|
|
Ilze Mazpane. Izdzīvošanas tehnika seminārā, ja nekas nav lasīts.
|
Mūsdienu augstskolā students vēlas izdzīvot. Nereti viņš nokļūst grūtībās, kurās vainojams ir tikai un vienīgi viņš pats. Pat visapzinīgākais students kaut reizi dzīvē nonāk situācijā, kad nav izlasīta uz semināru uzdotā literatūra un ir jāizvēlas – nenokārtot semināra ieskaiti vai tomēr izdzīvot.
Kas ir seminārs un kā tas notiek?
Parasti jēdzienu „seminārs” skaidro trejādi: 1) kā mācību nodarbību, kurā apspriež īsus dalībnieku ziņojumus; 2) kā vidējo mācību iestādi, kurā gatavo garīdzniekus; 3) kā vidējo mācību iestādi, kurā gatavo tautskolotājus. Vārds „seminārs” cēlies no latīņu valodas vārda seminarium, kas nozīmē – dēstu audzētava [3].
Šajā rakstā tiks aplūkota tikai pirmā semināra nozīme saistībā ar tiem notikumiem, kuru norises vieta ir mūsdienu augstskola. Seminārs augstāko mācību iestāžu studiju procesā ir nozīmīgs tāpēc, ka tas audzē “dēstus”, tas ir, studentus. Citiem vārdiem, seminārs ir veids, kādā studenti un pasniedzēji gan pārbauda zināšanas, gan arī tās demonstrē. Parasti, lai veiksmīgi piedalītos seminārā, ir jāapgūst noteikta veida informācijas apjoms, tas ir, jāizlasa uzdotā literatūra.
Augstskolas gadījumā seminārs var tikt pielīdzināts eksāmenam, jo zināšanu demonstrācija (atšķirībā no lekcijām) tiek gaidīta galvenokārt no studenta. Iestājoties augstskolā, students ar savu parakstu apliecina, ka piekrīt augstskolas studiju disciplīnai jeb, piemēram, Latvijas Universitātes iekšējās kārtības noteikumiem [5], t.i., piekrīt pakļauties studiju programmas prasībām. Tās savukārt nosaka, ka, uzsākot jaunu studiju kursu, studenti un pasniedzējs vienojas par noteikumiem, kā noritēs lekcijas, kādi būs kursa gala pārbaudījumi, cik semināru semestrī paredzēti un kā studentu darbība semināros ietekmēs kursa beigu novērtējumu [6].
Semināra gadījumā ideālais variants ir izlasītās literatūras apspriešana ar kursabiedriem un pasniedzēju, diskutējot par doto tēmu, tādējādi vairojot studenta izpratni par aplūkojamo problēmu. Tomēr realitāte, kā zināms, ir cita.
Dotā raksta mērķis ir atklāt tos apstākļus, kas ietverti jau pašā nosaukumā, proti, kā izdzīvot seminārā, ja nekas nav lasīts. Mans uzdevums ir nevis atbildēt uz jautājumu “Vai šāda rīcība ir morāli atbalstāma?”, bet gan atklāt daļu realitātes, ar ko nākas saskarties katram no mums.
Lai gan izdzīvošanas jēdziens ir nesaraujami saistīts ar dzīvības un nāves robežjēdzienu, tomēr tas ir piemērots šim gadījumam, jo ieskaite vai nenokārtots seminārs bieži vien atsaucas uz atzīmi eksāmenā, kas studenta dzīvē ir galvenais notikums. Ja students nenokārto vienu vai vairākus eksāmenus, viņš var tikt eksmatrikulēts no augstskolas, proti, zaudē savu studenta statusu. Citiem vārdiem sakot, tā ir studenta “nāve”. Tieši tāpēc runa ir par izdzīvošanu.
Lasījis un nelasījis students. Izdzīvotāja noteiksme
Semināri studenta dzīvē ir svarīgi notikumi, kam iepriekš jāgatavojas. Var nošķirt divu veidu studentus: tie, kuri uz semināru atnāk lasījuši uzdoto literatūru, un tie, kuri nav gatavojušies. Pēdējos iedalot sīkāk, atklājas:
- 1) ir tādi studenti, kuri vienkārši neaiziet uz semināru, taču tā ir “studenta nāve”, jo viņam semināru neieskaita;
- 2) tie, kuri aiziet uz semināra nodarbību, bet paši labprātīgi atzīstas, ka nav sagatavojušies. Arī šī ir “studenta nāve”, kaut arī savā ziņā cēlsirdīga, tomēr notiek varu turošā pasniedzēja teritorijā, un tas vairumā gadījumu nozīmē justies „peramā zēna” ādā;
- 3) tie, kuri iet uz semināru, bet lūdz to pārcelt uz vēlāku laiku. Tā ir tikai nāvessoda atlikšana. Protams, pastāv iespēja kārtīgi sagatavoties uz nākamo semināru, tomēr pārcelšana ir tā pati atzīšanas nezināšanā un padošanās, un tas nozīmē verdzību līdz nākamajam semināram, kas bieži izpaužas studenta sirdsapziņas pārmetumos un vainas sajūtā;
- 4) tie, kas iet uz semināru, lai gan neko nav lasījuši. Te sākas izdzīvošanas māksla, jo iepriekšējie gadījumi ir uzskatāmi par nāvi. Te sākas īstā „savvaļas vide”, kas prasa gan iemaņas dažādās jomās, gan personīgo tehniku, kas balstīta elastīgā sistēmā. Tieši šī tipa studentu (turpmāk - Izdzīvotāji) izdzīvošanas tehnikas šajā rakstā arī tiks aplūkotas.
Pasniedzējs un students: varas attiecības
Ņemot vērā M.Fuko darbu „Uzraudzīt un sodīt”, studenta un pasniedzēja attiecības var definēt nevis kā koleģialitātes attiecības, bet gan kā disciplinārās varas izpausmi, kurā noteicošā ir dresēšanas funkcija. Šīs varas uzdevums nav izspiest, atņemt un mazināt spēkus, bet gan „tos savienot visus kopā tādā veidā, lai tos vairotu un izmantotu”[1,156]. Tāpēc studenti tiek uzraudzīti, dresēti un sodīti, līdz ar to tiek ierobežota viņu brīvība šī vārda šaurā nozīmē. Citiem vārdiem sakot, lai nodrošinātu mācīšanās prakses efektivitāti, ir nepieciešama disciplīna – „specifiska varas tehnika, kas indivīdus pieņem reizē kā savu vingrinājumu objektus un instrumentus”[1,156].
Pasniedzējs studentus savalda ar kontroles funkciju. Tas nosaka, pirmkārt, studentu izvietojumu, piemēram, auditorijā, attiecībā pret pasniedzēju tā, lai studenti būtu skaidri pārredzami. Citādāk izsakoties – pasniedzēja atrašanās auditorijas priekšā viņam sniedz iespēju studentus pārraudzīt. Vispārējas pārskatāmības princips nodrošina kontroli pār studentiem, kas tiek pielīdzināti juceklīgiem, individuāliem elementiem. Kārtības dēļ seminārus parasti vada pasniedzējs pēc iepriekš noteikta plāna, kas studentiem jau ir zināms.
Otrkārt, studentu akadēmisko darbību uzrauga un kontrolē ar pārbaužu palīdzību. Pasniedzēja ziņā ir vērtēt zināšanas, līdz ar to šis process studentu veido kā disciplinārās varas rezultātu un mērķi. Lai arī augstskolā par galveno studenta zināšanu pārbaudi tiek uzskatīts eksāmens, studentu apziņā seminārs bieži tiek tam pielīdzināts, jo gan vienā, gan otrā kontroles mehānismā pastāv indivīda vērtējums un apraksts jeb salīdzinājums ar citiem. Tādējādi kā eksāmens, tā seminārs ir studenta uzvedības un sasniegumu kods. Tas darbojas kā individuālo iezīmju reģistrs (pasniedzēja atmiņā, pierakstos, „bonusu” sarakstā), kas raksturo katra spējas.
Treškārt, disciplinārās sistēmas centrā darbojas mazs soda mehānisms, kas izriet no visa, kas ir neatbilstīgs jau iepriekš minētajiem noteikumiem – norunai par semināra norisi un tā plānam. Fizisks sods mācību iestādēs jau vairākus gadu desmitus ir aizliegts, tomēr par nepakļaušanos akadēmiskās vides kārtībai studentus tomēr gaida sods, kas izpaužas kā salīdzinoši mazsvarīga audzināšanas akcija, kuras funkcija ir būt labojošai [1,164].
Lai arī students augstskolas noteikumiem ir piekritis labprātīgi un lai arī trīs minēto dresēšanas instrumentu funkcija ir vingrināt un mācīt, tie tomēr viņu padara par pakļaujamo, ko var, drīkst un nepieciešamības gadījumā vajag sodīt.
Tālākais izklāsts vēstīs par izvairīšanos no šī nepieciešamā soda.
Nelasījušo studentu izdzīvošanas tehnikas
Seminārs, raugoties no studenta viedokļa, ir tā komunikācija ar pasniedzēju un kursabiedriem, kura sniedz informācijas apmaiņu un kuras mērķis ir studentus pārbaudīt, grupēt un raksturot katra studenta spējas. Semināra dalībnieku uzdevums ir diskutēt par noteikto tēmu, un tas studentam liek justies kā uz skatuves. Semināru var uzskatīt par savdabīgu izrādi, jo tā mērķis un prasība ir uzstāties ar savām zināšanām auditorijas priekšā. Ja semināra kārtība (programma, reglaments, noteikumi) tiek izjaukta un netiek ievērota studiju kursa sākumā noteiktā vienošanās par noteiktu saistību izpildi, disciplīnas uzturēšanas labad tiek izpildīts disciplinārais sods, „(kura) funkcija ir samazināt novirzes”[1,161]. Studentu parasti neuztrauc tas, ka „sodīt nozīmē vingrināt”[1,161].
Lai Izdzīvotāji veiksmīgi izvairītos no soda un izdzīvotu seminārā, viņiem jāpārvar disciplinārās varas sistēma, to apmānot. “Ja indivīds vēlas izrādes laikā radīt priekšstatu par nevainojamiem standartiem, tad viņam nāksies viltot vai slēpt šiem standartiem neatbilstīgās darbības”[2,43]. Izdzīvotājam jācenšas kontrolēt pārējo indivīdu uzvedību. „Šī kontrole lielā mērā ir sasniedzama, ietekmējot citu formulēto situācijas definīciju, un indivīds var iespaidot šo definīciju tā, lai radītu citos tādu iespaidu, kas panāktu, ka tie brīvprātīgi rīkotos saskaņā ar viņa plānu”[2,15]. Citiem vārdiem sakot, Izdzīvotājam lieliski jāpārzina pasniedzēja formulētā semināra definīcija, lai brīvi ietekmētu tā gaitu sev par labu.
Pasniedzējs ir tas, kurš nosaka semināra plānu jeb rituālu. Tāpēc ir vēlamas priekšzināšanas gan par pasniedzēja temperamentu, prasībām, īpatnībām, viņa iemīļotajām tēmām, gan par kursa vidi un tajā valdošo atmosfēru. Tādējādi Izdzīvotāja galvenais ierocis ir situācijas izjūta.
Nelasījušo izdzīvotgribētāju īpašību klāstā jābūt noteiktām iezīmēm, kas viņiem ļautu izvairīties no soda.
Pirmkārt, students ar izteiktu panikas iestāšanos krīzes situācijās parasti nekļūst par Izdzīvotāju, tāpēc studentam jāpiemīt paškontrolei un augstai pašapziņai, kas palīdz maskēties uzraudzības situācijā.
Otrkārt, nepieciešamas iemaņas aktiermeistarībā, kas ļauj pārliecināti spēlēt “izlasījušā studenta” lomu.
Treškārt, Izdzīvotājam ir nepieciešama mērenības izjūta, kas balstīta elastīgā domāšanā. “Disciplinārās institūcijas ir izstrādājušas kontroles mašinēriju, kas darbojusies kā uzvedības kontroles mikroskops; smalki un analītiski sadalījumi, ko tās realizējušas, ir izveidojuši ap cilvēkiem novērošanas, reģistrēšanas un dresēšanas aparātu”[1,159]. Atrodoties nemitīgā kontrolē, studentam jāpakļauj sevi intensīvai apziņas darbību improvizācijai jeb domu sintēzei.
Ceturtkārt, nelasījušajam studentam jāievēro formālie uzraudzības aparāta noteikumi. Tā kā “varēt būt redzamiem ir noteikums, kas uztur pakļautībā disciplināro indivīdu”[1,171], tad Izdzīvotājam ir jāļauj sevi semināra laikā redzēt, nedrīkst slēpties aiz zinošo kursabiedru mugurām, bet jāizvēlas pēc iespējas neitrālāka vieta auditorijā.
Jāsaka, ka iemesli, kāpēc studenti izvēlas riskēt un piedalīties seminārā, kaut arī nav lasījuši, ir dažādi. Par galveno tiek uzskatīta vēlme ar mazāko piepūli iegūt labākos rezultātus, neraugoties uz to, ka studiju programmas godprātīga izpilde ir ieguldījums studentu attīstībā. Pat visapzinīgākais students kaut reizi mūžā sastopas ar situāciju, kad nav izlasīta uz semināru uzdotā literatūra.
Tālākais pārskats atklās cilvēka piemērošanās spējas un talantus attiecībā uz vēlmi izdzīvot studiju vidē.
Ja Izdzīvotājs ir nolēmis piedalīties seminārā, viņam ir divas iespējas, kā izdzīvot. Pirmā - lasīt pēc iespējas neuzkrītošāk semināra auditorijā uz vietas un censties uztvert svarīgāko informācijas pavedienu, kam pakārtota visa tēma. Šādai pieejai ir nepieciešamas iemaņas ātri uztvert tekstu, lasot “pa diagonāli”. Tā ir sava veida teksta fotografēšana, ko iespējams veikt laikā, kamēr runā pasniedzējs vai kursabiedri. Aktiermeistarību var izmantot kā uzdotās vielas atkārtošanas imitēšanu. Izsakoties citādi, Izdzīvotājam teksts jālasa (“jāfotografē”) tā, lai izskatītos, ka viņš to tikai atkārto. Tas prasa lēnas ķermeņa kustības, kas nekādā gadījumā nepauž paniku un steigu. Liekākā kļūda būtu histēriski šķirstīt lasāmo literatūru, cerībā atrast “atslēgas frāzes”, tādējādi nododot savu nezināšanu. Viltus pakļaušanās disciplīnai ir vienīgais ceļš, lai neradītu pasniedzējā aizdomas par nezināšanu.
Izdzīvotājs reizēm piedzīvo sarežģītākus apstākļus, kad literatūra semināra laikā nav pieejama. Šādā gadījumā vienīgā iespēja ir klausīties, ko runā pārējie un censties uztvert galveno domu, lai vēlāk būtu, ko teikt. Brīdī, kad semināra laikā dzirdama jau zināma informācija, šāda iespēja ir jāizmanto un jārunā par šo tēmu, lai gadījumā, ja semināra laikā iestājas klusums un pasniedzējam nākas vērsties pie kādas personas, tas nebūtu Izdzīvotājs. Šī pieeja prasa labu dzirdi un izcilas informācijas sintezēšanas spējas, kā arī attīstītu domāšanu un jau apgūtu informāciju. Bez šīm īpašībām vajadzīgas arī visas iepriekš minētās. Kopumā Izdzīvotāja tēlu tas padara šādu – viņš ir kompetents, drošs par sevi, “neskraidelējošu” skatienu, ar labu dikciju. Viņš var būt gan smaidošs, gan neapmierināts – svarīgākais ir dabiskums un iekļaušanās kopējā gaisotnē. “Reizēm indivīds rīkosies ar skaidru aprēķinu, izpaužoties noteiktā veidā, tikai lai atstātu uz citiem tādu iespaidu, kas varētu izsaukt attiecīgās reakcijas, kuras viņš grib panākt”[2,17]. Proti, Izdzīvotājs izpaudīsies veidā, ko pasniedzējs sagaida no lasījuša studenta, tāpēc par izdzīvošanas tehnikas pamatu uzskatāmas zināšanas par lasījušā studenta tēlu pasniedzēja apziņā. Turklāt “aizvien vairāk katrs nepārtraukti tiks salīdzināts ar visiem”[1,176], tāpēc semināros vērojamā varas realizēšana jāpārvar, saplūstot ar visiem, vienlaicīgi nezaudējot manevrēšanas spējas.
Tā saucamā Lielā dzīve jeb Darba tirgus reti piedāvā semināru “siltumnīcas apstākļus”. Izdzīvot seminārā, ja nav lasīta uzdotā literatūra, ir savdabīgs pārbaudījums, kas vingrina koncentrēšanos, informācijas sintēzes spējas, aktiermeistarību un jutību pret gaisotni telpā.
Studenta un pasniedzēja attiecības, definētas kā varas attiecības, paver dimensiju, kurā studiju process atklājas kā smalki ritualizēta izrāde. Izdzīvot gribētājam tādējādi nepieciešams spēlēt improvizētu izrādi izrādē. Šāda tipa sevis izrādīšana notiek ik brīdi ikdienas dzīvē, kur bieži vien izdzīvošanas tehniku prasme palīdz sasniegt mērķus.
1.Fuko M. Uzraudzīt un sodīt. - Rīga, 2001.
2.Gofmanis Ē. Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē. - Rīga, 2001.
3.Svešvārdu vārdnīca. - Rīga, 1999.
4.Fuko M. Patiesība, vara, patība. - Rīga, 1995.
5.Latvijas universitāte. Studiju ceļvedis. – Rīga, 2004.
6.http://www.lu.lv
|
|
