|
|
Interesantais: mūsdienu kultūras priekšnoteikums
|
Ar Ievu Kolmani sarunājas Artis Svece
* * *
Artis Svece: – “Interesantais” ir ļoti izplatīts vārds, kas bieži vien tiek lietots mākslas darbu aprakstos. Īsti nezinu, vai tas vispār kaut ko nozīmē. Katrā ziņā daudzi no tiem, kas to lieto, nevarētu izskaidrot, tieši ko domā, kaut ko dēvēdami par interesantu. Varbūt tieši tāpēc, ka termins ir tik miglains, filosofi to lielā mērā ignorējuši. Kāpēc par to vajadzētu interesēties?
Ieva Kolmane: – Filosofam interesantā jēdziens tiešām sagādā nopietnas problēmas, un tam ir vairāki iemesli. Pirmām kārtām, tas faktiski attiecināms uz jebko, tā ka nozīme “izplūst” tiktāl, ka vairs nav tverama, tāpat sarunvalodā pieļaujamas “tukšas” vai formālas dežūrfrāzes, kas tikai rada sazināšanās ilūziju, – piemēram: “Kā iet?” Tas pats bieži vērojams arī “interesantā” gadījumā. “Jā, interesanti,” tikpat labi var nozīmēt: “Tas mani saista, tikai neprotu izskaidrot, kāpēc,” kā: “Liec mani mierā, te nav nekā sevišķa, interesanti – ne vairāk,” vai tikai aizpilda neomulīgu pauzi.
A. S.: – Tātad, tavuprāt, šis jēdziens ir miglains “no dabas”?
I. K. – Ne gluži. Vienkārši tas ir viens no “izplūdušajiem” jēdzieniem, ar ko filosofiem vienmēr klājies smagi. Kā “interesantu” iespējams aprakstīt gan visu ko lielisku, gan ne tik lielisku (līdzīgi gandrīz visu iespējams aprakstīt kā “spēli”), un klasiskā, nopietnā filosofiskā analīzē ar tādu neskaidru jēdzienu nekas prātīgs nav iesākams. Tas pats sakāms par “interesi”: “Interese: viens no tiem terminiem, kas nepamanīti ielavījušies psiholoģijas, īpaši pedagoģiskās psiholoģijas leksikā. Tā nozīme ir labākajā gadījumā plaša, un termins dažādos laikos lietots, lai apzīmētu visu sekojošo: uzmanību, ziņkāri, motivāciju, fokusēšanos, raizes, mērķtiecību, apzināšanos, vērtīgumu un vēlmi. Lielākā daļa autoru terminu “interese” lieto, vadīdamies pēc intuīcijas, kļūdīties te grūti.” (Bernard Weiner. „Human Motivation: Metaphors, Theories and Research.” SAGE, 1992). Tomēr lai nu kā, “interesantais” parasti saistās ar specifisku, vairāk vai mazāk patīkamu pārdzīvojumu, ko mēģināšu konkretizēt vēlāk.
Otra nelaime, ka filosofam der uzmeklēt izpētāmā fenomena būtību, kamēr mēģinājumi atrast pārdzīvojuma būtību visbiežāk noved pie fenomena apraksta vai tā pazīmju uzskaitījuma. Piemēram, “interesantā” gadījumā tādu sarakstu piedāvājis Aurels Kolnaji: neparasts, noslēpumains, kustība, daudzslāņainība, oriģinalitāte. Tomēr viņš “interesanto” interpretē nevis kā pārdzīvojumu, bet kā estētisku kategoriju, Kanta garā to definēdams kā “to, kas izraisa interesi, nebūdams saistīts ar subjekta interesēm” (sk. Kolnai A. „On the Concept of the Interesting”/ „Aesthetics in the Modern World.” Ed. by H. Osborne. NY: Weybright&Talley, 1968). Vēl viena piebilde – fenomenam vajadzētu būt “transcendentālam”, “universālam” vai “objektīvam” – tad filosofijai tas ir parocīgs.
A. S.: – Tātad šīs kategorijas uz interesantā jēdzienu nav attiecināmas? Vai tam kā fenomenam būtības nemaz nav?
I. K.: – Varam meklēt etimoloģijā. Jau latīņu valodā pati “interesantā” nozīme parādās kā daudzslāņaina. „Inter-esse” nozīmē “atrasties vidū, starp kaut ko; atšķirība, klātbūtne, piedalīšanās”; „interest” – “ir starpība, ir atšķirība; ir svarīgi, nozīmīgi”. Lielākajā daļā Rietumeiropas valodu “interesantais” izvēršas sinonīmu ķekaros – sākot no intriģējošā (saistošs, aizraujošs, noslēpumains, satraucošs, pievilcīgs, vilinošs utt.), līdz atšķirīgajam (unikālais, neparastais, īpatnējais, savādais utt.), nozīmīgajam (būtiskais, svarīgais, vērtīgais, nepieciešamais utt.) un daudzsološajam. Līdz ar to te samanāmas, mazākais, divas grūti savietojamas nozīmes: pirmkārt, interesantais vienmēr saistās ar zinātkāri vai raižpilnu nemieru un, otrkārt, ar cerību gūt kādu labumu, sevišķi naudas izteiksmē. Apgalvojums “tas mani interesē” var nozīmēt gan to, ka “man tas nez kāpēc šķiet interesanti – par spīti tam, ka nav nekādi izmantojams manās praktiskajās interesēs,” gan “tas ir manās interesēs (man izdevīgs finansiāli, politiski utml.)”. Nozīmes sazarošanās skaidri samanāma atvasinājumos neinteresants (garlaicīgs, vienaldzīgs, tāds, kas nav spējīgs izraisīt specifisko interesantā pārdzīvojumu) un neieinteresētība, kad runa ir par kaut ko, kas nesaistās ar izredzēm gūt personisku labumu, zināmu objektivitāti – tieši tāpēc ir iespējams izteikums: “Mana attieksme pret kādu objektu var būt pilnīgi neieinteresēta, tomēr vienlaikus ne tuvu ne tāda, kas neizraisa nekādu interesi.”
Ņemot vērā “interesantā” situāciju, var mēģināt nozīmes apvienot. Tas, kas rūp vai ko gribas uzzināt, var nekādi neatsaukties uz finansiālām interesēm vai kā citādi noderēt – vārda utilitārajā nozīmē. Tātad Kanta prasība pēc estētiska sprieduma, kam jābūt brīvam no jebkādas intereses un kuras vispārzināmais formulējums atrodams „Spriestspējas kritikā”, būtu tulkojama kā prasība pēc utilitāras neieinteresētības, nevis pēc attieksmes, kura būtu klaji vienaldzīga ne tikai attiecībā uz objektu kā tādu, bet pat uz to, vai objekts maz eksistē. Un tomēr šķiet, ka te iespējams atrast kādu kopsaucēju vai serdi: interesantais neizbēgami saistās ar noteiktu ārupvērstu tiecību, satraukumu, spriedzi, labpatiku un totālu iesaistību mijiedarbē starp subjektu un priekšmetisku vai iztēlotu objektu to tradicionālajā izpratnē. Šādā izpratnē to iespējams atzīt par universālu, jo nav dzīvas būtnes, kas varētu eksistēt, nekādi neiesaistoties mijiedarbē ar vidi, kurā ir spiesta pastāvēt. “Interesantais” ir nevis objekta īpašība vai atribūts, tas drīzāk pētāms kā interesantums, proti, tas specifiskais pacilātais (Volfganga Velša formulējumā) notikuma jutekliskais pārdzīvojums, kurā indivīds iegulda savu fizisko, emocionālo un intelektuālo potenciālu cerībā gūt gandarījumu. Tieši tāpēc interesantais ir allaž optimistiski tendēts; tas, kurš ļaujas interesei, ir cerību pilns neatkarīgi no tā, cik priekpilns vai baismīgs, vai pašlabuma kritērijos vērtēts ir iznākums: piemēram, visnotaļ iespējams ar dziļu interesi gaidīt Pastardienu. Un šāds optimisms krasi kontrastē ar vienaldzību jeb to, ka tu principā atsakies piedalīties.
Interesantais vienmēr ir vektoriāls lielums, par “palielinātu” interesi allaž signalizē arī vokālā intonācija – atkarībā no jautājuma intonācijas amplitūdas uzrunātais parasti gūst visnotaļ adekvātu priekšstatu par to, cik patiesi interesanta jautātājam ir atbilde. Piemēram, retoriska jautājuma intonācija parasti ir krītoša. Vai ne? Vai ne. Tāpat izteiksmīgas, kaismīgas un vismaz šķietami ieinteresētas runas tonālā amplitūda jaušami atšķiras no tās, kāda raksturīga, piemēram, lasījumam, kad runātājam viss, kas sekos, jau zināms un domās viņš vai viņa ik pa brīdim aizklīst kur nekur sāņus. Ja runājam par cerēto gandarījumu, būtiski, ka tam vienmēr ir varbūtīgs raksturs. Interesantais allaž ir riskants pasākums, vienmēr pastāv zaudējuma iespēja. Tomēr papildus cerētajam iznākumam sekmēšanās vienmēr atmaksājas arī dzīves pārdzīvojuma izteiksmē – tas pierāda, ka indivīds ir spējīgs komunicēt ar savu kultūrvidi un tādējādi ir tajā iestiprinājies. Interesantais vienmēr ir strukturēts kā naratīvs – pārdzīvojums risinās kā piedzīvojums, saskaņā ar iepriekšnoteiktu scenāriju.
Vispirms apjaušama distance, kas izaicina un solās būt pārvarama, ja vien tu apņemies te ieguldīt gana daudz pūļu un spēka. Vissvarīgākais te ir pats pārvarēšanas process. Daudz mazāk būtisks ir galā iemantotais labums, lai kā tas izpaustos – zināšanās, garīgās vērtībās, vairotā pašapziņā, cilvēku attiecībās, varas vai naudas izteiksmē. Interesantums nostājas pretim tam, ko sauc par atsvešināšanos un veģetēšanu, jo nepieciešami pieprasa aktīvu iesaistīšanos un jaunradi. Turklāt interesantais nav nedz tikai mākslas, nedz estētikas prerogatīva, tas ir klātesošs visās cilvēka darbības jomās kā darbības priekšnoteikums, pamatmotivācija iesaistīties spēlē, spriegums (stoiķu tonos), cilvēka eksistences “līmviela”. Zīmīgi, ka paši interesantākie piedzīvojumi un pārdzīvojumi parasti atrodami robežapgabalos (acumirklī zināmais un vēl nezināmais, iepriekšējie sasniegumi un turpmāki, augstāki mērķi utml.) vai telpā starp fiksētiem dotumiem (indivīdiem, zinātnes disciplīnām utml.), kur klātesoša gan atšķirība, gan starpstāvokļa dispozīcija.
A. S.: – Ja reiz tas tik būtiski, kāpēc “interesantais” palicis nepamanīts?
I. K.: – Tādā vai citā izpausmē parādījies gan – jau minēju stoiķus, tāpat interesantajam būtiska nozīme romantisma filosofijā, kur svarīga ir subjekta darbība, sevišķi tā, kurai ir jaunrades raksturs. Taču interesantais kā būtiska vērtība var parādīties tikai noteiktā kultūrvidē, kur spēkā ir noteikta vērtību hierarhija. Minēšu tikai dažus aspektus:
1. Jābūt spēkā atzinumam, ka pastāv neviendabība telpā un laikā – totālas vienveidības apstākļos ekistence var būt tikai un vienīgi vienmuļa un garlaicīga;
2. Uzdrīkstēšanās un panākumi – tam jābūt vispāratzītai un augstai vērtībai, ko vērts sasniegt un pēc kā vērts tiekties;
3. Jāatzīst, ka īstenība ir vienlaikus determinēta un nejauša, ka tai raksturīga Heizenberga aprakstītā nenoteiktība, kas pašu eksistenci padara par tikpat riskantu pasākumu kā tirgus ekonomika vai kāršu partija, un tikpat (ne)paredzamu kā laika prognozi;
4. Visam, kas ir unikāls, neparasts, jauns un svešāds, jātiek vērtētam augstāk par precīzi atražotām shēmām, visu, kas ierasts, sens un pazīstams, ja vien sen zināmais nav uz kādu laiku nogrimis aizmirstībā un parādījies kā kaut kas pavisam jauns. Tas nozīmē, ka arī jaunība tiek vērtēta augstāk par vecumu;
5. Jābūt spēkā atzinumam, ka ikviens šķietami fiksēts dotums, tostarp arī “patiesība” un “strikti principi”, ir nestabili un revidējami. Augstu vērtētai jābūt elastīgai domāšanai. Jāatzīst tiesības brīvi pārvietoties, un ierobežojumu skaits samazināms līdz minimumam. Ņemot vērā absolūtās patiesības piezemēto statusu, pieļaujamai jābūt arī noteiktai devai frivolitātes, kas izpaužas kā ironija, parodija, humors vai izsmiekls.
A. S.: – Tātad klasiskā māksla, kuras pamatā ir noteikts standarts vai kanons, nemaz nevar būt interesanta?
I. K. – Diez vai jautājums ir formulēts īsti pareizi. Skaidrības labad atkārtošu, ka par interesanto neder domāt kā par ko tādu, kas kaut kur atrodams, drīzāk to nosaka indivīda vai interpreta nostāja. Nav nekā, kas būtu interesants pats par sevi, toties jebkas var būt interesants kādam, vai, pareizāk sakot, jābūt gatavam ieguldīt daļu no sevis, lai kaut ko izjustu kā gana interesantu. Līdz ar to – nav kanonu, kas interesanti nemaz nevar būt, tu esi tas, kas tos spēj padarīt neinteresantus. Vai arī atklāt, ka kanoni var izrādīties visnotaļ interesanti, kamēr nepienāk brīdis, kad tu nospried, ka itin viss te tev jau zināms. Vai arī vari ļauties interesei par visu, kas norisinās kanona ietvaros, ja tas pieļauj kaut mazākās variācijas, kā parasti arī ir.
A. S.: – Tad interesantais zināmā mērā tomēr ir universāla parādība?
I. K. – Jā, labi, ir, bet tikai tajā nozīmē, ka tā ir ārkārtīgi plaši izplatīta. Tā raksturīga ne vien rietumnieciskajai mākslai – estētikas tradicionālajai vietnei –, bet arī visai Rietumeiropas kultūrvidei, ciktāl to esam gatavi pieņemt un atzīt par labu esam. Kultūras parādības pastāv un attīstās neatkarīgi no kalendāra laika. XXI gs. Rietumu kultūrai vēl aizvien ir raksturīga postmodernā neviendabība, hibriditāte, šķistības noliegums un rotaļīgums.
A. S.: – Vai tevis aprakstītajai attieksmei ir kāds sakars ar dzīves mākslu, estētisku vai poētisku dzīvi?
I. K.: – Ir gan, turklāt visplašākajā nozīmē. Lai uztvertu tik neviendabīgu īstenību kaut vai redzes attēlos, cilvēkam būtu vajadzīgas saliktas acis, taču lai šādā pasaulē pastāvētu, darītu to krāšņāku un labāku un pats te justos kā dzīva būtne, ar uztveri vien nepietiek. Jāprot mainīt skatpunktu, saredzēt atšķirīgo atšķirīgi, paturēt prātā distanci. Te nepieciešama gan radoša attieksme, gan aktīva iesaistīšanās, gan spēja tās abas pārdzīvot kā piedzīvojumu. No vienas puses, indivīda ticība un paļaušanās uz savām spējām un spēkiem ir krietni vairojusies. No otras – informācijas bums un gan demokrātijas, gan globalizācijas iedibinātās vispārpieņemtās vērtības pasauli dara arvien ekstravertāku: komunikācija gūst virsroku pār savrupu refleksiju, diskusijas un kolektīvs pētniecisks darbs tiek uzskatīti par efektīvākiem un auglīgākiem nekā individuāli centieni. Tādējādi arvien aktuālāks kļūst jautājums par komunikāciju kā eksistences veidu. Subjektivitātes iziršana par šaubīgu padarījusi personas identitāti, pazeminādama to līdz konvencijas statusam, ne vairāk. Fiksētos dotumos, striktās robežās un pretstatos patību definēt ir visai parocīgi, tomēr tas nav vienīgais ceļš. Patību tiklab iespējams pārdzīvot kā notikumu.
A. S.: – Kā interesantais būtu saistāms ar estētiku, kādu mēs to pazīstam?
I. K.: – Pēdējā laika diskusijas par estētisko un estētiku ir pierādījušas, ka ne vienu, ne otru nav pamata uzskatīt par savrupām vai striktās robežās ietilpināmām izpētes jomām. Šķiet prātīgi pieņemt, ka daudzās un dažādās estētiskā interpretācijas ir pārāk ierobežotas un būtu aizvietojamas vai apvienojamas ar senāko aisthesis jēdzienu – kur ietverta norāde uz specifiski kultivētu attieksmi pret juteklisko. Estētisko pārdzīvojumu jau nav izgudrojuši nedz mākslinieki, nedz filosofi, tas allaž bijis klātesošs ikdienas dzīvē, izrietošs no estētiskās attieksmes, kas konkrētā situācijā “ieslēdzama” vai “izslēdzama” pēc patikas. Katra pārdzīvojuma interpretāciju nosaka konkrēta kultūrvide, kas pārdzīvojumam piešķir nozīmi. Plašsaziņas līdzekļi un tā dēvētais vizuālais pagrieziens mūsdienu kultūru darījis līdzīgu caurcaurēm estetizētai izrādei, kuras ilgums sakrīt ar dzīvi, kas dzīvojama indivīdam. Līdz ar to mūsdienu cilvēku varam ar pilnām tiesībām dēvēt par homo aestheticus: būtībā ik cilvēks ir mākslinieks vārda visplašākajā nozīmē. Nav daudz jomu, kur cilvēks varētu pastāvēt, iztikdams bez jelkādas radošas līdzdarbības un būtu brīvs no vēlmes paša priekšstatu par pasauli vai savu vietu tajā. Minētās izrādes saturs ikvienam veidojams pašam – tādā žanrā, kāds nu kuram labpatīk: kā traģēdiju, šausmu stāstu, ziepju operu, seksa un varmācības gabalu, krimināldrāmu, melnā humora seriālu utml. Šajā ziņā varam sacīt, ka ikviens dzīvo tādu dzīvi, kāda nu pašam vislabāk iet pie sirds.
A. S.: – Iet pie sirds? Varbūt tomēr izrādās kādiem noteikumiem pakļauts? Priekšstatam par dzīvi kā izrādi ir arī negatīva pieskaņa. Es skaidri zinu, ka ir ļaudis, kam ideja par dzīvi kā estetizētu izrādi šķiet būtiski kritizējama.
I. K.: – Tomēr priekšstatā par dzīvi kā izrādi, lai kā kritizētā, iekļauts implicīts pieņēmums, ka tev tur jābūt klāt – jāpiedalās. Albēra Kamī slavenais filosofijas pamatproblēmas formulējums – kāpēc nepadarīt sev galu – zināmā mērā pauž tieši to pašu neizpratni, ko Airisa Mērdoka izteikusi jautājumā – kāpēc skatītāji paliek sēžam teātrī līdz izrādes beigām, kāpēc viņi neceļas un neiet projām? Manuprāt, atbilde slēpjas fenomenā, ko mēs dēvējam par “interesanto”.
|
|
