|
|
Ginta Vēja. Emanuēlam Levinam -100.
|
“Attiecības ar Otru liek mani zem jautājuma zīmes, iztukšo mani no sevis, iztukšo bezgalīgi, atklājot man aizvien jaunus avotus. Es nezināju, ka biju tik bagāts, bet man vairs nav tiesību kaut ko paturēt sev. Vai Vēlme pēc Otra ir izsalkums vai devīgums?”
Emanuēls Levins “Cita pēdas”
2006.gada 12.janvārī pasaulē svinēja ebreju izcelsmes franču filozofa Emanuēla Levina (1906.–1995.) 100. dzimšanas dienu.
E.Levins ir Ž.P.Sartra, M.Merlo-Pontī, M.Blanšo un citu labi zināmu 20.gadsimta Francijas intelektuāļu laikabiedrs, taču gan savā mītnes zemē, gan citur pasaulē filozofa Emanuēla Levina vārds ilgi tika saistīts tikai ar fenomenoloģijas recepciju Francijā. Šo situāciju pētnieki skaidro ar Levina filozofijas savdabību, atšķirību no sava laika valdošajām tendencēm – eksistenciālisma pēckara periodā, strukturālisma un poststrukturālisma vēlāk. Līdz pat 20.gs. 60.gadu vidum E.Levinu pazīst galvenokārt kā E.Huserla un M.Heidegera filozofijas speciālistu, kā arī - Ècole Normale Israélite Orientale (ENIO) direktoru, Talmūda pētnieku un pasniedzēju.
Akadēmiskās filozofijas aprindās Emanuēls Levins ienāk tikai pēc sava pirmā opus magnum “Totalitāte un bezgalība” (1961.) publicēšanas. Grāmata atnes viņam oriģināla domātāja slavu, taču ne tūlītēju – kaut gan 1967. gadā angļu valodā publicētā tolaik jaunā franču filozofa Žaka Deridā eseja “Vardarbība un metafizika” pievērš angliski lasošās auditorijas uzmanību Levina idejām (Deridā darbs tiek izdots vēl pirms “Totalitātes un bezgalības” tulkojuma), īstu atzinību tās gūst tikai 20.gs. 80.gadu beigās.
21.gs. sākumā E.Levina filozofija, kuras centrā ir ētiska subjektivitāte, rūpes par citādo, atbildība un taisnīgums, raisa arvien atjaunojošos interesi gan filozofu, gan citu disciplīnu pārstāvju vidū. [1]
Novērtēta ir arī Levina loma Eiropas ebreju kopienas dzīves renesansē, viņa Talmūda studijas vainagojušās 5 komentāru sējumos, vairākas katoļu universitātes ir piešķīrušas viņam Goda doktora titulu.
Emanuēls Levins dzimis Kauņā, Lietuvā, un uzaudzis ģimenē, kurā vecāki runājuši gan jidišā, gan krievu valodā. Būdams jauneklis, Levins daudz lasījis krievu literatūras klasiķus: Ļermontovu, Gogoli, Turgeņevu, Tolstoju, Dostojevski un Puškinu. Pateicoties šo autoru darbiem, Levinā modusies filozofiska interese, un, kad 17 gadu vecumā viņš devies studēt uz Strasbūras Universitāti Francijā, par viņa studiju galveno priekšmetu drīz vien kļuvusi filozofija.
Īpaši nozīmīgs Levina filozofiskajā attīstībā bijis 1928./1929. akadēmiskais gads, kuru viņš pavadīja Freiburgā, Vācijā. Tas bija laiks, kad Freiburgas universitātē savus pēdējos seminārus vadīja fenomenoloģijas pamatlicējs Edmunds Huserls, bet pirmos lekciju kursus lasīja viņa talantīgais skolnieks Martīns Heidegers. Kaut gan Levins bija devies uz Vāciju, lai tuvāk iepazītos ar Huserla filozofiju, Freiburgā viņš intensīvi lasījis Heidegera “Esamību un laiku” (1927.) – darbu, kas atstājis uz topošo filozofu milzīgu iespaidu. Atgriezies Strasbūrā, Levins pabeidza un aizstāvēja doktora disertāciju par intuīcijas teoriju Huserla fenomenoloģijā. Jāatzīmē, ka pateicoties šim darbam, kas tika publicēts 1930.gadā, un E.Huserla “Kartēzisko meditāciju” tulkojumam franču valodā, daudzi topošie Francijas intelektuāļi, to skaitā Žans Pols Sartrs, iepazinās ar fenomenoloģiju. 1932.gadā Levins uzsāka darbu pie grāmatas par Martīnu Heidegeru, taču pameta to, kad 1933.gadā Heidegers pieņēma piedāvājumu stāties Freiburgas universitātes rektora amatā, tādējādi nonākot nacionālsociālistu politikas angažētībā. Šo Heidegera rīcību Levins nespējis viņam piedot visu savu turpmāko mūžu.
Levina paša filozofiskie uzskati veidojušies Otrā pasaules kara traģisko notikumu ēnā. Holokaustā tika nogalināta visi viņa radinieki, kas dzīvoja Lietuvā, viņa sieva un meita slēpās klosterī Francijā, kamēr Levins pats atradās karagūstekņu nometnē Vācijā. Uz koncentrācijas nometni viņu nenosūtīja tikai tāpēc, ka viņš bija franču armijas virsnieks. Pēc kara Emanuēls Levins devis solījumu vairs nekad nespert savu kāju uz Vācijas zemes, un šo solījumu viņš izpildīja. Levina otra apjomīgākā grāmata, ko bieži vērtē kā viņa filozofiski nozīmīgāko darbu, – “Citādāk nekā esamība jeb Viņpus būtības” (1974.), ir veltījums nacionālsociālistu nogalinātajiem tuviniekiem un “miljoniem visu konfesiju un visu nāciju cilvēku, kas ir tā paša naida pret otru cilvēku, tā paša antisemītisma upuri”.
Tāpat kā daudzi viņa laikabiedri (Hanna Ārente, Teodors Adorno u.c.), Levins meklējis atbildi uz jautājumu, kā iespējams atjaunot uzticību cilvēkam un viņa rīcības ētiskumam laikā, kad racionālais subjekts kā morālā likuma iemiesotājs savā spējā brīvi īstenot to savā darbībā ir pieļāvis 20.gs. genocīdu, laikā, kad indivīda cieņas augstākais kritērijs - “cilvēka būtība” - ir diskreditēts. Un viena no atbildēm, kas varētu raksturot Levina filozofisko “vēstījumu” kopumā, ir šāda: arī pēc Martīna Heidegera Rietumu metafiziskā humānisma kritikas, humanitāro zinātņu pasludinātās “subjekta nāves”, joprojām ir iespējams domāt jēgpilni vārdu “humānisms”, proti, ja tas ir otra cilvēka humānisms. “Humānisms ir jāatmasko tieši tāpēc, ka tas nav pietiekami humāns,” raksta Emanuēls Levins. “Ir jāatmet ideja par personu, kas būtu pati sev mērķis un sākotne [..] es esmu ķīlnieks, atbildība un aizstāšana [..].”
Kā saprast šo Levina citātu? “Es”, par kuru raksta Levins, nav Dekarta aizsāktās modernā subjekta tradīcijas ego cogito, – “es” ir ētiska subjektivitāte, kas konstituējas attiecībās ar otru cilvēku. “Ētika apsteidz ontoloģiju,” nebeidz atkārtot Levins. Nevis cilvēka attiecības ar esamību vai ar sevi pašu, bet gan cilvēka attiecības ar Otru (Autrui) ir filozofijas “alfa un omega”. Rietumu filozofiskā tradīcija, sākot ar Parmenidu un beidzot ar M.Heidegeru, nav atzinusi Otra citādību (altérité), tā tiekusies novērst citādības draudu, nodrošinot tāpatīgā (le Mème) brīvību, un visbiežāk tas noticis patiesības meklējumu vārdā. Otrs cilvēks ir tas, pret ko, I.Kanta vārdiem, nevar attiekties “tikai kā pret līdzekli un nevis mērķi”, – otrs ir kā bezgalības ideja, kas pārsniedz domāšanas kapacitāti, vienmēr vairāk kā spējam priekšstatīt. Izzināt un saprast – nozīmē piesavināt, iznīcināt citādību. Izzinot attiecības ar otru, es abstrahējos no konkrētās atbildības situācijas un attiecības starp singularitātēm, atsevišķajiem pārtop totalitātē. Tā vēsturē izšķīst atsevišķas dzīves un nāve pārvēršas par statistiku, jo cilvēkam tiek liegts viņa vienīgums veseluma vārdā.
Rietumu filozofiskajam “totalitārismam” Levins pretstata ētiku kā pirmo filozofiju – tajā jautājums par patiesību iepriekš paredz prasību pēc taisnīguma. Šāda ētikas izpratne daudzējādā ziņā atšķiras no tradicionālās, tā nav likumu, normu un priekšrakstu sistēma, bet gan to nosacījums. Ētiskais ir pirms refleksijas, pirms teorijas, pirms filozofijas – atbildības sākumpunkts ir nefilozofiskajā pieredzē, kurā piedzīvojam sastapšanos ar otru “vaigu vaigā”. Levins neapraksta empīrisku notikumu – atbildības uzņemšanās vienmēr jau ir notikusi, tā ir “neatminamā pagātnē”, tā ir priekšnosacījums altruistiskai rīcībai, nevis nesavtīgums kā brīvas gribas izpausme. “Es” - ētiska subjektivitāte – ir otra “ķīlniece”, neatkārtojama, izredzēta atsaukties otram, atbildēt par otru neierobežoti - līdz pat otra aizstāšanai nāves draudu priekšā, tā ir “es” unikalitāte, kuru nepazīst totalitārie režīmi un ideoloģijas.
Levina kritiskais skatījums uz Rietumu filozofisko tradīciju ir nesaudzīgs: to raksturo vardarbība pret citādo, un šajā ziņā filozofija ir līdzvainīga holokausta iespējamībā. Ko tas nozīmē filozofijai šodien? Saskaņā ar Levinu, tas nozīmē īstenot pastāvīgu paškritiku, jeb, kā raksta latviešu filozofe Elga Freiberga, reflektējot par filozofijas pašapjēgsmes centieniem 20.gs. nogalē: “Ētiskā atšķirība liek aizvilkt visus Rietumu filosofijas terminus uz agoru, t.i., uz publiskas apspriešanas laukumu, liekot tiem sevi tiesāt ētiski politiskā valodā, liekot šiem jēdzieniem runāt tā, lai tie nožēlotu savus varmācīgos mērķus. Ētikas iejaukšanās filosofijā mazina filosofijas agresīvo un varmācīgo spēku – rada filosofijai jaunu klātbūtnes horizontu – ētiskās klātbūtnes un cilvēka horizontu.” [2]
2006.gadā pasaulē noritēs vairāki Emanuēla Levina atceres pasākumi, kurus apvienos moto “Gadsimts kopā ar Levinu” [3]. Viens no tiem – konference, veltīta viņa nozīmei 20.gadsimta franču filozofijas vēsturē [4]. Raugoties no tās rīkotāju skatpunkta, Emanuēla Levina filozofiskais mantojums šodien ir jāapzinās un jānovērtē līdzās tādu slavenu šīs zemes filozofu veikumam kā Žaks Deridā, Žils Delēzs, Žans Fransuā Liotārs, Mišels Fuko un Pjērs Rikērs. “Patiesi,” raksta pētnieks Saimons Kričlijs The Cambridge Companion To Levinas priekšvārdā 2002.gadā, “daudzējādā ziņā tagad izskatās, it kā Levins būtu franču 20.gadsimta filozofijas slēptais karalis.”
Arī Latvijā E.Levina vārds vairs nav svešs – kaut gan joprojām latviešu valodā nav publicēta neviena no viņa grāmatām, lasītājiem ir pieejami viņa darbu fragmenti izdevumā “Kentaurs XXI” [5], kur par tulkojumu un pēcvārdu parūpējusies LU doktorante Ieva Lapinska [6]; par E.Levina filozofiju rakstījušas arī LU profesores Māra Rubene [7], Skaidrīte Lasmane [8], Elga Freiberga [9] un Maija Kūle [10].
- [1] Kā atzīmē filozofs Saimons Kričlijs: “..atsaukšanās uz Levinu ir kļuvusi par obligātu visā teorētisko disciplīnu diapazonā: filozofijā, teoloģijā, jūdaisma studijās, estētikā un mākslas teorijā, sociālajā un politiskajā teorijā, starptautisko attiecību teorijā, pedagoģijā, psihoterapijā un advokātu praksē, medicīniskajā aprūpē un ārstēšanā”. (Bernasconi R., Critchley S., eds. The Cambridge Companion To Levinas. – Cambridge: Cambridge University Press, 2002. P. 5.).
- [2] Freiberga E. Filosofija, citādība, ironija.// “Kentaurs XXI” – 2000.g. – Nr.23. – 87.lpp.
- [3] http://www.levinas100.org/
- [4] http://www.levinas100.org/confeENS27-28avr.html
- [5] Levinas E. Atbildība par otru.// “KentaursXXI” – 2000.g. – Nr.21.; Levins, E. Aizstāšana//
- [6] Pavērsiens no zināšanām uz solidaritāti.//“KentaursXXI” – 2003.g. – Nr. 31.
- [7] Rubene M. No TAGADNES uz tagadni. R., “Minerva”, 1995.
- [8] Lasmane S. Rietumeiropas ētika. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.; Lasmane S. XX gadsimta ētikas pavērsieni. – R.: Zvaigzne ABC, 2004.; Ekscentrisms XX gadsimta 70.-90. gadu ētikā.//“Kentaurs XXI” - 2000.g. – Nr.21.
- [9] Freiberga E. Filosofija, citādība, ironija.//“KentaursXXI” – 2000.g. – Nr.23.
- [10] Kūle M., Kūlis R. Filosofija. R.: Burtnieks, 1997.; Kūle M. Phenomenology and Culture. – R., FSI, 2002.
|
|
