|
|
Indivīds un sabiedrība: Norberts Eliass. Lāsma Pirktiņa
|
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas bakalaura studiju programmas 3.kursa studentes Lāsmas Pirktiņas eseja Sociālās folozofijas kursa ietvaros
Šīs tēmas kā problēmas parādīšanās mūsdienās nevienu nepārsteigtu. Varētu pat teikt, ka tā ir sasniegusi savu kulminācijas punktu. Maksimāla, pat līdz absurdam, individualizācija un indivīda atsvešināšanās no jebkā cita, kas nav viņš pats, piemēram, eksistenciālisma filosofijā vai totāla jebkādas indivīda brīvības noliegšana, visdažādāko sistēmu mašinērijas “atklāšana”, kas apliecina savu idejisko pastāvēšanu, piemēram, veselā virknē kinodarbos (t.sk. filmā “The Matrix”), ir šīs tēmas jau kā kultūrformas izpausmes. Vesela virkne teoriju, kas šķietami atrisina šo problēmu, kam drīzāk nav saistības ar novērojamajiem faktiem vai izdarāmajiem spriedumiem, bet kas drīzāk ir vesela laikmeta lāsts, arī ir šīs tēmas izpausmes. Norberts Eliass (Norbert Elias; 1897 – 1990) savā galvenajā darbā “Par civilizācijas procesu. Socioģenētiski un psihoģenētiski pētījumi” , kas iznāk 1939.gadā, aplūko arī šo tematiku. Priekšvārds otrajam izdevumam, kas tapis 1968.gadā, un diemžēl ne viss darbs, ka veido divus sējumus, tiks izmantots šajā esejā tēmas “Indivīds un sabiedrība” ietvaros. Taču no otras puses – Eliass pats norāda, ka šī priekšvārda uzdevums ir iezīmēt kontekstu (vēsturisku un problēmas), kurā viņa darbs būtu jāsaprot un kam būtu jāved pat pie līdzšinējā ierastā domāšanas veida ne tikai socioloģijā, bet arī vispār pārorientēšanas (44/45).
Lai gan izlasot šo priekšvārdu nerodas iespaids par vienu vienīgu un konsekventu Eliasa konceptuālo nostāju, pašu pieeju jautājumam, es šeit nemēģināšu atšķetināt šo vēsturiskās analīzes, psiholoģiskā dogmatisma, reducēšanas uz politiskajiem vai zinātniskajiem ideāliem u.tml. jūkli, bet pievērsīšos tieši aspektiem, kas attiecas uz esejas tēmu, tāpēc arī no šīs esejas nevar rasties priekšstats par to, kāds tad ir šī darba priekšvārds, ņemot vērā, ka tas tomēr ir priekšvārds darbam par citu tēmu.
Eliass iesāk ar pašas socioloģijas, tātad, kurā viņš pats grasās ielikt savu artavu, aplūkošanu. Pretstatot divus socioloģijas ideālus, kas principā atbilst 19.gs. industriālajā kontekstā saprotamajai un 20.gs. nacionālistiskā ideāla kontekstā saprotamajai socioloģijai, viņš vērš pret sava laika socioloģiskajām teorijām galveno kritisko argumentu, proti, ka tās ignorē sabiedrības attīstīšanos jeb transformāciju (nesaprotot to progresa nozīmē) (15), ka tās runā par pastāvošo situāciju, nejautājot par to, kā šāda situācija ir radusies (14). Nemēģinot šeit atrisināt jautājumu par to, vai Eliass ir uzskatījis, ka ir atradis kādu šīs transformācijas likumību (piemēram, indivīdu arvien pieaugošo varu pār saviem afektiem), jānorāda, ka viņš piedāvā vēsturisku analīzi. Un šādā vēsturiskā pieejā arī jautājums par indivīda un sabiedrības attiecībām parādās citā gaismā. Socioloģija ir tikai viena no izpausmes vietām, kurā parādās indivīda un sabiedrības problēma, kurā parādās konkrētai sabiedrībai piemītoša pieredze par indivīdu, veids, kā tā indivīdu aplūko: “Būtu interesanti veikt sistemātisku pētījumu par to, kādā pakāpē un kādos variantos šī pieredze ir devusi ziņas par sevi, no vienas puses elitārās grupās un plašākos tautas slāņos attīstītajās sabiedrības – no otras puses.”[36] Kas tad tā ir par indivīda pieredzi, kas apliecina sevi kā priekš-spriedums arī socioloģijā, un kas tā ir par sabiedrību, kas tas ir par laikmetu, kuram šāda pieredze ir raksturīga? Eliass runā par laiku – vēlīnie viduslaiki un renesanse (39). Priekšstats par indivīdu no tiem laikiem vēl arvien ir klātesošs arī mūsu domāšanā. Un tas ir indivīds kā melnā kastīte (30). Kā spilgtas izpausmes šādam priekš-spriedumam Eliass min Dekartu, Leibnicu, Kantu (35), bet tikpat labi Maksu Vēberu (36) un Talkotu Pārsonsu (32), jo nav runa par to, kādu vietu, piemēram, Pārsons ierāda indivīdam, bet gan par to, kā viņš to vispār priekšstata, esot konkrētā sabiedrības figurācijā. Eliass brīnās: “Šķiet, ka šai personai pietiek vienkārši atvērt acis, lai izzinātu patiesību.”[31] Šī neatkarīgā no visa persona nav iesaistīta nedz audzināšanas procesā, nedz pastāvošajos zinātnes un cilvēciskās pieredzes vispār sasniegumos, netiek ņemts vērā arī augšanas process – indivīds atrodas viens pats pieauguša cilvēka attīstības pakāpē un pats sevī iedibina visus sakarus ar pasauli. Cilvēks ir substance, viņš ir sevī. Attiecības ar citiem cilvēkiem, arī attiecības ar lietām ir tikai virspusējība, tās skar tikai šīs substances virsmu (35). Cilvēks ir principiāli noslēgtais . Nemēģinot absolutizēt vai uzskatīt par cēloni Jauno laiku zinātniskās domāšanas modeli tam, ka mums ir šāda pieredze par cilvēku, Eliass norāda uz iespējamu kopsaisti starp šīm divām parādībām. Renesanses, Jauno laiku zinātnes ideāls paredz dabas-pašas-par-sevi izziņu, absolūtu objektivitāti un distancēšanos no jebkā subjektīva (tātad, no tā, ko par tādu uzskata) (37). Un tikai šāds distancēšanās ideāls spēj radīt ārā-no-pasaules-esoša-subjekta tēlu (39). Bet Eliass jautā: “Vai mums šeit ir darīšana, kā to bieži priekšstata, ar mūžīgu un fundamentālu visu cilvēku pieredzi? Vai tā tomēr ir tikai viens no “pieredzes pašas par sevi” tipiem, atbilstoša noteiktai cilvēku veidotai figurācijas attīstības pakāpei un raksturīga tieši tādai figurācijai?”[36] Tādējādi jautājums par indivīda un sabiedrības attiecībām ir vēstures radīts, bet viena no atbildēm apgalvo, ka indivīds ir raksturojams kā melnā kastīte, bet sabiedrība ir šo neatkarīgo indivīdu kopums, kuri tiešām, protams, veido attiecības savā starpā, taču tās ir nebūtiskas un raksturojamas kā virspusējas.
Taču īstenībā tikai tagad mēs nonākam pie paša grūtākā jautājuma, uz kuru atbilde ir apgrūtināta tieši tāpēc, ka priekšvārdā Eliass nav konsekvents savā pieejā. Atzīstot konkrēto priekšstatu par cilvēku par vēsturisku, atzīstot indivīda un sabiedrības pretstata problēmu, ar kuru ir nodarbināta arī mūsdienu socioloģija (un ne tikai), par vēsturisku, solītais domāšanas pārorientēšanās ceļš nedrīkst un nevar vest caur apgalvojumu, ka, piemēram, fakti apstiprina to, ka indivīdi atrodas sabiedrības kopsakaros, jo tas ir arguments tās pašas pārvaramās iestādnes ietvaros, un tomēr Eliass tieši šādu argumentu lieto (43-44). Tai pat laikā saistībā ar jaunā zinātniskā ideāla rašanos Eliass raksta: “Īsāk sakot, viņi nevarēja padarīt par pētījuma objektu tās lomas iepējamības nosacījumus, kuru viņi paši sāka spēlēt – izzinošā subjekta lomas.”[38] Tas varētu tikpat labi norādīt uz to, ka Eliass kritizē pozitīvistisko domāšanas veidu vispār, proti, tādu, kas neapjautā subjekta iejauktību pētījumā, kas nav vēsturiska domāšana. Bet nevar viennozīmīgi pateikt, ka tieši to viņš saprot ar šo izteikumu.
Tikpat nozīmīgi un gandrīz neiespējami atrisināt šo problēmu izlasot tikai priekšvārdu ir mēģināt saprast, kāpēc Eliasam šķiet, ka mūsu ierasto domāšanas veidu var ievirzīt citā gultnē atmetot statisko pieeju kā sabiedrības, tā indivīda aplūkošanā: “Personību struktūru tapšana un sociālo struktūru formēšanās notiek doto procesu nesaraujamā kopsaistībā.”[13] Domājot “iekšējā” un “ārējā” attiecībā pret indivīdu nošķiršanu, mēs vienmēr iekrītam lamatās, proti, sabiedrības un indivīda pretstata lamatās, taču, ja abus aplūkojam procesā, pretstats tiek pārvarēts (33). Tiešām, ja par izejas pozīciju pieņem to, ka izmaiņas pieder pie sabiedrības normālajām īpašībām (14), bet jebkas, kas var tikt uzskatīts par sabiedrībai raksturīgu noteiktā laika posmā, ir vēsturisks, tad tāds pretstats kā indivīds un sabiedrība zaudē savu absolūto vērtību. Tas nenozīmē to, ka problēma kā tāda ir atrisināta, piemēram, atrodot neapgāžamus pierādījumus tam, ka tiešām indivīds kļūst par to, kas viņš ir, arī tad, ja nav sabiedrības, tas nozīmē drīzāk gluži pretējo – mēs atsakāmies no pozitīvistiskas pieejas vai no pieejas, kas absolutizē mūsu kā pie statiski aplūkojamas sabiedrības piederīgo spriedumus: “Runa ir nepavisam par to, lai apšaubītu pieredzes patiesumu, kura rod savu izpausmi dažādos cilvēka tēla kā homo clausus variantos. Jautājums ir par to, vai šī pieredze (un tas cilvēka tēls, kurā viņš tik bieži spontāni pāriet bez mazākās refleksijas) var kalpot par cerīgu izejas punktu cilvēku faktiskajai izziņai, un līdz ar to sevis paša, t.i., filosofiskās vai socioloģiskās izziņas izejas punktam.”[35] Proti, netiek apšaubīts pats uzskats, ka cilvēks ir melnā kastīte, vai -tikpat labi – ka indivīda vispār nav, principā nekas netiek apšaubīts, taču jebkura pastāvoša pieredze var kalpot, lai jautātu, kāda tā ir (kā tagadnes arheoloģijas nozīmē, ja vēlamies izmantot Fuko (MichelFoukault; 1926 – 1984) terminu) vai kā tā ir tapusi par to, kas tā ir.
Un nobeigumā jāpiebilst, ka Eliass izvērsti neaplūko to, kādā formā tad jāsaprot indivīda kā noslēgtā pretstats sabiedrībai, vai kādā formā tad sabiedrība caurauž indivīdu – vai tie būtu zināšanu un pieredzes veidi, uzvedības principi, vērtīborientācija, darbību iespējamības lauks u.tml., taču noteiktu vēsturisku figurāciju Eliass salīdzina ar kolektīvajām dejām (43-44). Proti, dejota tiek konkrēta deja, un visi to dejo. Pati dejošana kā process nevar tikt domāta bez dejotājiem, taču dejotāji ir tie, kas tie ir, jo dejo konkrēto deju. Dejotāji savā starpā ir iesaistīti konkrētās attiecībās, ko droši vien pieprasa pati deja. Var, protams, par deju runāt arī formāli, taču tā nav dejošanas aplūkošana, kas tieši šeit ir svarīga. Un mēs varētu arī pieņemt, ka konkrētas dejas dejošana neizslēdz individuālās variācijas pašas dejas vispārīgo noteikumu ietvaros. Taču par šī salīdzinājuma galveno mērķi nevajadzētu uzskatīt norādīšanu uz indivīda un sabiedrības attiecībām, bet gan norādīšanu uz deju, kas šajā gadījumā ir domāta, lai saprastu figurācijas būtību. Un tas – tēlaini izsakoties – nozīmē, ka mēs esam ierauti strīda par indivīda un sabiedrības būtību virpulī. Un vairāk neko citu tas nenozīmē.
1 - Atsauces šajā esejā attiecas uz Eliasa darba tulkojumu krievu valodā: Элиас, Н. О процессе цивилизации. Социогенетические и психогенетические исследования / Перевод с немецкого; 2 т. – М.; Ст.П: Университетская книга, 2001. – т. 1 – 5. – 48.с.
2 - Protams, mums šeit jāpiebilst, ka šī ir tikai viena pieredzes puse – otru veido gluži pretēja pieredze. Varam atcerēties kaut vai J.G.Fihtes (Johann Gottlieb Fichte; 1762 – 1814) spriedumus darbā “Cilvēka sūtība; Par cilvēka lielumu”, kas apraksta to, kā ir domājams tas, ka cilvēks top par to, kas viņš ir, tāpēc, ka pirms miljons gadiem kāds smilšu graudiņš pārvietojās, pieņemsim, vienu milimetru. Fihte, protams, ar neko tādu nesamierinās, taču viņš brīnišķīgi apraksta šāda veida pieredzi.
3 - Noslēgtais cilvēks (latīņu val.)
|
|
