|
|
Dzīves māksla
|
Ar Igoru Šuvajevu sarunājas Artis Svece
* * *
Artis Svece: – Dzīves māksla ir tēma, pie kuras jūs esat strādājis nu jau daudzus gadus. Vai jūsu izpratne par dzīves mākslu laika gaitā ir mainījusies?
Igors Šuvajevs: – Pirmām kārtām ir paplašinājies redzesloks. Palielinājušās zināšanas. Otrām kārtām laika gaitā ir bijis iespējams palūkoties uz to visu arī citādāk. Iesākumā balstījos uz Padomju Savienībā pieejamiem autoriem un tekstiem. Piemēram, Mamardašvili. Viņa filosofija nav vienkārši teoretizēšana, tā ir eksistenciāls akts. Protams, tolaik es neizmantoju apzīmējumu „dzīves māksla”. Runāju par dzīvesveidu vai dzīves radīšanu un izrādīšanu. Starp citu, tas ir saistīts ar Beliju. Nevar nenorādīt arī uz kultūrsemiotiskajiem pētījumiem, kas, piemēram, saistīti ar ikdienas dzīves poetizāciju. Mainoties sociālpolitiskajiem apstākļiem, kļuva iespējams strādāt Rietumeiropā, strādāt ar terminoloģiski precīzi izstrādātu literatūru. Tad arī parādījās šis apzīmējums „dzīves māksla”. Lai gan – tiesa, jau vēlāk – pārlūkojot Latvijas kontekstu, nācās atzīt, ka šāda tradīcija jau ir pastāvējusi. Piemēram, Longīns Ausējs jau trīsdesmitajos gados izstrādā dzīves mākslu, tiesa, tā ir vairāk ideoloģiska, nevis filosofiska.
A. S.: – Bet pats jēdziens ir ņemts no Fuko?
I. Š.: – Nē, tas ir sastopams jau antīkajā filosofijā, “ars vitae” vai “technē peri biū”. Lai gan divdesmitajā gadsimtā dzīves mākslas filosofijas atkalatklāšana, tās popularitātes nostiprināšana ir saistāma ar Mišelu Fuko.
A. S.: – Es to jautāju tāpēc, ka jūs pieminējāt Mamardašvilli, bet es piefiksēju šī jēdziena parādīšanos Latvijas filosofijā tad, kad iznāca Fuko rakstu krājums.
I. Š.: – Nē, kaut arī apzīmējumu “dzīves māksla” tolaik izmantoju reti, piemēram, 1994. gadā publicētajā Junga grāmatā „Dvēseles pasaule”, šī apzīmējuma pārņemšanu lielā mērā to noteica iepazīšanās ar Vilhelmu Šmidu un Pjēru Ado. Pirms tam vairāk runāju par dzīves radīšanu un rādīšanu, paštapšanu, pašiepazīšanu. Tolaik vairāk rakstīju par filosofiju kā noteiktu dzīvesveidu. Pēc tam jau nāca dzīves māksla psihoanalītiskajā un filosofiski vēsturiskajā aspektā. Par šādu tematu aizstāvēju doktora grādu 1995. gadā.
A. S.: – Vai esat domājis par to, ar ko jūsu izpratne par dzīves mākslu atšķiras no citu autoru pieejas?
I. Š.: – Šķiet, ka atšķirības pastāv. Tas ir jautājums, uz kuru arī pats mēģinu atbildēt. Mēģinot rezumēt, manuprāt, ir dažas pieminēšanas vērtas atšķirības. Man šķiet, ka mūsdienu autoriem dzīves māksla nereti ir apzīmējums, lai raksturotu teoriju par mākslu dzīvot, teorija par noteiktu dzīvošanu vai dzīvesveidu. Šīs teorijas var būt ļoti dažādas. Nereti tās ir ideoloģiskas. Savukārt man šķiet jēdzīgi uzsvērt ontoloģisko dimensiju. Līdz ar to sliecos domāt par filosofiju kā dzīves mākslu. Savukārt dzīves mākslas filosofijā (vai filosofijās) šī ontoloģiskā dimensija parādās visai reti.
Man šķiet, ka izvērsta teorija par dzīves mākslu vispār nav nepieciešama, tā var būt fragmentāra. Arī tās pamatojums, manuprāt, nav īpaši nepieciešams. Jo kaut kā pamatošana ir atkarīga nevis no tā, kas tiek pamatots, bet gan no tā, kā to uztver vai pieņem apkārtējie, kā tas iekļaujas noteiktā filosofiskā uzņēmumā. Svarīga kļūst nevis pati lieta, bet noņemšanās ar to.
Ja runa ir par dzīves mākslu kā teoriju par noteiktu dzīvi, par veidu, kā dzīvot, tad lielākoties izpaužas vēl viena īpašība, kas man nešķiet īpaši tīkama, proti, eiropocentrisms. Arī Fuko koncepcijā izpaužas eiropocentrisms. Tiesa, pēdējā laikā ir parādījušies centieni norādīt uz dzīves mākslas filosofiju Ķīnā, Indijā, arābu pasaulē. Taču bieži vien tie ir konjunktūriski darbi, attiecīgo tradīciju piemērošana eiropietim. Manuprāt, eiropocentrisms nav īpaši veiksmīga nostāja. Kaut arī nevar neatzīt, ka, dzīvojot, esot eiropeiski ietonētā dzīvespasaulē, grūti paskatīties uz sevi citādāk, nerunājot jau par pašu dzīvošanu. Taču nevajadzētu uzspiest savu skatījumu.
Vēl viena piebilde. Dzīves mākslas teorijas lielākoties orientējas uz to, ko var dēvēt par veseliem cilvēkiem. Manuprāt, filosofija kā dzīves māksla attiecas ne tikai uz veseliem cilvēkiem. Kas ir šis veselais cilvēks? Pieaugušais. Lielākoties — baltais, vīrietis. Vesels, t.i., psihiski un fiziski normālais, patstāvīgi reflektējošais. Runa ir par noteiktā veidā jau iestrādātu indivīdu. Protams, ne vienmēr ir tā, tomēr šādas ievirzes pastāvēšanu nevar noliegt.
Savukārt filosofijā kā dzīves mākslā runa ir par aktu vai aktiem, kas transformē filosofējošo subjektu jeb indivīdu. Proti, viņš sastopas ar kaut ko tādu, kas pēc šīs tikšanās viņam vairs neļauj kaut ko darīt. Un viņš to nespēj izdarīt ne jau tāpēc, ka pieskaņojas vai piemērojas kaut kādām teorijām.
A. S.: – Es gribēju apjautāties vēl par jūsu minēto ontoloģiju. Vai runa ir par cilvēka situācijas ontoloģiju?
I. Š.: – Runa ir par cilvēku. Ne par ko citu. Varbūt šis apzīmējums “ontoloģija” nav tas labākais, jo dažādās tradīcijās to izprot dažādi. Varbūt tāpēc vēl viens paskaidrojums. Apzīmējumu “dzīves māksla” var pārprast. Manuprāt, filosofija nav arī māksla, drīzāk varētu runāt par to, ka tā ir tehnika.
A. S.: – Bet antīkās filosofijas dzīves mākslā taču bija ontoloģijas moments?
I. Š.: – Jā, tieši tā man šķiet, kaut arī varu kļūdīties. Manuprāt, to var saistīt ar Platonu, ar to, ka Platons izstrādā nepasakāmo mācību. To nevar pateikt. Tas, kurš ievingrinās filosofijā, saredz, ierauga. Šajā ziņā Platona gadījums ir ļoti interesants. Viņu var izveidot par kaut kādu ideju vai atziņu sistēmu izstrādātāju, daudzko var konstruēt, bet vai tam ir jēga un vai tā ir bijis arī paša Platona laikā... Turklāt to var sajūgt ar tehniku un to, ko nosaucu par ontoloģiju, proti, šāda filosofija ir theōriā, t.i., izrāde, inscenējums, kurā kaut kas top redzams, saprotams.
A. S.: – Es tā saprotu, ka savā ziņā jūs dzīves mākslu gribat pretstatīt praktiskumam vai prakticismam, vai ne?
I. Š.: – Prakticismam, un tai mūsdienu parādībai, ka tiek piedāvāti desmit padomi, kā kļūt laimīgam.
A. S.: – Tieši to arī gribēju jautāt. Kā dzīves māksla atšķiras no šādiem desmit padomiem, kā sakārtot savu dzīvi?
I. Š.: – Var sākt kaut vai ar jautājumu, vai tiešām ir vajadzīga laimīga dzīve. Ja tiek minēta apstiprinoša atbilde, ieteicams noskaidrot, kas tad ir laimīgā dzīve. Šajā ziņā filosofija kā dzīves māksla ir arī teorētiskais darbs. Nepieciešams pārzināt kaut vai jēdzienu vēsturi. Jēdziens “laime” vai “laimīga dzīve”, manuprāt, ir devalvējies. Tas ir jēdziens, kuram acīmredzot ir laiks doties pensijā vai vismaz kādu laiku atpūsties. Tad varbūt tas būs jēgpilns, bet šobrīd lielākoties ir runa par kaut kādām privatīvām psiholoģiskām izjūtām.
A. S.: – Diemžēl man jēdziens “dzīves māksla” pirmām kārtām vai vismaz savā laikā asociējās ar estētismu, un, manuprāt, estētisms prasa totālu kontroli pār sevi. Kaut kas tamlīdzīgs ir saskatāms arī stoiķu dzīves mākslā. Vai piekrītat tam?
I. Š.: – Nē, par totālo kontroli nevaru piekrist. Nepiekrītu nedz tam, ka filosofija kā dzīves māksla paredz totālu kontroli, nedz arī tam, ka tāda ir atrodama stoiķu filosofijā. Stoa filosofija drīzāk ir prasme apieties ar sevi, un tajā ir atstāta vieta arī nejaušībām, sagadīšanās momentam, tam, ka vienkārši ļauj kaut kam notikt, ļaujas notiekošajam. Nepavisam nav tā, ka tu nemitīgi esi „uzvilcies” un skaties, ka tikai kaut kas nenotiek. Vienkāršākais piemērs stoiķu filosofijā ir afekti. Parasti dominē priekšstats, ka stoiķi neko nejūt. Stoiķis jūt visus šos afektus, taču viņš spēj savaldīties, saglabāt pašvaru.
A. S.: Bet tur ietverts arī kaut vai tas, ka tev nepieciešams sevi nepārtraukti novērot, rakstīt dienasgrāmatu, būtībā nodarboties ar nepārtrauktu pašanalīzi.
I. Š.: – Analīze, protams, parādās, parādās arī sevis novērošana, bet tā nav nekāda totālā sevis observācija. Drīzāk runa ir par to, ka nepieciešams pazīt sevi, pārzināt kaut vai to, kā tu dažādās situācijās rīkojies, un tas ir viss. Jūs pieminējāt dienasgrāmatu rakstīšanu. Gluži nesen iznākusi grāmata “Dzīves mākslas filosofija jeb Māksla rakstīt dienasgrāmatu”. Ir arī šādi kuriozi. Taču tad jau drīzāk runa ir par prakticismu, par desmit vai divpadsmit padomiem, kā ... Dažkārt tas ir ļoti smieklīgi un pamācoši.
A. S.: – Bet gluži absurdi tas nav, jo tā taču ir sena tēze – lai tu varētu pamanīt savus trūkumus vai savas labās īpašības, tev ir vismaz jāpārdomā, kā tu esi pavadījis šo dienu, jāsūdz grēki.
I. Š.: – Jā, protams, pastāv vairākas tehnikas, un parasti saka, ka tās ir izkoptas stoa filosofijā, piemēram, tā sauktās rīta pārdomas, vakara atskaites. To veiksmīgi pārņem un attīsta kristietība, un tur tas izpaužas kā dvēseles izpēte, grēksūdze, atzīšanās un tamlīdzīgi. Īstenībā līdz mūsdienām ir saglabājušās ļoti daudzas antīkās pasaules tehnikas. Tās, protams, ir transformējušās, un brīžiem mēs pat nepamanām, ka notiek kaut kas tāds. Piemēram, lekcijas lasot, pasniedzējs lasa ex catedra. Sprediķo no kanceles. Ja paskatītos tehnikas pašu aizsākumu, nāktos secināt, ka tai ir kiniska izcelsme, kaut arī mūsdienās nedz no katedras, nedz no kanceles teiktajā kaut kā nejūt kinisko garšu un smaržu. Bet tā šī tehnika ir veidojusies.
A. S.: – Estētismā, kā to apraksta, piemēram, Kirkegors, kurš runā par poētisko dzīvi, vai Hīsmans un Vailds, kuri raksta par dzīvi kā mākslas darbu, ir ietverta doma, ka jābūt kaut kādam produktam, gala rezultātam, ko var estētiski baudīt. Šis gala produkts kaut kādā ziņā ir perfekts, un tev nepārtraukti ir jāstrādā pie perfektuma, kas droši vien neparādās dzīves mākslā tajā izpratnē, kuru jūs aizstāvētu.
I. Š.: – Es neaizstāvētu šādu perfekcionismu, tas ir viennozīmīgi. Var gan piebilst, ka pastāv vesels strāvojums, kurā dzīves māksla tiek izprasta kā estetizācija. Pastāv arī tāda pieeja, ka cilvēki mēģina dzīvot mākslu vai mākslu izprot kā dzīves projektu. Arī tādi varianti ir iespējami. Bet, runājot par estētizāciju, gribot negribot jāatzīst, ka mēs tik un tā estetizējam savu dzīvi. Un šajā gadījumā, manuprāt, dzīves mākslas filosofija un filosofija kā dzīves māksla dara to apzināti. Reflektē par to, ko dara. Un principā var sākt kaut vai ar Montēņu, kurš saka, ka lielākais uzdevums viņam ir viņš pats un viņš pats ir šis mākslas darbs, un šis mākslas darbs ir arī citu skatījumā. Mēs vienmēr dodam iespēju skatīties citiem uz sevi, un tad, protams, arī koriģējam atbilstīgi gan sevi, gan arī skatienu, t.i., piedāvājam skatīties uz sevi noteiktā rakursā. Šis „mēs”, cerams, uzrāda ne tikai manu eiropocentrismu. Turklāt ne jau skatiens vien ir svarīgs, nozīmīga ir arī balss, klusēšana.
A. S.: – Domājot par estētismu, mans secinājums bija zināmā mērā pesimistisks, proti, dzīve kā mākslas darbs ir iespējama tikai priekš citiem vai arī tev ir jāpakļauj sava dzīve tādai kontrolei, kas, manuprāt, nav īsti savienojama ar estētisku baudījumu. Kā jūs izprotat attiecības starp dzīves mākslu, kas ir domāta citiem, un dzīves mākslu, kas ir domāta sev.
I. Š.: – Šis nošķīrums būs gana grūts, jo jau teicu, ka gribot negribot parādās estetizācija. Jautājums ir vienīgi par to, uz ko ir likts uzsvars. Runa var būt tikai par estetizāciju, estetizēšanu, izskaistināšanu, izdaiļošanu. Pastāv dažādi varianti. Ir cilvēki, kas tā uzskata un tā rīkojas. Nav nekāda pamata iebilst pret to. Ja runā par filosofiju, tad diez vai tas būtu tas jēdzīgākais variants. Jau minēju, ka, manuprāt, par dzīves mākslu nevajag veidot visaptverošu teoriju. Savukārt, ja paredz šo estetizāciju, tad gribot negribot ir jāizveido kāda pilnīga teorija par to vai vismaz jāizstrādā apsvērumi, kurus var uzskatīt kā teoriju.
A. S.: – Labi, dzīves māksla ir iespējama, bet vai dzīve kā mākslas darbs ir iespējama?
I. Š.: – Ir autori, kas uzskata, ka jā, un es pieļauju, ka ir situācijas, kad tas ir iespējams. Vienīgi tad būs jautājums, kas ir mākslas darbs.
A. S.: – Jā, bet es laikam mazliet savādāk gribēju jautāt, lai gan atbilde droši vien varētu būt tāda pati. Nevis dzīve kā mākslas darbs, bet skaista dzīve nevis priekš citiem, bet sev. Protams, tāpat ir atklāts jautājums, kas ir skaista dzīve vai dzīve kā mākslas darbs, bet mani vairāk interesē tas, vai ir iespējams panākt ko vairāk nekā to, ka citi notic, ka tev ir skaista dzīve, bet tu pats vienmēr apzinies, ka tā ir nepilnīga.
I. Š.: – Tur jau ir tas skaistums dzīvē, ka tā ir nepilnīga. Ja tā būtu perfekta, tad tā drīzāk būtu nāve. Tomēr pieļauju, ka pastāv vēl viena problēma – kad saka “dzīves māksla”, lielākoties tiek piesaukti apzīmējumi “skaists”, “labs”. Varbūt no tā var izvairīties un runāt filosofijā par kaut ko citu, par izvēli, par atbildību, par draudzību, pēc tam varbūt ir vērts atgriezties pie tā paša skaistā un labā un teikt, ka īstenībā ar to ir domāts kaut kas cits. Vismaz, ja skatās uz antīkās filosofijas tradīciju, tad tas, ko mēs tulkojam kā “tikums” vai “labais”, grieķiem ir viens vārds – “aretē”. Un tas ir “vislabākais”, turklāt nevis vienkārši “vislabākais”, bet tas vislabākais, kas ir sajūgts ar “būt”. Un tad var teikt, ka ne visu, kas ir, raksturo arī šī “būt” dimensija. Labajā, skaistajā dzīvē varbūt uz laiciņu var nokļūt, (pieņemsim, tas ir kaut kāds īpašs režīms) bet tad tīri cilvēciski vienkārši no tā izkrīti, jo cilvēks laikam nespēj visu laiku to izturēt. Skaistā, labā dzīve savā ziņā ir briesmīga, ja tā ir visu laiku.
A. S.: – Sakiet, vai dzīves mākslas teorija vai prakse kaut ko nezaudētu, ja mēs atteiktos no mākslas jēdziena un teiktu: “Ziniet, patiesībā jau mēs runājam vienkārši par, teiksim, tikumīgu dzīvi”? Ja mēs teiktu, ka dzīves māksla ir tā pati ētika, vai mēs nebūtu kaut ko zaudējuši? Vai arī tā būtu tikai stilistiska nianse?
I. Š.: – Varbūt drīzāk stilistiska. Patlaban populārs ir apzīmējums “dzīves māksla”, taču pastāv vēl viens apzīmējums, kam ir saistība ar to pašu Fuko, – eksistences estētika un ētika. Un šajā gadījumā konotācijas ir nedaudz citādākas. Vienkārši apzīmējumam “dzīves māksla” ir senāka vēsture. Ja nebūtu šīs mulsinošās “mākslas”, un, kā jau minēju, savā ziņā runa jau nav par mākslu; grieķu apzīmējums “technē” ietver arī nozīmi „tehnika”. Tāpēc filosofiskā dzīves māksla drīzāk ir uzvedināšana, arī citu uzvedināšana uz noteiktiem stāvokļiem, turklāt iepriekš nav zināms, vai attiecīgais cilvēks nokļūs tajā stāvoklī, kādā stāvoklī viņš vispār nokļūs un kā viņš šajā stāvoklī rīkosies. Ja atgriežamies pie apzīmējumiem “skaists” un “labs”, tad nevar teikt, ka tas ir novērtējums. Es parasti atsaucos uz piemēru – ja, piemēram, futbolā gūst vārtus, skatītājiem izlaužas “Jā!” vai “Skaisti!”. Tur savā ziņā nav nekādas refleksijas un nekāda novērtējuma, runa ir par kaut ko perfektu, lielisku, atkārtošanas vērtu.
A. S.: – Bet varbūt tomēr ir kaut kāda saistība. Kaut vai jēdzienā “eksistences estētika”.
I. Š.: – Jā, saistība ir. Šoreiz atsaukšos uz Nīči, kurš aicina kļūt par dzīves māksliniekiem ikdienišķajā, sīkumos. Runa ir par dzīves poētiku. Arī dzīves mākslā ir jāpievērš uzmanība sīkumiem un krikumiem. Ja cilvēkam pajautā, cik daudz smaržas, piemēram, rožu smaržas, viņš var atsaukt atmiņā, tad parasti to nemaz nav tik daudz. Taču to var vingrināt, un vingrināt var tā, ka cilvēks tās rozes vienkārši paosta un smaržu patur atmiņā. Un tā ar daudzām maņām. No estētiskā nekurs neaizbēgsi. Lai gan ir vēl viens variants, un varbūt tas ir pat labāks, proti, tiek lietots jēdziens “aistētiskais”, tas ir atvasināts no grieķu “aisthēsis” — uztveršana, uztvērums. Var uztvert, un var arī neuztvert. Un ne jau tikai par smaržām ir runa.
A. S.: – Estētiskais moments varētu parādīties dažādos veidos, piemēram, kā viss, kas saistīts ar formu pabeigtību, perfekto formu, arī kā estētiskais pārdzīvojums, bet arī viss, kas saistīts ar rodošu pieeju. Mēs vismaz dažreiz pretstatām ikdienas rutīnu, darbu un “radošu pašizpausmi”, kas bieži tiek saistīta ar mākslu. Uz kuru momentu akcentu liktu jūs? Vai visi šie aspekti parādītos dzīves mākslā?
I. Š.: – Pieļauju, ka parādītos ne tikai pieminētais, šajā uzskaitījumā būtu iekļaujams arī riebīgais un pretīgais. Manuprāt, radošais parasti tiek saistīts ar to, kas nav tāda, kā ir ierasts. Radoši – tas nozīmē darīt kaut ko citādi. Ļoti vienkāršs vingrinājums, katrs to var izdarīt, pieņemsim, no rīta pamostos un esmu nolēmis būt ļoti radošs, proti, es nedarīšu neko tā, kā līdz šim. Tagad ir pirmā iespēja to izdarīt – piecelties no gultas ar labo kāju, ar kreiso kāju? Grūti izšķirties, varbūt varētu vienkārši izvelties, bet tad man tik un tā ir jāpieceļas, jāapģērbjas, jānomazgājas, rīta kafija jāiedzer, bet es taču nedrīkstu rīta kafiju dzert, esmu nolēmis visu darīt radoši, ne tā, kā līdz šim ir ierasts, tā ka ar radošo pieeju nebūs arī tik vienkārši.
A. S.: – Kas ir radīšana – tas patiešām ir sarežģīts jautājums, un es teiktu ontoloģisks. Kaut vai jautājums par to, cik lielā mērā es varu sevi pārveidot. Cik lielā mērā es nosaku to, ko es daru un varu izdarīt? Kur beidzas likteņa vai bioloģijas spēles ar mani un kur sākas kaut kas cits?
I. Š.: – Jautājums ir tik pamatīgs, ka, manuprāt, mēs varētu mēnešiem par to diskutēt. Par kreativitāti pastāv daudzas teorijas un gan jau vēl izveidos, un, ja ir vairākas teorijas, uzreiz ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc minēšu sen izmantotu un savā ziņā nodrāztu salīdzinājumu – kreativitāte ir tad, kad tevī kaut kas aizdegas un deg. Ja ir dzirkstelīte, tad ir. Varbūt tā.
A. S.: – Metafora.
I. Š.: – Protams, metafora. Un kreativitāte būtu – ja tā dzirkstelīte deg un tu vari to uguni noturēt, tad tu esi kreatīvs.
A. S.: – Bet dzīves mākslā ir pieņēmums, ka tu esi spējīgs kaut ko tādu izdarīt.
I. Š.: Jā, un šeit atkal ir grūti nošķirt, kur te ir ontoloģiskais, manā izpratnē, un kur ir tas, kas saistīts ar teorijām. Līdz ar to tas ir vēl viens atgādinājums, kāpēc nevajadzētu veidot teorijas. Ja atskatās vēsturē, var fiksēt šo teorētiskumu, nosacīti, un šī teorētiskā dimensija gandrīz vienmēr ir pilnīgi iekļauta savā laikā. Un, ja paskatās uz dažu domātāju, kurus var cildināt kā ļoti progresīvus, cilvēciskus utt., teorētiskajiem darbiem, tad paliek ne īpaši omulīgi. Var runāt, piemēram, par Aristoteli, kuram ir tieksmju jeb vēlmju ētika. Ļoti brīnišķīgi, neoaristotelismā to pārņem. Bet, palasot Aristoteļa „Politiku”, redzams kaut kas pilnīgi cits – ir cilvēki un ir tādi, kas nav cilvēki. Un līdz ar to ētika attiecas tikai uz tiem, kas ir cilvēki, bet, ja pārņem Aristoteļa ētiku mūsdienās, der atcerēties, ka ir vesela grupa, nospiedošais vairākums, uz kuriem šī ētika neattiecas.
A. S.: – Vai ir kaut kādi nosacījumi, lai es varētu nodarboties ar dzīves mākslu vai nodarboties ar to veiksmīgi? Vai tā ir pieejama visiem? Aristotelim, piemēram, ne jebkurš var būt laimīgs.
I. Š.: – Brīvs cilvēks var būt laimīgs. Tāda būtu antīkās filosofijas toņkārtā ieturēta atbilde.
A. S.: – Kaut vai, bet arī ne jebkurš. Jābūt ģimenei, mantiskai labklājībai.
I. Š.: – Aristotelis runā arī par to. Un, ja runā tieši par īpašumu, tad var piebilst, ka savulaik cilvēki par to arī daudzmaz godprātīgi runāja. Mūsdienās cilvēki par to vairs īpaši negrib runāt. Tas ir tabuēts temats.
A. S.: – Skaidrs, un tāpēc sakarā ar estetizāciju var pieminēt, ka visiem, kas raksta literāros darbus par estētisko dzīvi, vienmēr ir pieņēmums – cilvēkam nevajag pelnīt naudu. Ar to viņi sāk, uzstāda premisu un tad var runāt tālāk. Bet kā tad ir ar nosacījumiem?
I. Š.: – Ja runā par ontoloģisko dimensiju, diez vai nosacījumi ir. Principā, ja pastāv cilvēks un ja ir kaut kas tāds kā filosofija, tad īpašo nosacījumu nav. Savukārt, ja runā par dzīves mākslas teoriju, tad, manuprāt, nosacījumi ir un to ir daudz. Kaut vai, ja runā par ķermeni, – kāds no dzīves estētiem mūsdienās var uzskatīt, ka dienā ir jāmazgājas vismaz divas reizes. Ja nē, tad notiek briesmu lietas. Bet šāds priekšstats un attiecīgā rīcība ir apmēram divu trīs gadsimtu prakses rezultāts. Pirms tam nekas tamlīdzīgs nebija, un tas, kas sevi uzskatīja par dzīves estētu, mazgāšanās procedūrai īpaši daudz uzmanības neveltīja, bija svarīgākas darbības, svarīgāka „mazgāšanās”, piemēram, kristietībā. Pēdējo trīs gadsimtu laikā Rietumu kultūrā veidojas tā sauktais kairināmais ķermenis. Un tāpēc mūsdienās var runāt, ka cilvēks ir pārguris, neirastēnisks, nervozs, viņš var kļūt histērisks utt. Pieļauju, ka pirms desmit gadsimtiem nevienam nekas tamlīdzīgs neienāktu prātā. Un man ir lielas aizdomas, ka viņš nebūtu arī nervozs. Ir kaut kādi priekšstati, un, šajos priekšstatos dzīvojot, kaut kas tāds ir iespējams. Tāpēc vēlreiz – pret dzīves mākslas teoriju vajadzētu izturēties piesardzīgi.
A. S.: – Pastāv priekšstats, ka Fuko daiļradē ir vairāki periodi, un dzīves mākslas periods ir pēc viņa darbiem par politiku un varu. Savā ziņā „Seksualitātes vēstures” pirmo sējumu var pretstatīt otrajam un trešajam, kuros vairāk tiek runāts par dzīves mākslu. Kā dzīves mākslas tēmas varētu būt saistītas ar varas un politikas jautājumiem?
I. Š.: – Par Fuko – ir vismaz divas pozījas: viena, ka viņš mūža beidzamajā posmā pievēršas šādai tematikai, cits viedoklis, ka viņš principā visu mūžu to ir darījis, un to apliecina tie cilvēki, kas viņu ir pazinuši. Es piekrītu otrajam variantam. Bet, ja runā par filosofisko dzīves mākslu, tad vara un politika, manuprāt, viennozīmīgi ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Vara, varas analīze, varas praktizēšana, politikas, turklāt ne makropolitikas, bet individuālās politikas, veidošana.
A. S.: – Bet tieši kā izpaužas šī saistība? Frankfurtes skolas un marksistu sakarā parādās gan darba erotizācijas tēma, kas ir Markūzem, gan Deboram, kurš, var teikt, pavērš šo saistību otrādi un raksta par uzveduma, izrādes sabiedrību, kurā cilvēki pasīvi, ne radoši novēro estētiski baudāmu objektu un estetizēšana ir pakļaušanas veids. Kā jūs skatītu saistību starp varu, politiku un dzīves māksla?
I. Š.: – Manā skatījumā vara un politika iekļaujas dzīves mākslā. Viennozīmīgi, turklāt kā viena no svarīgākajām sastāvdaļām. Savukārt, ja runājam par pieminētajām reālijām, pats Fuko atzīst – ja viņš būtu lasījis…, bet viņš vienkārši nav lasījis attiecīgos darbus vai arī lasījis vēlāk. Manuprāt, tā ir viena no mūsdienu filosofijas nelaimēm. Dzīves mākslas elementus var sastapt visdažādākajās koncepcijās, bet nav nedz vienotas terminoloģijas, nedz arī saiknes – katrs pats par sevi kaut ko izstrādā, tad nāk kāds trešais, izbrīnā iepleš acis un saka: „Par ko jūs strīdaties? Jūs runājat par vienu un to pašu, tikai citos vārdos.”
A. S.: – Vai sakritība starp dzīves mākslu un politiku ir pozitīva vai te tomēr ir runa par zināmu pretošanos?
I. Š.: – Ja pavisam vienkārši, tad varētu teikt, ka dzīves māksla filosofiskā aspektā ir pašprakse un pašapjēgsme. Lai tu varētu kaut ko izdarīt, tev ir nepieciešama vara. Un, ja tu reflektē pašapjēgsmes ietvaros pats par sevi, ko tu dari un kā tu dari, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tev gandrīz pilnīgi droši nāksies pretoties tai kārtībai, kas pastāv ap tevi. Šī politika, protams, nenozīmē, ka ir jāstājas kādā partijā vai valsts darbā. Gluži otrādi, tu, strādājot ar sevi, met izaicinājumu tam, kas pastāv. Piesaucot Fuko, viņš 1983. gadā runā par parrēsiju – tiešu, atklātu valodu, kas vienlaikus ir tieša un atklāta rīcība. Šobrīd mēs sarunājamies, arī tā ir varas praktizēšana, runāšana kā teikšana vai neteikšana arī ir politika. Jo vairāk to – varas praktizēšanu un politikas veidošanu – cilvēki darītu apzināti, jo, manuprāt, būtu jēdzīgāk. Lielā politika nereti ir spēlītes, kurā nekas īpašs nenotiek. Nevar notikt, ja „apakšā” nebūs tie, kas ir gatavi šīs spēlītes atbalstīt. Bet apakšā esošais ir subjekts, indivīds, kas iekļauts noteiktās politiskās tehnoloģijās.
A. S.: – Manuprāt, Fuko darbos parādās arī ideja par nevardarbību. Proti, kāpēc jāapzinās vara sevī – tāpēc, ka tu negribi būt „fašists”. Tā ka te nav runa tikai par varas apzināšanos un neslēpšanu. Teiksim, es esmu tas nosacītais fašists un skaidri apzinos sevi kā tādu.
I. Š.: – Nav jau runa tikai par apzināšanos vai neslēpšanu, runa ir par noteiktu rīcību.
A. S.: Kā tad ir? Vai dzīves māksla ietver atteikšanos no varas vai vardarbības?
I. Š.: – Piemēram, Fuko – viņš piedalās demonstrācijās, dodas ceļojumos, lai protestētu pret kaut ko, dodas uz revolūcijas pārņemto zemi, kuru apraksta pretēji pieņemtajam. Tā ka šāda pretošanās – jā. Bet tas nenozīmē, ka noteikti ir jāiesaistās kādā valstiskā vai partijiskā institūcijā. Man šķiet, gluži pretēji. Bet te noteikti parādās refleksija – vienalga, ko tu dari, tu iekļaujies kādā varas spēles lauciņā, un tas nozīmē, ka savā ziņā tu pats pārstāvi institucionalizēto varu. Ja pasniedzējs augstskolā lasa lekciju, gribot negribot viņš ir noteiktā varas diskursā. Viņš var to demontēt, bet tik un tā viņam ir jāsaprot, ka viņš to pārstāv.
A. S.: – Boiss mēģināja, bet viņu galu galā no universitātes izsvieda.
I. Š.: – Nu, tā ir tā dilemma, un tāpēc, manuprāt, nekad nevar runāt par perfektumu. Tā vienmēr ir balansēšana uz naža asmens, un parasti jau tas cilvēks nokrīt.
A. S.: – Tad politika var būt māksla?
I. Š.: – Ja runājam par indivīdu, tad, manuprāt, tā var būt māksla. Ja runā par partiju un valstu politiku, tur no mākslas gan laikam nav ne smakas. Makropolitika var būt estetizēta, daudzmaz pieklājīgi ieturēta, tādā ziņā var runāt par estētisku politiku. Savukārt arī vardarbība var būt estetizēta; turklāt vardarbība ir temats, kas, no vienas puses, mūsdienās ir apžļembāts līdz nelabumam (kaut vai saistībā ar kairināmo ķermeni), bet, no otras, – laikam joprojām nav pienācīgi pārdomāts.
A. S.: – Vai dzīves mākslu var izmantot neģēlīgi? Te es runāju gan par politiku, gan desmit padomiem, kā normalizēt savu dzīvi. Vai dzīves mākslas tehnikās, praksēs nav ietverts tas, kas, piemēram, pašam Fuko nebūtu pieņemams, it sevišķi tāpēc, ka tur nav vērtējuma, nav skaidri pateiktas nostājas.
I. Š.: – To var izdarīt, un tieši tāpēc man nepatīk dzīves mākslas filosofija, kas tiek izprasta kā teorija par dzīves mākslu vai zinātne par dzīvošanu (pastāv arī tāds apzīmējums). Tā ir ideoloģija par dzīves mākslu. Šādi teksti ir sastopami gan fašimā, gan komunismā, un to visu vēl tiecas aizskaidrot ar atsaukšanos uz totalitārismu. Tas rāda, ka, ja ir vienīgi teorija par to, kas ir labs, kas ir skaists, tad iznākums ir diezgan drūms. Tāpēc, manuprāt, vajadzīga ontoloģiskā dimensija, kas nepieļauj teoretizēšanu vai aprobežošanos ar teoriju.
Ja paskatās uz Eiropu, tur ir filosofiskās prakses, filosofiskās kafejnīcas, filosofi strādā slimnīcās. Tā ka runa nav tikai par kaut ko teorētisku. Manuprāt, šie filosofi ir pietiekami godprātīgi savās izstrādnēs, lai nekas bīstams neveidotos, bet nav nekādas garantijas. Garantiju nav, tāpēc filosofija kā dzīves māksla nepavisam nav tikai individuāla, taču tā nav arī kolektīvs pasākums.
|
|
