ir stāvoklis, kuram seko vai nu izveseļošanās vai nāve, sabiedrības organisma gadījumā tā liecina par to, ka atmirstošais atmirst un pats organisms atgūst dzīvotspēju, pret turpmākām krīzēm, starp citu, ne tuvu nenodrošinājies. Tā antīkās kultūras krīze ļāva dzimt stoicisma un jaunplatonisma filosofijai, kristietības atjauninātam garam un dzīvei. [..]
Paldies Dievam, tagad mēs zinām, ka pieredzam pagrimumu, krīzi. Tā ir laba zīme, ja vien cīņa ar krīzi nepārvēršas par kārtējo kampaņu. Esam taču pieraduši, ka nemitīgi ar kaut ko jācīnās un cīņa aizstāj īstenu darbošanos.
Taisnība tiem „apaļgaldniekiem” (piedodiet par neoloģismu!), kas neatzīst, ka kultūras un estētikas krīze norisinās atsevišķā zemē. Jau 1979. gadā estētiķi no dažādām pasaules valstīm Krakovā vētraini apsprieda tieši šo pašu jautājumu: Crisis of Aesthetics? Protams, pie mums krīze, tāpat kā viss pārējais, ir izcilākā visā pasaulē. Nekur citur nav bijis tik „reāla sociālisma” un sociālistiska reālisma.
Bet paga – vai tad padomju estētiķi visi kā viens bija pārliecināti, ka sociālistiskais reālisms nav sociālistiskais rojālisms? Vai tad estētiķi visi kā viens „mūsu stūrmanim” palīdzēja stūrēt uz parādes durvīm? Vai tad viena daļa līdz ar Kantu un Šilleru nedaudzināja, cik skaistumā liela nozīme brīvībai un mākslā – personībai? Vai tad nebija tā, ka tieši estētikā, sākot no piecdesmito gadu vidus, ilgi pirms tam, kad to pašu varēja dzirdēt skandinām no visaugstākajām tribīnēm, priekšplānā tika izvirzīta vispārcilvēcisko vērtību ideja? Vai bija kāds noslēpums, ka Kandinskis un Šagāls, Ahmatova un Pasternaks ir diži mākslinieki? Ja šie jautājumi nebūtu bijuši retoriski, lieki būtu sistemātiskie centieni atmaskot citādi domājošos, visādus „revizionistus”, „subjektīvistus”, „abstraktos humānistus”, „estetizējošos individuālistus” un citus zem estētikas cepures pabāžamus –istus. Vēl no atmiņas nav pagaisusi partejiski administratīvā apstrāde, kādai tika pakļauts V.F. Asmuss, kas Pasternaka bērēs nelaiķi nodēvēja par ģeniālu dzejnieku. Nav pareizi, ja pašmāju estētiku priekšstatām kā stagnācijas vienlaidus apoloģētiku, kam pāri slejas tikai M.A. Livšica un A.F. Loseva vientuļie stāvi. Varu liecināt, ka pats Losevs tā nebūt nedomāja. Pat to gadu sovjetoloģijas spogulī PSRS estētika nebūt neizskatījās tikai un vienīgi kā partijas nomenklatūras roklaiža (sk. Edward M. Swiderski. „The Philosophical Foundations of Soviet Aesthetics. Theories and Controversies in the Post-War Years.” – Dordrecht: Holland/Boston: USA/London: England, 1979; James P. Scanlan. „Marxism in the USSR.” – Ithaca, London, 1985, p. 295-325 [Philosophy of Art]).
Tāpēc man šķiet, ka nevajag nodarboties ar paššaustīšanu vien, jo sevišķi un jo vairāk, ja tiek šaustīta visa „mūsu estētika” kā tāda, nevis katra personiskie grēka darbi. Nav pieļaujams, ka tiek šaustīti citādi domājošie. Tāda tieksme, kaut arī šaustīts tagad tiek kas diametrāli pretējs, liecina par ielaistu kaiti, kas draud ar jaunu paralīzi. Nepieciešama plaša izpētes fronte visdažādākajās cilvēka estētiskās pasaulizjūtas jomās: gan estētiskajā pašapziņā, kas piemīt „reālam cilvēkam tā dzīvajā eksistencē”(A.V. Mihailovs), gan visā „mūsdienu mākslas dzīvē”(K.E. Razlogovs), gan mūsdienu vērtību pārvērtēšanā, par ko runāja V.K. Kantors, visā filosofiski estētiskās domas vēsturē, īpaši XX gadsimtā. Un, jāpiebilst, ka sevišķi svarīga nozīme ir metodoloģiskajiem meklējumiem visdažādākajos virzienos, kas neaprobežotos ar izkliedzieniem: „Tā nedrīkst!”, „Tās ir shēmas un sistēmas!”, „Tās ir sholastiskas koncepcijas!” un tamlīdzīgi.
Lai notiek „prāta vētra”, kas zinātnes un filosofijas attīstībā tik ierasta, „prāta vētra”, kas rosina domu un palīdzēs uziet orientierus šā brīža mijkrēslī, kas sabiezējis pēc tam, kad „Iļjiča spuldzīte” izrādījusies viltus bāka. Ideālu krīze ir briesmīgāka par krīzi enerģētikā. Taisnība bija Staņislavam Ježi Lecam: „Labāk ceļš bez ceļa rādītājiem, nekā rādītājs bez ceļa.” Tomēr arī ceļu vajag izraudzīties. Visi ceļi ved uz Romu, taču ne visi ved uz Templi.
Jel dariet, dariet estētiku brīvu, un gan tā izpirks savus kauna darbus!
Šis rindas rakstītas pēc tam, kad 1991. gada augustā tika novērsts VĀGK pučs un pirms PSRS sabrukuma. Estētika līdz ar citām filosofiskās izziņas jomām tikai pie ilgi kārotās brīvības. Un kā brīvība tai līdzējusi attīstīties?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāņem vērā, ka attīstība, kādu teorētiskā estētika pieredzēja PSRS un citās „sociālistiskās nometnes valstīs” – Polijā, Bulgārijā, VDR, Rumānijā, Ungārijā, Čehoslovakijā – bija nevis turienes totalitāro režīmu produkts, bet atmošanās no totalitārisma sapņa. Vēl vairāk: tieši estētikas darbos tika akcentēta brīvības estētiskā vērtība un brīvības nepieciešamā klātbūtne skaistajā, estētiskās vērtības humānistiskā iedaba, tās vispārcilvēciskais raksturs, demokrātijas un brīvas personības nozīme mākslas attīstībā. Sabiedriski politiskajai īstenībai un sabiedriskās iekārtas ideāliem tika piemēroti estētiski kritēriji, un viss, kas šiem kritērijiem izrādījās neatbilstošs, tika pakļauts kritikai, lai cik ierobežotai un nekonsekventai. Un tās izrādījās dažādas totalitārisma un autoritārisma izpausmes sabiedrības dzīvē gan senāk, gan tagad. Estētika, kas dzima piecdesmito gadu vidū, bija nepārprotami „sešdesmitniece” – sešdesmito gadu humānistiskās un demokrātiskās kustības dalībniece.
J. C.: – Bet kāpēc izrāviens notika tieši estētikā?
L. S.: – Tas saistīts ar to, ka salīdzinājumā ar citām filosofijas disciplīnām estētikai bija nozīmīga priekšrocība. Marksisma-ļeņinisma klasiķi netika atstājuši nevienu fundamentālu sacerējumu estētikā, kaut arī M.A. Livšica sarūpētais mākslas jautājumiem veltīto fragmentu apkopojums bija iespaidīgu apmēru sējums, vēlāk pat divi. Tomēr par kardinālām estētikas problēmām – mākslas estētiskās uztveres būtību, skaistuma iedabu, estētikas kategorijām – vispārpieņemtas marksistiskas koncepcijas trūka, tātad bija likumīga iespēja šīs problēmas izstrādāt, nesekojot tiešām partijas direktīvām. Tiesa, pašai partijai šādas iespējas pastāvēšana ne visai patika. Zīmīgi, ka no trīsdesmito gadu vidus līdz pat 1953. gadam Padomju Savienībā vispār neiznāca neviena grāmata par estētikas jautājumiem. Droši vien nebija nejaušība, ka lūzums notika tieši 1953. gadā – Staļina nāves gadā. Un kaut arī visi padomju estētiķi turējās pie pārliecības, ka vadās no marksistiski ļeņinistiskajiem metodoloģiskajiem principiem, īstenībā viņu metodoloģiskie principi ne tuvu nebija vienoti, par ko liecina daudzās karstās diskusijas un jo sevišķi diskusija par estētiskā būtību piecdesmito gadu otrajā pusē un sešdesmitajos gados.
J. C.: – Vai tev nešķiet, ka šodienas Krievijā estētika neattīstās tik strauji kā sešdesmitajos gados? Un arī interese par to, manuprāt, gājusi mazumā...
L. S.: – Kaut arī iespēju ziņā neizbēgami būdama ierobežota, radoši domājošiem filosofiem estētika padomju laikos bija tāda kā ventilācijas lūka. Savukārt, kad ierobežojumi pazuda un estētika vairs nebija nosacīta brīvības oāze totalitārisma tuksnesī, radošais spēks aizplūda citās filosofisko un zinātnisko meklējumu jomās – vēl neapgūtās un laikam taču būtiskākās. Ar to, manuprāt, izskaidrojams fakts, ka pēdējos desmit gados jaunu, radoši apdāvinātu cilvēku estētikā ienāk daudz mazāk, nekā tas bija piecdesmito gadu otrajā pusē un sešdesmitajos gados. No otras puses, daudzi vecākās paaudzes estētiķi arvien izteiktāk tiecas iziet ārpus estētikas robežām, pievēršoties kulturoloģijai, aksioloģijai, bet reizēm pat „tīrajai filosofijai”. Tiesa, es uzskatu, ka no tā iegūst arī estētika, kas nevis noslēdzas sevī, bet attīstās, sevī uzņemot citu zināšanu jomu metodoloģiskās iespējas.
Tā kā estētika joprojām ir mācību priekšmets augstākajās izglītības iestādēs – obligāts vai fakultatīvs – nav zudusi nepieciešamība pēc tās sistemātiska izklāsta. Šī nepieciešamība tiek īstenota mācību līdzekļos un pētījumos, kuri, autoru skatījumā, aptver teorētiskās estētikas problēmu pamatloku. Vecākās paaudzes estētiķi, izmantojot darbu apkopojumus, lielākā vai mazākā mērā tiecas pārdomāt to, ko paši sastrādājuši vēl padomju laikos, kad šādi darbi varēja nākt klajā, tikai apgādāti ar deklarētu „marksistiski ļeņinistiskās estētikas” metodoloģiju. Tā dienas gaismu ieraudzījusi M.S. Kagana grāmata „Estētika kā filosofiska mācība” (Sanktpēterburga, 1997), J. Boreva „Estētika” divos sējumos (Smoļenska, Rusič, 1997), viņa viensējuma „Estētikas” 5. izdevums (Maskava, 2002), S.H. Rapoporta „Estētika” divos sējumos (1. sēj.: Maskava, 2000; 2. sēj.: 2003), A.V. Guligas „Estētika aksioloģijas gaismā” (Sanktpēterburga, Aleteija, 2000), J.G. Jakovļeva „Estētika” (Maskava, 2000). Iznākušas mācību grāmatas, ko sarakstījuši estētiķi, kuri darboties sākuši septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados: V.V. Bičkova „Estētika” (Maskava, Gardariki, 2000), O.A. Krivcuna „Estētika” (Maskava, 1998), I.V. Mališeva „Estētika. Lekciju kurss” (Maskava, Gņesinu v. nos. Krievu mūzikas akadēmija, 1994), V.F. Martinova „Dailes filozofija” (Minska, TetraSistems, 1999). No jaunajiem darbiem ievērības vērts ir J. Ragsa pētījums „Estētika no apakšas un augšas – kvantitatīvie tuvināšanās ceļi” (Maskava, Naučnij mir, 1999) – viens no nedaudzajiem darbiem, kas uz mūzikas mākslas bāzes pēta eksperimentālo estētiku.
Iespējams, te sniegtais vispārīgais apkopojošo darbu pārskats nav pilnīgs, taču arī tas sniedz priekšstatu par to, kā turpinās pētnieciskā un sistematizējošā darbība estētikas problemātikā. Pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē un šā gadsimta sākumā estētiskās domas pētniecībā padarīts daudz. Te lielā mērā palīdzējis fakts, ka pieejami kļuvuši daudzie krievu filosofiskie sacerējumi, ko sarakstījuši izcili domātāji, kuri bija spiesti pamest dzimteni vai piedzīvoja „proletariāta diktatūras” represijas; tāpat radusies iespēja bez ierobežojumiem apgūt Rietumeiropas un amerikāņu estētiku.
Krievijā joprojām pastāv centri, kas pulcina tos, kuri estētikas jomā nodarbojas ar pētniecību vai pedagoģiskām aktivitātēm. Tāds ir Krievijas Zinātņu akadēmijas Filosofijas institūta estētikas sektors. Tas galvenokārt interesējas par mākslas ontoloģiskajām, fenomenoloģiskajām un antropoloģiskajām problēmām, Austrumu un Rietumu gara kultūras estētiskajiem principiem, neklasisko estētiku – XX gs. mākslinieciski estētiskās kultūras izpēti (avangards, modernisms, postmodernisms), mūsdienu mākslas pētniecības netradicionālo metodoloģiju, reliģijas estētiku. Krievu mākslas vēstures institūtā māksla lielākoties tiek pētīta kultūras kontekstā: „Simbols, simboliskais, simbolizācija mākslā un kultūrā. Mākslas valodas problēmas” (Sanktpēterburga, 2001), „Mūsdienu mākslas zinātnes metodoloģiskās problēmas: mākslas uztveres aktuālās problēmas” (kop. zin. raksti, 6. laidiens, Sanktpēterburga, 1995), „Kultūras apvāršņi” (kop. zin. raksti, 1. laidiens, Sanktpēterburga, 1992), „Interpretācija kultūrā” (rakstu krāj., Sanktpēterburga, 1999). Mākslas teorētiskās problēmas tiek pētītas Krievijas Mākslas akadēmijas Mākslas teorijas un vēstures ZPI un Maskavas Universitātes Estētikas katedrā. Estētikas problēmas saistībā ar daiļliteratūru tiek pētītas Pasaules literatūras institūta teorijas sektorā un izskatītas konferencēs, ko rīko Neatkarīgā estētikas un brīvo mākslu akadēmija.
Sanktpēterburgas Universitātē un Sanktpēterburgas filosofu kopienā sekmīgi un auglīgi strādā dažādu paaudžu estētiķi. Par to liecina konferences, kuru dalībnieku tēzes publicētas krājumos „Estētika šodien: stāvoklis, perspektīvas” (Sanktpēterburga, 2000) un „Ētiskais un estētiskais: pēc 40 gadiem” (Sanktpēterburga, 2000). Krievijas Zinātņu akadēmijas un Krievijas Federācijas Kultūras ministrijas Krievu kulturoloģijas institūta Sanktpēterburgas nodaļa un Filosofiski kulturoloģiskais centrs „Eidoss” (Sanktpēterburgas Zinātnieku savienība) ar UNESCO gādību regulāri rīko starptautiskas konferences un lasījumus filosofijas un kulturoloģijas jautājumos, turpat tiek apspriestas arī aktuālas estētikas problēmas (šo konferenču un lasījumu materiāli tiek publicēti īpašos krājumos). Estētikas jomā turpinās pētījumi Jekaterinburgas Urālu universitātes Estētikas katedrā. Īpaša estētikas sekcija darbojusies Krievijas Filosofijas kongresos.
Krievijā tā arī nav parādījies īpašs, estētikai veltīts žurnāls – droši vien tāpēc, ka nav izveidojusies īsteni darbīga Viskrievijas estētikas biedrība, toties gan vecie, gan jaunie filosofijas un literatūras žurnāli publicē rakstus par estētikas tematiku. Estētikai veltīto grāmatu tirāžas, tāpat kā tās, kādās iznāk jebkuri zinātnes vai filosofijas jautājumiem veltīti pētījumi, salīdzinājumā ar padomju laikiem sarukušas nesamērīgi mazas. Domāju, te vainojams nevis fakts, ka būtu samazinājies pieprasījums pēc estētiskas literatūras, bet drīzāk – stāvoklis grāmatu tirgū un tas, ka krasi sarucis valsts subsidēto bibliotēku skaits. Niecīgo tirāžu zināmā mērā kompensē internets, kur dažādās vietnēs iespējams uziet estētikas problēmām veltītus rakstus un grāmatas. Ir pat vietne, kur pārstāvēti 100 autori, kas publicējuši savas grāmatas par šo tematiku (www.biblus.ru).
Līdztekus dažāda profila institūtu un universitāšu estētikas centriem estētiķi kā filosofi, literatūras pētnieki un mākslas zinātnieki vienojas arī to domātāju mantojuma izpētē, kas kļuvuši gandrīz vai par tādām kā kulta figūrām, – pie tādiem pieskaitāmi A.F. Losevs, G.G. Špets, M.M. Bahtins, J.M. Lotmans u.c. Šo domātāju devumam tiek veltīti semināri un konferences, publikācijas žurnālos un īpašos krājumos. Tomēr vērts pievērst uzmanību tam, ka darbi, kas veltīti izciliem krievu un aizrobežu filosofiem, mēdz būt divējādi. Pirmie tiecas īstenot tā vai cita domātāja to vai citu uzskatu vēsturisku rekonstrukciju, kamēr otrie pārstāv patstāvīgu filosofēšanu (labā vai sliktā nozīmē), Bahtinu, Špetu vai vēl kādu citu izmantojot par ieganstu.
J. C.: – Grāmatu un rakstu pārpilnība un daudzās konferences vēl neliecina par dziļu estētisko domu. Kā tu vērtē šo estētikas ideju „daudzbalsību”?
L. S.: – Postpadomju estētiku no tās iepriekšējās stadijas visvairāk šķir tas, ka zudis formālais un faktiskais filosofiski metodoloģiskais satvars, ko veidoja tā dēvētās „marksistiski ļeņinistiskās estētikas” principi. Arī padomju laikos estētikas jomā norisinājās karstas diskusijas, tomēr tām bija diezgan striktas robežas. Bija iespējams strīdēties par skaistuma būtību, tomēr nebija pieļaujams te piesaukt reliģiju vai klaju ideālismu. Bija iespējams apspriest reālistiskas mākslas laika robežas, taču nedrīkstēja apšaubīt „sociālistiskā reālisma” metodes potences. Tagad tādu iegrožojumu nav, kaut arī netrūkst žurnālu un izdevniecību, kas metodoloģijas un ideoloģijas ziņā savu nostāju uztur spēkā. Arī padomju laikos O.A. Krivcuns savā „Estētikā” būtu varējis estētikas priekšmetu traktēt kā vispārīgu mākslas teoriju, kaut arī tādā gadījumā Vispārīgās un profesionālās izglītības ministrija diez vai būtu rekomendējusi viņa grāmatu kā mācību līdzekli. Taču, ja tolaik V.V. Bičkovs būtu paziņojis, ka estētisko izprot kā „raksturlielumu, kurš piemīt vienai no augstākajām subjekta un objekta mijiedarbes neutilitārajām izpausmēm (tādai, kam piemīt vērojuma vai radošas darbības iedaba, estētiskam aktam), caur ko subjekts spēj nonākt saskaņā ar Universu, piedzīvot esamības absolūtas pilnestības pārdzīvojumu, ko pavada estētiska bauda” (sk. www.philosophy.ru/bychkov/lichnost.html), viņš ne vien nevarētu vadīt Filosofijas institūta estētikas sektoru, bet diez vai būtu tur pat ierindas darbinieks.
Pret filosofiski metodoloģisko plurālismu, kas estētikā ieviesies postpadomju telpā, pastāv dažāda attieksme. Tēzēs „Par jauno metodoloģiju” A.P. Vaļicka apgalvo: „Mūsdienu ētiski estētiskā literatūra un mūsu zinātniskās konferences liecina par tikumiski estētiskās izziņas iekšēju krīzi, par pieeju un nostāju nepieredzētu izkaisītību, par ieviesušos metodoloģisko plurālismu un, vēl jo dīvaināk, par to, ka trūkst vēlēšanās diskutēt, iebilst un panākt saprašanos. Turklāt tā vien šķiet, ka šis stāvoklis visiem ir pa prātam, jo beidzot devis iespēju brīvi izteikties, nebīstoties no kaut cik nopietnas kritikas vai cenzūras ierobežojumiem: strīdēties un pierādīt savu viedokli it kā nav vaļas.”(„Ētiskais un estētiskais: pēc 40 gadiem. Zin. konf. materiāli, 2000. g. 26.-27. IX. Referātu un priekšlasījumu tēzes.” (Sanktpēterburga, Sanktpēterburgas Filosofijas biedrība, 2000, 38.-39. lpp.). Bet viņas tēzēs „Par estētikas statusu” lasām: „Estētika pilnā mērā iesaistīta šajos procesos: zaudē pamācoši normatīvo patosu, apšauba klasiskā kategoriālā aparāta pielietojamību, sirgst ar bērnišķīgo metodoloģiskā plurālisma slimību, no jauna iezīmē savas kompetences robežas, izmēģina savas iespējas cilvēka un cilvēka situācijas apjēgsmē, uzmeklē jaunas izejas, kas ved uz sociokulturālo praksi.”(„Estētika šodien: stāvoklis, perspektīvas. Zin. konferences materiāli, 1999. g. 20.-21. X. Referātu un priekšlasījumu tēzes.” Sanktpēterburga, Sanktpēterburgas Filosofijas biedrība, 1999, 21.-22. lpp.).
Tātad estētika, tāpat kā ētika, „sirgst ar bērnišķīgo metodoloģiskā plurālisma slimību”. Bet „pieeju un nostāju nepieredzētā izkaisītība”, kas radusies tāpēc, ka „ieviesies metodoloģiskais plurālisms”, gan devusi iespēju brīvi izteikties, tomēr noved pie personiskā viedokļa nepamatotas deklarēšanas un tā, ka iznīkusi „vēlme diskutēt, iebilst un panākt saprašanos”.
Jāpiebilst, ka ar „bērnišķīgo metodoloģiskā plurālisma slimību” sirgst visa estētikas un filosofijas vēsture kā tāda. Tiesa, te nekad nav trūcis vēlmes iesaistīties diskusijās un ne tikai sludināt personisko viedokli, bet arī to izvērsti argumentēt. Tieši iespēja „brīvi izteikties” ļāvusi nedz autoritātes, nedz valdošas ideoloģijas monopola neaizsargātu personisko teorētisko nostāju ne tikai deklarēt, bet argumentēti pamatot.
Plurālismam ir savs ontoloģisks pamats. „Mēs dzīvojam plurālistiskā pasaulē,” apgalvo sinerģētikas speciālisti (G. Nikolis, I. Prigožins. „Sarežģītības izziņa. Ievads.” Maskava, Mir, 1990, 249. lpp.). „Ja visi vilktu uz vienu pusi, pasaule apgāztos vēkšpēdus,” plurālisma nepieciešamība sadzīviskā manierē atzīta tautas parunā. Šajā sarunā nevaru detalizēti iedziļināties plurālisma problēmā, kāda tā iztirzāta filosofijā un estētikā. Tāpēc uzdrošinos pievērst uzmanību saviem rakstiem „Par „sistēmas plurālismu” filozofijā” (Voprosi filosofiji, 2000, nr. 9, 46.-56. lpp.) un „„Sistēmas plurālisms” estētikas aksioloģijā. Par estētiskās vērtības sociokulturālās koncepcijas metodoloģiju” („Kultūras teorēmas. „Akadēmiskās burtnīcas””, Maskava, Neatkarīgā estētikas un brīvo mākslu akadēmija, 9, 2003, 239.-262. lpp.).
Noraidošu attieksmi pret plurālismu visbiežāk nosaka fakts, ka tas nereti tiek pielīdzināts eklektikai. Ne velti novērots, ka „plurālismam nav ne vainas, ja vien tāds nevalda vienā un tajā pašā galvā”. Kā asprātīgi formulējis Naums Koržavins, „plurālisms vienā un tajā pašā galvā ir šizofrēnija”. Tieši tāds plurālisms vienā un tajā pašā galvā tiek saukts par eklektiku. Skaidrs, ka eklektika – virspusējs mehānisks daudzveidīgu principu sajaukums – nav nedz domāšanas, nedz filosofijas, nedz mākslas tikums („stilu eklektika”). Tomēr atšķirīgu principu salikums var būt ne tikai virspusējs un mehānisks. Tādam pamatā var būt arī vienota savietojamu koncepciju dziļākā būtība, priekšstats par tām kā viena veseluma dažādām pusēm, dažādu esamības vai apziņas līmeņu aprakstiem un tamlīdzīgi.
Šādu plurālismu var saukt par sistēmas plurālismu. Var šķist, ka sistēmas plurālisma jēdzienā apvienots nesavietojamais. Jo sistēmiskums paredz noteiktu monismu, kas plurālismam pēc definīcijas pretrunīgs! No otras puses, vai tad jebkura sistēma nav atšķirīgu elementu sistēma? Tad jāvaicā, kāpēc vispār vajadzīgs sistēmas plurālisma jēdziens? Tomēr paši elementi, ko vieno sistēmiskās un strukturālās saiknes, var būt dažādi. Vienā gadījumā šie elementi ir viendabīgi un tad veidojas sistēmas monisms, kāds vērojams, piemēram, Platona filosofijā vai antīkajā atomismā. Taču ja elementi, kas ietverti sistēmā, nav viendabīgi un pirmajā mirklī šķiet pat savstarpēji nesavietojami, šādu elementu sistēma veido sistēmas plurālismu.
Nav šaubu, ka vārdu salikumā sistēmas plurālisms slēpjas iekšēja pretruna. Tomēr šī pretruna ir dialektiska. Plurālisma un monisma dialektiskas savienošanas iespēju atzinuši gan plurālisma piekritēji, gan tā pretinieki. Tā L.M. Lopatins, kas savu filosofisko pozīciju raksturojis kā „spirituālistiskā monisma” sistēmu, rakstā „Monisms un plurālisms” uzsvēris, ka „vienotais un daudzējais ir savstarpēji nosacīti jēdzieni, kas skaidrā un nopietnā analīzē nav nošķirami”, un norādījis, ka „jebkuras esamības imanentajā divējādībā iekļauts dialektisks vai, ja labpatīk, iracionāls elements, ko nosaka mūsu priekšstats par esamību”. Un tāpēc „tīrs monisms mūsu domāšanai ir tikpat mirusi un mēma abstrakcija kā tīrs plurālisms”(L.M. Lopatins. „Monisms un plurālisms”//Voprosi filosofiji i psihologiji, 1913, 116(1) grām., 89.,85.,84. lpp.). No otras puses, plurālisma aizstāvis S. Hesens rakstā „Monisms un plurālisms jēdzienu sistemātikā”, norādot uz „jēdziena dialektisko raksturu”, apgalvojis, ka „plurālisms jēdzienu sistemātikā [..] ir nepietiekams un pieprasa, lai tiktu papildināts ar monismu,” un „jēdzienu sistemātikā monisms nepieciešami ir plurālisma otra puse” (S. Hesens. „Monisms un plurālisms jēdzienu sistemātikā”//”Prāgas krievu tautas universitātes zin. Raksti”, 1. sēj., Prāga, 1928, 36.,31.,41. lpp.).
Sistēmas plurālisma dialektika balstās uz vienotā un daudzējā, daļas un veseluma, elementu un sistēmas dialektiku. Sistēmas plurālisms ir sintēze, kura „atceļ” tēzes un antitēzes radikālismu. Sistēmas plurālisms nenoliedz, ka pastāv viena Patiesība. Taču tas paredz virzību pie tās no dažādām pusēm. Nekas tā neattālina no Patiesības izzināšanas kā pretenzija uz tās monopolu – pretenzija, kādu nereti sludina deklarēts monisms.
Estētikā sistēmas plurālisms paredz estētikas priekšmeta izpētē pielietojamas dažādas pieejas, kas noteiktā pakāpē izstrādātas dažādās filosofiskās un zinātniskās izziņas jomās un estētiskajā izpētē konkretizējamas. Šīs pieejas iespējams pielietot tāpēc, ka pats estētikas priekšmets – estētiskā attieksme – ir sintētisks un „mājo” dažādu un daudzveidīgu cilvēcisku attieksmju sadursmē. Būdama filosofiska disciplīna, estētika izmanto metafizisko, loģisko, dialektisko, ontoloģisko, gnoseoloģisko, aksioloģisko, eksistenciālo, fenomenoloģisko, hermeneitisko pieeju. 20. gadsimtā estētiku visādā ziņā bagātinājušas teorētiski informātiskā, kibernētiskā, semiotiskā, strukturālā, sistēmiskā, psiholoģiskā, socioloģiskā un kulturoloģiskā pieejas. Mūsdienās vērojami mēģinājumi estētikā ieviest sinerģētisko pieeju (sk. saturīgo rakstu krājumu „Sinerģētiskā paradigma. Nelineārā domāšana zinātnē un mākslā.” Maskava, Progress-Tradicija, 2002; M.S. Kagana tēzes „Estētika un sinerģētika” grāmatā „Estētika šodien: stāvoklis, perspektīvas. Zin. konferences materiāli, 1999. g. 20.-21. X. Referātu un priekšlasījumu tēzes.” Sanktpēterburga, Sanktpēterburgas Filosofijas biedrība, 1999, 40.-42. lpp.). Parādās darbi, kuru autori tiecas uz estētikas problēmām palūkoties no dabaszinātņu un matemātikas viedokļa: V.P. Efroimsons. „Ētikas un estētikas ģenētika” (Sanktpēterburga, Talisman, 1995); „Skaistums un smadzenes. Estētikas bioloģiskie aspekti” (Maskava, Mir, 1995), L. Perlovskis. „Skaistums un matemātiskais intelekts” (Zvezda, 2000, nr. 9, 190.-201. lpp.). Pēc ilgstoša aizlieguma Krievijā, tāpat kā citās zemēs, mākslinieciskā jaunrade tiek iztirzāta dažādu psihoanalīzes paveidu aspektā.
Sacītais nenozīmē, ka estētikas teorētiķim katrā konkrētā pētījumā noteikti jāizmanto visas minētās pieejas. Iespējams strādāt arī vienas pieejas ietvaros. Tomēr sistēmas plurālisma metodoloģija paredz, ka tiek ņemtas vērā arī atšķirīgas, cita citu papildinošas pieejas. Skaidrs, ka vienas vienīgas pieejas monistiska absolutizācija var izraisīt zinātniski filosofisku interesi, taču tai nav tiesību pretendēt uz universālu nozīmību.
Tā kā sabrucis estētikas globāla filosofiska pamatojuma monopols, spēkā pieņēmusies interese par estētikas teorijas un arī filosofijas metafiziskajām problēmām. Metafizisko pētījumu laboratorija, kas darbojas Sanktpēterburgas universitātes Filosofijas fakultātes paspārnē, laikposmā no 1997. līdz 2000. g. laidusi klajā almanaha „Metafiziskie pētījumi” 15 laidienus, no kuriem atsevišķi bija īpaši veltīti kultūrai (IV, V), mākslai (XIII, XV), smieklu metafizikai (9 1/2 ). Plurālisms estētikā visuzskatāmāk tomēr izpaužas to vai citu pētījumu atšķirīgajās metafiziskajās nostādnēs. Te paveras plašs metafizisko paradigmu spektrs – no reliģijas filosofijas un dažādiem ideālisma paveidiem (tagad simpātijas pret fenomenoloģiju vai Heidegeru, neopozitīvismu vai poststrukturālismu vairs nav jāmaskē kā „kritika”) līdz marksismam tā dogmatiskajā vai nedogmatiskajā veidolā.
Sistēmas plurālisma jēdziens ļauj konkrētāk definēt tā vai cita pagātnes vai mūsdienu domātāja filosofiski estētisko koncepciju arī tad, ja tā nav reducējama uz kādu vienu filosofijas novirzienu vai monistisku pirmavotu. Atrastos daudz tādu domātāju, kas par sevi varētu sacīt tāpat kā A.F. Losevs: „Ko gan ar mani iesākt, ja nejūtos ne ideālists, ne materiālists, ne platonists, ne kantietis, ne huserlietis, ne racionālists, ne mistiķis, ne pliks dialektiķis, ne metafiziķis un ja pat visi šie apzīmējumi man bieži šķiet naivi? Ja katrā ziņā vajadzīga kāda etiķete un izkārtne, es, diemžēl, varu teikt tikai to vienu: es – Losevs! Viss pārējais neizbēgami būs aiz matiem pievilkts, vienkāršots un izkropļots, kaut arī nebūs grūti te samanīt pazīmes, kas raksturīgas veselai virknei filosofisku sistēmu, ko savulaik dedzīgi uzsūkušas un pārstrādājušas jaunas un uztvērīgas smadzenes.” (A.F. Losevs. „Forma-Stils-Izteiksme.” Maskava, Misļ, 1995, 356. lpp.).
Termini „materiālisms” un „ideālisms” nav izmantojami vērtējošā aspektā, un filosofijai uz sirdsapziņas brīvību ir tikpat lielas tiesības kā reliģijai. Jautājumu par matērijas un apziņas, gara un dabas attiecībām risinot no materiālisma vai ideālisma pozīcijām, atbilde abējādi būs principiāli nepierādāma aksioma, analoģiska ģeometrijas aksiomām. (Šo atziņu uz vēsturiski filosofiska materiāla bāzes esmu centies pamatot rakstā „Par „sistēmas plurālismu” filosofijā”, kas publicēts žurnāla „Voprosi filosofiji” 2000. gada 9. numurā.) Tās vai citas konkrētas filosofiskas un estētiskas sistēmas kvalitāti nosaka ne jau tas vien, kādās metodoloģiskās „aksiomās” tā pamatojas, bet drīzāk – kā tā pierāda savas „teorēmas”, balstoties uz filosofiskās un estētiskās domas attīstības kultūru.
J. C.: – Viss, ko tu dēvē par „sistēmas plurālismu”, izklausās ļoti interesanti. Tomēr, manuprāt, runāt par to var tikai gadījumā, ja spēkā ir priekšstats par vienotu Patiesību. Bet postmodernajā situācijā tas diez vai ir iespējams. Domāju, ka šī tēma ir atsevišķas sarunas vērta. Savukārt mums laiks „savilkt galus kopā”. Saki, cik cieši ir krievu estētikas sakari ar starptautiskajām estētikas organizācijām?
L. S.: – Iepriekš runājām par estētikas stāvokli Krievijas postpadomju telpā. Mūsdienu Rietumeiropas un amerikāņu estētika, tāpat arī estētikas teorijas Austrumu un Dienvidu zemēs šoreiz atstātas ārpus uzmanības loka. Man tikai gribētos uzsvērt, ka ka, pateicoties jaunajiem sabiedriski vēsturiskajiem procesiem, arvien samazinās plaisa, kas estētiku mūsu vēsturiskajā dzimtenē reiz šķīra no citiem pasaules reģioniem. Padomju Savienība tikai 1960. gadā uz Starptautisko estētikas kongresu Atēnās varēja aizsūtīt nelielu un nepietiekami kompetentu delegāciju. Turpmāk delegācijas kļuva skaitā kuplākas, tomēr nebūt ne visi redzamākie padomju estētiķi delegācijās varēja iekļūt, bet tiem, kuri, pārvarējuši visvisādus šķēršļus, uz kongresiem tomēr aizbrauca, nācās ievērot striktus ideoloģiskus un formālus noteikumus, kas Rietumu kolēģos izraisīja līdzjūtību un izbrīnu (piemēram, padomju delegātiem pat bija liegts izpaust savu dzīvesvietas adresi, un kongresu uzziņu izdevumos visiem Padomju Savienības pārstāvjiem bija norādīta viena un tā pati adrese: Maskava, Volhonka 14, PSRS ZA Filosofijas institūts). Tagad tāds pazemojums vairs nav iedomājams, kaut gan braucieniem uz Starptautiskajiem estētikas kongresiem vajadzīgi ievērojami naudas līdzekļi, kādi bijušajiem padomju pilsoņiem pieejami reti.
Manā skatījumā, bijušās PSRS estētiķu iesaistīšanās pasaules estētikas attīstībā, starptautiskajās un daudzajās nacionālajās estētikas asociācijās (priekšstatu par šo organizāciju darbību sniedz periodiskais informatīvais biļetens „International Association for Aesthetics. Newsletter”) veicina un arī turpmāk veicinās estētiskās domas dabisku virzību visā pasaulē.
|
|
