|
|
Dabas skaistums un analītiskā estētika
|
Ar Dereku Matraversu sarunājas Artis Svece.
* * *
Artis Svece: – Skaistums, protams, ir viena no estētikas klasiskajām tēmām, taču zināmā mērā tā estētikā un mākslas filosofijā popularitāti ir zaudējusi. Diez kālab tā? Varbūt maldos?
Dereks Matraverss: – Piekrītu, ka pēdējā laikā mācība par skaisto vairs neatrodas uzmanības centrā. Piecdesmitajos gados mākslas definīcijas meklējumos notika fokusa nobīde: uzmanības centrā vairs nebija objektu vizuāli fiksējamas īpašības, bet gan loma, kādu tie pilda mākslas pasaules apjomīgajā sociālajā institūcijā. Artūrs Danto, kas rakstīja mazliet vēlāk, apsprieda vizuāli identisku objektu pārus, kur viens no tiem ir mākslas darbs, savukārt otrs – nē. Viņš apgalvoja, ka atšķirība ir tajā, ka objektam, kurš ir mākslas darbs, piemīt semantiskas īpašības – tas ir par kaut ko. Par ko īsti – tas tiek atvasināts no plašāka mākslas vēstures/mākslas teorijas konteksta. Līdz ar to ar skaistumu saistītie jēdzieni vairs netika uzlūkoti par tādiem, kas visādā ziņā ietilpināmi mākslas definīcijā. Ja definīcijas spēj paust to, kas ir kādam objektu tipam nozīmīgs, jāsecina, ka skaistums mākslai nav nozīmīgs.
Tomēr zināmas pazīmes liecina, ka interese par skaistumu kā objektam piemītošu īpašību atdzimst no jauna. Te minami divi iemesli. Pirmkārt, šobrīd izskatās, ka visai izteikta kļuvusi interese par Kantu, un līdz ar to vērojami centieni saprast, kā viņš skaidrojis skaistumu. Tā ir ļoti aizraujoša īpašība – nedz objektīva (neatrodas pašā objektā), nedz subjektīva (nepiemīt reakcijai). Otrs iemesls ir tāds, ka pamazām, manuprāt, spēkā pieņemas aizdomas, ka varbūt līdz šim skaistumu esam izpratuši pārāk šaurā nozīmē. Ja skaistuma jēdzienu paplašinām, tam varbūt aizvien vēl ir sakars ar mūsdienu mākslu.
A. S.: – Ko jūs domājat ar šauru un plašu nozīmi? Man prātā vairākas iespējas, bet varbūt varat mazliet paskaidrot?
D. M.: – Par „šauro” nozīmi es saucu uzskatu, ka objekta skaistums ir atkarīgs tikai no tā, kā objekts dots sajūtās. Tā Kants izprata „brīvo skaistumu”. Saskaņā ar šo koncepciju objekta skaistums nav atkarīgs ne no tā, kas tas par objektu, ne no morāliem vai sociāliem apsvērumiem. Šādu priekšstatu par skaistumu kultivēja Klements Grīnbergs laikā, kad viņa ietekme bija visspēcīgākā. Saglabājušies stāsti par to, kā viņš stāvējis ar muguru pret gleznu, tad norāvis tai pārklāju, apcirties un brītiņu cieši vēries, lai noteiktu „kvalitāti”. Tādējādi, kad mākslas teorētiķi nostājās pret Grīnbergu, viņi šo koncepciju noliedza. Manuprāt, daļēji tāpēc gan skaistums, gan estētika kā tāda mūsdienu mākslā un mākslas teorijā nav populāras.
Tomēr varbūt „šaurā” nozīme iedibināta lieki. Mēs varētu iebilst, ka par skaistiem objektiem atzīstam tādus, kas ir dabas daļa, vai tādus, kas ir skaisti kā mākslas darbi. Šajā gadījumā mūsu spriedumu ietekmē objekta iedaba. Piemēram, izšūtu zīda ziedu mēs neuzskatīsim par skaistu kā dabas objektu. Skaistuma plašākās izpratnes priekšrocība ir tā, ka spriedums balstās ne tikai uz to, kas dots sajūtās, un tieši tāpēc tajā ir ietilpināms kas tāds, ko sašaurinātais priekšstats ignorē. Līdz ar to māksliniekiem nevajag domāt, ka par labāku tiks uzskatīta tāda māksla, kas mielo acis vien.
Pēc manām domām, ir arī viens trūkums: jo plašāku padarām jēdzienu, jo nabadzīgāka tā nozīme. Tas draud saplūst vienkārši ar jēdzienu par to, ko nozīmē būt labam mākslas darbam vai labam dabas objektam, nevis kalpot kā jēdziens par to, kālab kaut kas būtu uzskatāms par labu esam.
A. S.: – Skaistuma jēdziens, protams, ir ļoti komplicēts, un varbūt daļēji tāpēc filosofi iekuļas grūtībās, mēģinādami to definēt. Pirmkārt, nevar neievērot antīko problēmu saistībā ar deskriptīvām un preskriptīvām definīcijām, kura atrisināma, pirms vispār sākam prātot par termina nozīmi. Vai vajadzētu censties uztaustīt, kas kopīgs visam, ko „cilvēki” „parasti” dēvē par skaistu, vai arī ekspertiem vajadzētu vienoties par to, kas ir „patiesi” skaists un citus termina lietojumus noraidīt kā maldīgus, izrietošus no nepareiziem prātojumiem vai gana neattīstītas estētiskās spriestspējas? Kā, jūsuprāt, šīs abas tendences izskatās mūsdienu filosofijā?
D. M.: – Viena no mākslas filosofijas lielajām problēmām ir centieni izskaidrot skaistuma preskriptīvo spēku. Vismaz angloamerikāņu filosofijā uzmanības centrā ir tieši preskriptīvā koncepcija. Par spīti visiem tās tikumiem, es domāju, ka ne Kants, ne Hjūms mums nav snieguši labu atbildi uz jautājumu par to, kā tas ir – maldīgi spriest, ka objekts ir skaists. Godīgi sakot, man nešķiet, ka mums te būtu sekmējies labāk.
Manuprāt, viens no filosofijas uzdevumiem ir mūsu jēdzienu sakopšana. Tāpēc es nedomāju, ka tai vajadzētu pakļauties kārtībai, saskaņā ar kuru mēs vārdus lietojam ikdienā. Kants nošķīra skaisto no patīkamā. Es teiktu, ka tāds nošķīrums ir labs, lai gan ikdienas valodā mēs tiecamies apzīmējumu „skaists” attiecināt uz abiem gadījumiem. Ja mēs būtu akurātāki, vismaz angļu valodā nošķirtu skaisto no tikai glītā. Tāpēc es kā filosofs domāju, ka vairākums anglofono ļaužu, visticamāk, paši nesaprot, kā lieto vārdu „skaistums”, un reizēs, kad to patiešām lieto adekvāti, bieži maldās, par skaistu uzskatīdami to, kas tāds nav.
A. S.: – Vai iespējams kāds raksturojums tam, kā skaistums ticis analizēts angloamerikāņu filosofijā? Kuras tēmas tiek vairāk akcentētas, par ko viskarstāk diskutēts? Un vai ir tādi skaistuma aspekti, par kuriem neviens dīvainā kārtā nemaz nerunā?
D. M.: – Angloamerikāņu filosofijā par skaistumu strīdas reālisti un antireālisti. Pirmie (piemēram, Bads un Levinsons) apgalvo, ka tas objektam piemīt reāli: tāda kā spēja vai dispozīcija. Proti, kad mēs objektu dēvējam par skaistu, ar to mēs domājam, ka tam piemīt kāda īpašība, kas liek mums objektu specifiski pieredzēt. Viņiem oponē antireālisti, kas domā, ka tādā gadījumā nelaime tā, ka par zemu tiek novērtēta saikne starp pieredzējumu un spriestspēju. Viņi norāda, ka, dēvēdami kādu objektu par skaistu, mēs paužam to, kā objektu pieredzam (tas ir, sakām kaut ko līdzīgu „Oho!”). Abiem uzskatiem nākas saskarties ar ļoti nopietnām problēmām. Vēl uzmanība tiek pievērsta tam, ko mēs saucam par „skaistuma” atributīvajām nozīmēm (Kanta „atkarīgais” jeb „saistītais” skaistums).
Manuprāt, angloamerikāņu filosofiem grūti nākas izskaidrot skaistā vērtību. Ja piekrītam, ka būt skaistam ir būtiski vērtīgi, mēs neprotam to izskaidrot tikai ar baudu tās parastajā izpratnē. Tādai baudai jābūt kognitīvi uzlādētai. Tomēr nav viegli rast pārliecinošu izskaidrojumu izziņas un baudas savstarpējām attiecībām. Līdz ar to grūti pārliecinoši izskaidrot arī vērtību.
A. S.: – Cik liels ir Kanta “Spriestspējas kritikas” iespaids uz angloamerikāņu estētiku? Kāpēc analītiskajai filosofijai Kants šķiet interesants? Kurus tekstus vēl šajā tradīcijā varētu uzskatīt par “klasiskiem” vai “paradigmatiskiem”?
D. M.: – Jā, “Spriestspējas kritikas” iespaids ir būtisks. Angloamerikāņu tradīcijas pārstāvji to lielākoties atzītu par nozīmīgāko ieguldījumu estētikas laukā. Daudzi jaunākās paaudzes filosofi pievēršas tieši Kantam. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka “Spriestspējas kritikā” atrodams labākais mēģinājums atrisināt pretrunu: estētiskais spriedums var būt patiess vai aplams, bet tā pamatā ir cilvēka ar baudu saistītās reakcijas. “Kritika” apraksta gan estētiskā sprieduma loģiku, gan arī fenomenoloģiju.
Ir arī citi nozīmīgi teksti. Hjūma “Par gaumes kritēriju”. Tad jaunāko laiku filosofijā: Bērdslija “Estētika”, Dikija “Māksla un estētika”, Volheima “Māksla un tās priekšmeti”, Gudmena “Mākslas valodas”, Voltona “Mimēze kā izlikšanās”.
A. S.: – Vai Jūs nevarētu īsi raksturot analītiskās pieejas būtību? Vai vispār pastāv kaut kas tāds kā analītiskā jeb angloamerikāņu estētika, un vai ir iespējams likt vienlīdzības zīmi starp analītisko un angloamerikāņu estētiku?
D. M.: – Vismaz formāli analītiskā filosofija ir filosofija, kas sarežģītus jēdzienus skaidro ar vienkāršākiem. Kaut vai, atsaucoties uz klasisku piemēru, zināšanas var analizēt kā patiesus, pamatotus uzskatus. Piecdesmitajos gados Kvains parādīja, ka metode ir kļūdaina. Šobrīd Kvaina teiktais tiek uzskatīts par vispāratzītu patiesību, tā ka analītiskie filosofi faktiski vai arī gandrīz nav sastopami. Toties ir viņu mantinieki, kuri sevi sauc par angloamerikāņu vai “analītiskajiem” filosofiem, vārdu “analītisks” saprotot plašākā, ne terminoloģiskā nozīmē. Šie cilvēki kopumā izmanto analītisko metodi, bet lielākoties kā līdzekli problēmu skaidrošanai un nevis kā filosofisku metodi. Līdzās analīzei var manīt arī sava veida atgriešanos pie metafizikas, kā arī empīrisko zinātņu ievērojamu ietekmi.
Es domāju, ka angloamerikāņu estētika ir specifiska. Tai raksturīga tendence risināt atsevišķas problēmas (izvairoties no grandiozām, visaptverošām teorijām) un jēdzienu noskaidrošana. Šajā ziņā tai veicas visai labi, bet grūtāk iet, piemēram, ar pieredzes raksturojumiem vai vērtību analīzi.
A. S.: – Filosofi bieži vien uzsver nepieciešamību skaidrot jēdzienus. Savā ziņā tas ir dabiski, jo tiešām: kā iespējams par kaut ko runāt, ja trūkst zināmas skaidrības par paša lietoto vārdu nozīmi – šāds jautājums šķiet jēgpilns. Tomēr skaistuma jēdziens ir acīmredzams piemērs faktam, ka filosofi tomēr nevar vienoties par tā nozīmi. Vai varam minēt jelko, ar ko vainagojusies ilgā diskusija par skaisto? Vai ir kāds pozitīvs skaistā raksturojums, ko filosofi varētu piedāvāt tiem, kas runājuši, nesaprazdami lietoto vārdu nozīmi un nav pat pūlējušies jēdzienu analizēt? Varbūt vienīgais rezultāts ir tas, ka skaistā jēdziens no mākslas kritikas diskursa ir gandrīz pilnībā pazudis?
D. M.: – Es piekrītu, ka “skaistums” ir sarežģīts un bieži apstrīdēts jēdziens. Tomēr uzskatu, ka ietekmēt mākslu un runāt par mākslu filosofija var divējādi. Viens ir patīkamā un skaistā nošķīrums. Pirmais vienkārši baro mūsu sajūtas, otrs savdabīgā ceļā, kurš grūti aprakstāms, apelē pie intelekta. Tas kritiķiem ļauj nošķirt mākslas darbus, kas skatītāju ne vairāk kā priecē (piemēram, atsevišķi Difī darbi), un tādus, kas tikai šokē (atsevišķi Jaunās britu mākslas pārstāvji), no tādiem darbiem, kas mūs skar dziļāk. Labākie kritiķi ievēro šo nošķīrumu – kā piemēru var minēt Roberta Hjū eseju par Baskē. Otrkārt, filosofu centieni padarīt skaistumu par respektējamu jēdzienu sniedz mākslai iespēju izkļūt no tās pašreizējā neapskaužamā stāvokļa. Nesen es apmeklēju konferenci, kur piedalījās tikai literatūras un mākslas akadēmisko aprindu pārstāvji. Konferences tēma bija “Estētiskās pozīcijas”, un lielākoties tika runāts par estētisko pieredzi un to, cik noderīga šī pieredze ir mākslas darba novērtēšanā. Es nebūtu pārsteigts, ja mēs drīzumā pieredzētu, ka jēdzieni “skaistais” un „estētika” atgriežas vismaz atsevišķās mākslas nozarēs.
A. S.: – Neesmu pārliecināts, vai sapratu, ko jūs domājāt ar skaistuma kognitīvajiem aspektiem un atšķirību starp skaisto kā abstraktu īpašību un konkrētas lietas skaistumu. Šķiet, jūs sasaistāt abas problēmas. Es varu iedomāties divus piemērus. Viena skaistuma izpratne paredz zināšanas par to, kas nepieciešams, lai skaisto novērtētu, un savā ziņā arī – kādam jābūt objektam, ko mēs dēvējam par skaistu vai neglītu. Droši vien vajag zināt, kādai jāizskatās veselīgai un produktīvai govij, lai noteiktu, vai konkrētā govs ir skaista. Otra izpratne varētu būt tāda, ka mēs objekta skaistumu varam novērtēt vienīgi tad, ja zinām kādu standartu, konvenciju, varbūt ideālu. Tā saulrieta skaistums atšķiras no baletdejotāja piruetes skaistuma, jo katram ir savs kultūras noteikts standarts, un nepietiek, ja zinām, kādam jāizskatās skaistam saulrietam, lai novērtētu “Gulbju ezeru”. Vai to Jūs saprotat ar skaistuma kognitīvajiem aspektiem un atšķirību starp dažādu fenomenu skaistumu? Un ko šajā gadījumā var darīt estētikas speciālists – aprakstīt konvenciju?
D. M.: – Manuprāt, jums taisnība. Paliksim pie Kanta nošķīruma starp brīvo un atkarīgo skaistumu. Apskatīšu abus.
Kants pretstata labpatiku, ko sniedz brīvais skaistums, no tās, ko sagādā patīkamais. Patīkamais ir visai viegli uztverams – bauda, ko sagādā juteklības apmierinājums (tātad to spēj izjust arī suns un kaķis). Brīvā skaistuma baudīšana saistās ar izziņu, tomēr zināmā mērā te valda ļoti liela neskaidrība. Parasti domas no pārdzīvojuma iespējams nošķirt. Piemēram, ja redzu govi, varu domāt ‘tā ir govs’ arī pēc tam, kad esmu aizvēris acis. Brīvā skaistuma gadījumā doma ir ar pārdzīvojumu saistīta – manuprāt, Kants lieto izteikumu „sajūtās iemiesota doma”. Šo fenomenu es atzīstu, saprotu, ko viņš ar to grib pateikt, tikai nespēju aptvert jēgu.
Otrkārt, atkarīgais skaistums. Te mēs objektu atzīstam par skaistu govi, vadoties pēc govju skaistuma standarta. No kurienes cēlies tāds standarts? Kants piesauc ideālu, kas liek domāt, ka skaista govs ir ideāli funkcionējoša govs. Piekrītu, ka tā nebūt nav vienīgā iespēja. Iespējami arī citi standarta izcelsmes avoti, dažādās kultūrās atšķirīgi. Spriest, ka objekts ir skaists, vadoties no jēdziena F, ne vienmēr nozīmē, ka objekts ir ideāls F.
A. S.: – Vienā no šajā krājumā iekļautajām diskusijām Māra Rubene apgalvo, ka mūsdienu estētikā vērojama tāda interesanta parādība kā estētikas tuvināšanās kultūras studijām. Vai Jūs manāt līdzīgus procesus? Un atkal – vai tas kaut kādā ziņā nenozīmē estētikas galu? Vai ir vērts estētikā saglabāt universālisma tendenci?
D. M.: – Es neesmu kultūras studiju eksperts, bet, cik zinu, tur vērojama izteikta interese par estētiku. Katrā ziņā Kants tiek bieži pieminēts, kas liek domāt, ka universālo un to, kas specifisks atsevišķai kultūrai, tomēr iespējams apvienot. Nav šaubu, ka dažādās kultūrās skaistuma izpratne ir atšķirīga. Es uzaugu Dienvidāfrikā, un tur vietējās cilts sievietes mēdza amputēt pusi no kreisās rokas mazā pirkstiņa un darīja to estētisku apsvērumu dēļ. Tomēr pat šis apgalvojums paredz kaut ko universālu, jo tas balstās uz pieņēmumu, ka viņas atzīst estētiskus apsvērumus un vadās pēc tiem. Īsi un varbūt neprecīzi izsakoties, skaistums varētu būt universāls, lai gan to, ko cilvēki atzīst par skaistu, kultūra, iespējams, konkretizē.
A. S.: – Manuprāt, nošķirot skaistumu no objektiem, ko cilvēki uzskata par skaistiem, mēs taisnā ceļā nonākam pie grūtībām, kas Sokratam tik ļoti patika. Jo dabiska reakcija uz šādu apgalvojumu, man šķiet, ir jautājums: “Nu, un kas tad ir skaistums?”
Pirms mūsu sarunas jūs teicāt, ka jūs interesē skaistais dabā. Kāpēc? Vai jūs te saskatāt alternatīvu estētikai kā mākslas filosofijai? Vai arī jūs interesē kultūras iespaids uz dabas skaistuma uztveri? Nesen caurskatīju Malkolma Endrjūsa aizraujošo grāmatu “Ainava un Rietumu māksla”, un līdzās vēsturisko faktu interpretācijām autors pievēršas arī jautājumam, vai dabas uztvere cilvēkā ir kultūras vai “instinktu” noteikta.
D. M.: – Droši vien manu interesi par dabas skaistumu izraisa filosofiskās problēmas, kas ar to saistītas. Varētu formulēt sekojoši. Mākslas skaistumā ietilpst kāds kognitīvs elements – mums ir jāsaprot, uz ko skatāmies. Šķiet, to pašu nevar apgalvot par pirmatnējo (neskarto) dabu. Alans Karlsons tam nepiekrīt, viņš uzskata, ka, lai mēs novērtētu skaisto dabā, mums ir jābūt zinātniskam priekšstatam par to. Tomēr tas šķiet vienkārši aplams un faktiem neatbilstošs apgalvojums. Spriežot pēc iepriekš teiktā, es noprotu, ka jūs, iespējams, apšaubītu izteikumu, ka mūsdienās tāda lieta kā pirmatnējā daba vispār pastāv. Ja tādas nav, problēma var izrādīties mazāk būtiska, lai gan filosofiski tomēr šķiet interesanti, ka vārdam “skaistums” var būt dažādas nozīmes atkarībā no tā, vai mēs runājam par mākslu vai dabu.
A. S.: – Ā, tagad es saprotu, ko jūs gribat teikt. Pirmkārt, pirmatnējās dabas jēdziens balstās uz pieņēmumu, ka cilvēka ietekme uz vidi un dabisko ainavu pieder pie pilnīgi citas parādību kategorijas nekā ietekme, ko atstāj sniega lavīna, bifeļu bars vai bebru ģimene. Ja mēs atzīstam šādu nošķīrumu par jēgpilnu, tiešām iespējams runāt par pirmatnēju dabu. Bet tādā gadījumā mēs nonākam pie otra pieņēmuma, proti, ka pirmatnēja daba ir kaut kur tur ārpusē un nevis mūsu prātā. Pīters Koutiss grāmatā “Daba” citē oglagla siu cilts vadoņa Lutera Stāvus Lāča izteikumu, ka Amerikas indiāņi “ plašos klajumus, skaistās pauguraines un līčloču straumes ar aizaugušajiem krastiem neuztver kā kaut ko “mežonīgu””. Lai gan vadoņa teikto droši vien noteica arī savi ideoloģiskas dabas apsvērumi un nav nemaz tik skaidrs, kāda īsti bija indiāņu attieksme pret “skaistajiem paugurainajiem kalniem”, es tomēr uzskatu, ka uztvert kaut ko kā “mežonīgu” vai “pirmatnēju” nozīmē veidot arī kognitīvu un, ļoti iespējams, estētisku spriedumu. Piemēram, Ieva Kolmane jūsmoja par Kembridžas Pembrokas koledžas dārza stūrīti, kas bija veidots tā, lai izskatītos “mežonīgs”. Cilvēkam ir jābūt spējīgam nošķirt “pirmatnēju” no “mākslīga” vai “samaitāta”, lai novērtētu skaisto dabā. Iespējams, ka pastāv cilvēki, kas šādu nošķīrumu neuztver. Vai šie nezinātāji bauda dabas skaistumu? Diemžēl grūti atrast kādu, kam pajautāt. Ne es, ne jūs tādi neesam. Tā ka es nevaru pateikt, vai es spētu baudīt pirmatnējo dabu bez kāda pirmatnējās dabas jēdziena. Gan Koutiss, gan Saimons Šama stāsta, ka pirms romantisma laikmeta cilvēki, šķērsojot Alpus, mēdza aizklāt karietes logus, lai neredzētu klintis. Nezinu, vai mēs varam iztēloties cilvēku, kam trūkst priekšstata par kalniem vai mežiem un kurš tos izbaudītu estētiski. Kas tas būtu par baudījumu?
|
|
