|
|
Ieva Plūme. Plakātmāksla kā spogulis
|
No 3.oktobra līdz 19.novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” notiek izstāde, kurā aplūkojama Latvijas plakātmākslas retrospektīva un plakātu konkursizstāde URNA 2. Projektam dots visai tiešs un mākslas sociālo funkciju uzsverošs nosaukums „Publiskie spoguļi”. Projekta koncepcijas autore un izstādes kuratore mākslas zinātniece Ramona Umblija ekspozīcijai atlasījusi darbus, kas tematiski veltīti visām tām publiskās dzīves jomām, kurās plakāts ticis izmantots, lai ietekmētu sabiedrisko domu. Izstāde kļuvusi par sava veida Latvijas vēstures „īso kursu” daudzpusīgi, oriģināli un lakoniski izklāstītu konkrēta laika perioda plakātos. Ar spilgtāko un raksturīgāko piemēru palīdzību hronoloģiskā secībā tiek atainota plakātmākslas attīstība Latvijā no pirmajiem izdevumiem 1867.gadā līdz 20.gs. 90-tajiem gadiem, iezīmējot svarīgus notikumus, noskaņas, ideoloģijas un politiskās sakārtas maiņas 130 gadu garumā. Kopumā tiek eksponēti apmēram 300 plakāti, tostarp Riharda Zariņa zīmētās lapas Dziesmu svētkiem, Gustava Kluča fotomontāžas, neskaitāmi vēlēšanu plakāti, izteiksmīgākie staļinisma perioda piemēri, 20.gs. 60-to gadu pirmie dizaingrafikas paraugi, 1970. un 1980.gados starptautisko atzinību guvušie latviešu plakātistu darbi. Izstādē iekļauti pazīstamo meistaru Laimoņa Šēnberga, Ilmāra Blumberga, Gunāra Kirkes, Jura Dimitera, Gunāra Zemgala, Georga Smeltera, kā arī 80-to gadu jauno mākslinieku Jura Putrāma, Andra Brežes, Ivara Mailīša plakātu oriģināli no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas.
J.Dimiters. Quo.
Plakāts kā apliecinājums
Plakāts ir māksliniecisks attēls ar īsu tekstu, izvietots publiskajā telpā. Tiek apgalvots, ka plakātam ir nozīmīga loma kā publiskam informācijas nesējam un ideju izplatītājam sabiedrībā. Tajā ietvertai informācijai jāiedarbojas ātri, nekļūdīgi un sakāpināti. Tas tiek panākts ar specifisku stilu atlasi un to izteiksmības kāpinājumu, intriģējošu kompozicionālo un tehnisko risinājumu – gan melnbaltās, gan litogrāfijas tehnikas izmantojumā, burtu salikumā un tekstu izstrādē. Lai efektīvāk pārliecinātu adresātu, plakāta retorikai jābalstās uz nediskutējamu vēstījumu. Viens no izplatītākajiem uzmanības pievēršanas paņēmieniem ir spilgtu metaforu un asprātīgu salīdzinājumu izmantojums.
Latīņu „placatum” – „apliecība”, „liecība” ievieš plakāta izpratnē konkrēta laika un konkrētas telpas nojēgumu, jo norāde – „skat - re, kur liecība” rosina taujāt – liecība kam? kad? kur? Kādā veidā apliecinājums top par to, ko vēlāk dēvē par “ielu mākslu” un vēl vēlāk - par “ideoloģisko tribūnu”?
Plakātu vēsturei var izsekot sākot no 15.gs., kad amatnieku darbnīcās ar roku sagatavoja katru loksni atsevišķi. Tolaik izplatīti ir teksta plakāti jeb afišas - paziņojums par kādu notikumu ar tekstu un parasti bez attēla. Tie ir plakāti, kuros tika reklamētas Šekspīra izrādes un valdības sludināja jaunos likumus un izziņoja noziedznieku ķeršanas balvas.
Par vienu no pirmajiem reklāmas plakātiem uzskata 15.gs. vidū grāmatizdevēja Batolda darināto informatīvo lapu, kas reklamē jaunizdoto Eiklīda "Ģeometriju". Ap 1539.gadu plakāti jeb protoplakāti pamazām nomaina pilsētas ziņotājus. Žans Mišels Papijons ir pirmais zināmais plakātu mākslinieks, kura darbībai iespējams izsekot, jo viņš paraksta savus darbus.
19.gs. līdz ar industriālo uzplaukumu arī izdevējdarbībā ienāk jaunas vēsmas. Tieši šajā laikā rodas jēdziens „plakāts”. Vārda latviskais variants ir aizguvums no vācu "das Plakat". Angliski runājošā pasaulē tiek lietots vārds "poster", kas cēlies no "post”- pasts, kas skaidrojams ar to, ka plakātam līdzīgas informatīvas lapas tika izkārtas pasta tuvumā.
Teātri un grāmatu izdevēji Londonā un Parīzē bija pirmie, kas izmantoja plakātus. Preces, ēdienus un mājsaimniecības piederumus ar plakāta starpniecību sāka reklamēt apmēram 19.gs.otrajā pusē. Savukārt politiskie plakāti, kas ir trešā lielākā plakātu grupa pēc kultūras un reklāmas plakātiem, attīstās līdz ar Pirmo pasaules karu.
Plakātu drukāšanā kopš 19.gs. tiek lietota litogrāfijas iespiedtehnika. Tās pamatā ir sarežģīts ķīmisks process, ar kura palīdzību apstrādā tā saucamo litogrāfisko akmeni - īpašu, smalku kaļķakmeni. Litogrāfiju 1798.gadā izgudro un izstrādā vācu zinātnieks A.Zēnefelders. Mākslas vēsturē šī tehnika tiek dēvēta par gludspieduma tehniku, jo apstrādātā akmens plāksne tiek nopulēta un ir gandrīz pilnīgi gluda - speciālā treknā krāsa pieķeras tikai "treknajam" zīmējumam, bet pārējās daļas to atgrūž. Tā tiek uzskatīta par sarežģītāko no visām estampa tehnikām, jo labojumi nav iespējami un jāzīmē pilnīgi brīvi - pieliekot roku uzreiz ar otu jāvelk arī līnija. Krāsainās litogrāfijas izgatavošanai katrai krāsai tiek gatavots speciāls akmens. Strādājot šajā grūtajā grafikas tehnikā, māksliniekam ir jābūt virtuozam zīmētājam. Pēc tam zīmējumu kodina, un tikai tad novelk uz papīra.
Francūzis Žils Šerē (1836.-1932.) ir pirmais, kas ražoja litogrāfijas tehnikā darinātus plakātus lielās tirāžās. Tieši viņš noformulēja plakāta pamatprincipus, kas aktuāli arī mūsdienās. Plakātam jābūt uzkrītošam - to var panākt ar spilgtām un kontrastējošām krāsām, tam jābūt ar lakonisku un zīmīgu tekstu un jākoncentrējas uz vienu galveno figūru. Ž.Šerē piešķīra lielu nozīmi plakāta estētiskajām kvalitātēm, integrējot tekstu ar attēlu. 1867.gadā savā estampu veikalā top viņa pirmais plakāts, ar ko sākas Šerē ēra, kad Parīze ir kā bāztin piebāzta ar viņa darinājumiem, kas ziņo par jaunām precēm, kultūras jaunumiem un slavenāko aktrišu pirmizrādēm.
Ja Šerē aktivitātes var uzskatīt par plakāta kā „ielu mākslas” aizsākumu, tad mākslinieks Anrī Tulūzs-Lotreks, laikabiedru vidū pazīstams bohēmists, piešķir plakātam augstas mākslas formas statusu. 19.gs. beigās Parīzē milzu popularitāti guva viņa darinātie kabarē plakāti, kas, izpildīti Tulūza-Lotreka neatkārtojamā manierē, apliecina aizmiršanās un bezrūpības smeldzi. Viņa pazīstamākais darbs ir "Mulenrūža" (1889.), kas aicina baudīt balles atmosfēru un piedalīties Parīzes nakts dzīvē. Tulūzs-Lotreks bija meistarīgs zīmētājs, un pretēji Šerē, kurš savos plakātos attēloja laimīgu, skaistu, jaunu, bet anonīmu parīzieti, Tulūzs-Lotreks atainoja konkrētu un atpazīstamu seju, nevis vispārīgas figūras, turklāt teksta lietojums viņa plakātos nenomāca tēla kopiespaidu.
Ja sākotnēji plakātmāksla iemājo Parīzes baudkārajā brīvībā, tad līdz ar 1890.-1910.gadu un Art Nouveau ornamentālo stilu plakāts iekaroja Minheni un Vīni, drīz vien gūstot plašu atzinību arī citur Eiropā – jo īpaši Beļģijā, Vācijā un Itālijā. Beļģis Anrī van de Velde rada visatzītāko jūgenda tēlu - tīri grafiskās līnijās darināto pārtikas ražotāja Tropon plakātu. Savukārt Alfonss Marija Muha, čehu izcelsmes mākslinieks, kas studējis Minhenē un darbojies Vīnē un Parīzē, dekoratīvā manierē zīmē Parīzes teātra primadonnu Sāru Bernāru, un viņa bizantiski greznā stila kombinācija ar izsmalcinātu krāsu lietojumu gūst plašu atzinību tā laika publikā, arī pašai aktrisei izraisot sajūsmu.
A.M.Muha
Kopš Pirmā pasaules kara plakāta valodā ieskanas politiskās tēlainības toņkārtas, un tas top par visiedarbīgāko propagandas līdzekli. Ar savām skarbajām un viennozīmīgajām ziņām plakāts tiecas ietekmēt vēsturi - tas atbalsta mītiņus, paaugstina morālo noturību, aicina pievienoties kareivju rindām, apmelo ienaidniekus, iedrošina patriotus un atbalsta karu. Plakāts kā politiskās un ideoloģiskās saziņas līdzeklis ir pazīstams jau kopš 18.gs. beigām, kad pēc franču revolūcijas varoņa Marata nāves tika iespiests plakāts ar viņa attēlu un izsūtīts pa Francijas novadiem.
Kara laika plakātus var iedalīt trīs grupās - jauniesaucamo pievilināšana, naudas iekasēšana kara vajadzībām, savas valsts slavināšana un pretinieku valstu noniecināšana. Politiskie plakāti ir gandrīz identiski gan grafiskā zīmējuma, gan arī politiskās misijas ziņā. Piemēram, angļu plakāts "Tu esi nepieciešams savai valstij!", kurā vīrs ar pirkstu norāda uz skatītāju, principiāli neatšķiras no krievu "Vai tu esi pierakstījies brīvprātīgajos?" un amerikāņu „Onkulim Semam Tu esi vajadzīgs!”.
Pēc Pirmā pasaules kara sabiedrības un mākslas attiecībās iedibinās jauna saikne - kubisma, futūrisma un sirreālisma ietekmē plakāts spēlē nozīmīgu lomu pagājušā gadsimta 20-to gadu avangarda kustībās. Fotogrāfija un litogrāfija tiek kombinētas un kļūst par plakāta neatņemamām sastāvdaļām. Art Deco virziens, kas iegūst savu nosaukumu no 1925.gadā Parīzē notikušās Starptautiskās mūsdienu dekoratīvo un industriālo mākslu izstādes (Exposition Internationale des Arts Decoratifs et Industriels Modernes) liek uzsvaru uz uzkrītošām ģemometriskām formām un zīmējumiem, lieto skaidru un tipizētu burtu salikumu.
Arī Otrais pasaules karš izmanto plakātu kā propagandas instrumentu. Savukārt pēckara desmitgadēs attīstās divi atšķirīgi mākslas stili – māksla no striktā un formāli kompozicionālā pievēršas liriskai abstrakcijai, akcentējot krāsu un zīmējumā izmantojot humoristisku pieskārienu, uzsverot gaišu un brīvu vidi. Tāda ir Cīrihes un Bāzeles dizaina skola. No otras puses, Zviedrijā, kurā ir Bauhaus un konstruktīvistu ietekmes, rodas savs, īpašs plakāta veidošanas stils. Tieši šeit 1950.gadā tiek iedibināts pazīstamais Helvetica burtu salikums, kas kļūst par zviedru grafikas ikonu.
Radio un jo īpaši televīzijas ietekmē plakāts iegūst citus vaibstus – 20.gs. 60-to gadu popārts un kontrkultūra rosina psihodēliskā plakāta attīstību. Rokmūzikas un halucinogēnu kombinācija paver jaunus vizuālās pieredzes apvāršņus. Par plakātmākslas centru kļūst ASV. 60-to gadu protesta vilnis Rietumeiropā iedvesmo darināt atzītākos šī laika plakātus, kuru autori ir franču studenti 1968.gada maija demonstrāciju ietvaros.
Pēckara gados pasaulē parādījās kino plakāts, kas reklamē kinodīvu un populāru aktieru jaunākās filmas. Tas ir laiks, kad iedibinās klasiskā kino plakāta estētikas pamatprincipi – uzkrītoši spilgti attēlot filmas pamatlīnijas un motīvus. Piemēram, mākslinieku Roberta Makginnisa un Frenka Makartija kombinācija - Džeimss Bonds, meitenes, pistoles un eksplozija - darbojas jau gadiem ilgi, turklāt tā pirmie plakāti tika variēti no pirmklasīgas gleznas un fotomontāžas līdz pat rūpīgi izstrādātām panorāmām. Otrā pasaules kara laikā plakāti ar amerikāņu aktrišu un seksa simbolu Betijas Greiblas un Džeinas Raselas attēliem bija ļoti populāri. Bet 20.gs. 70-to gadu beigās un 80-to sākumā tika popularizēti plakāti ar televīzijas zvaigznēm, piemēram, pirmā mūsdienu amerikāņu supermodele Šerila Tīgsa, kuras 1978.gadā klajā nākušais plakāts rozā peldkostīmā kļūst par tā laika popkultūras simbolu.
Paštēla atklāšana
Projekts „Publiskie spoguļi” daudzpusīgi atklāj Latvijas paštēlu, jo darbi ir sagrupēti gan hronoloģiski - sešās daļās, gan tematiski - reklāmplakāti, politiskie, sociālie un kultūrplakāti, lai būtu iespēja vērtēt vēsturiskās un stilistiskās plakātmākslas izmaiņas sākot no 19.gs. otrās puses līdz pat 20.gs. beigām. Aplūkojamie darbi ļauj izjust gan mākslinieciski elegantus meistarstiķus, gan politiskās varas dzelžainās regulas. Latvijā saglabājušies plakāti, kurus izstādes autore Ramona Umblija nodēvē par protoplakātiem un atzīmē kā unikālas vērtības, datēti ar 1863. un 1873.gadu. Pirmajā nezināms mākslinieks atainojis vara jātnieku uz zirga un rīta dziesmas tekstu, otrais ir M.Šica darinātais „Nevis slinkojot un pūstot”, veltīts Pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem.
Latvijā pieprasījumu pēc plakāta 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā izraisīja straujā ekonomiskā attīstība - sīvā konkurences cīņā izdevīga un nozīmīga kļuva pašslavināšana un sevis reklamēšana. Plakāts izrādījās lēts un iedarbīgs komunikācijas līdzeklis. 19.gs. beigās vēl netika runāts par plakātu kā mākslu, lai gan tā aizsākumā var minēt ievērojamus meistarus, piemēram, Janis Rozentāls, kurš jūgendstila manierē veidojis Dziesmu svētku plakātus, Aleksandrs Romans un Krievijā dzīvojošais Gustavs Klucis, kurš vēlāk ietekmēs 20.gs. 70-to un 80-to gadu mākslas vidi. 20.gadsimta sākumā Latvijas plakātmākslā iesaistījās daudzi ievērojami modernisma mākslinieki – gan Romans Suta un Niklāvs Strunke, gan Sigismunds Vidbergs.
Izstādes autori apzināti, pat uzsvērti izceļ varas, mākslas un individualitātes attiecības, apliecinot, ka nav neviena cita mākslas veida, kurā šīs attiecības atspoguļotos tik tieši un koncentrēti kā plakātā. Ekspozīcijas teksts vēsta, ka kultūra un vara parasti tiek uzskatīti par tiešiem, pat viens otru noliedzošiem pretstatiem, taču aplūkojot tos tuvāk, nākas secināt, ka tie viens otru izmanto, vēro un ietekmē. Tieši šī apsvēruma dēļ arī galvenā uzmanība ir pievērsta laika posmam no 1945. līdz 1991.gadam Latvijas plakātmākslā. Izstādes kuratores R.Umblijas atzinums - ja mēs spogulī neskatāmies, tas mums neko nerāda – skan kā aicinājums pamanīt un ieskatīties varas un mākslas attiecību plašajā diskursā. Varas mašinērija runā ar plakāta tēlu un tekstu starpniecību. 1945.-1960.gada izstādes sadaļā aplūkojami zilacaini, vairumā gadījumu blondi cilvēki, tērpti sarkanā un zilā, rokā arī kaut kas sarkans un zils, iemirdzas spilgti zeltains krāsu motīvs un vēstījums – mēs esam labākā valsts, sociālisms ir uzvaras spēks, nenāc klāt - saplosīsim, jo tādi mēs esam un ar to lepojamies. Valdošās ideoloģijas brutālās spēles atklājas staļinisma perioda demonstratīvajos sarkanarmiešu, kolhoznieku un strādnieku stāvos, bargajās acīs un skaidrajā, asajā runā. To balsis aizņem un piepilda visu sociālo un estētisko telpu. Uz visa šī socreālisma fona Iļjas Štikāna darbs „Grāmatu masām!” ir vienkārši aizkustinošs.
Bet 1962.gads ar sievietes, tērptas fabrikas uniformā, muti vēsta: „Ej strādāt!”, un skatiens uz safrizētu un izlaisti jauku būtni, kas atlaidusies kaut kur nekonkrētībā bez telpas, bez laika un bez darba – šis skatiens liek man sarauties un paraudzīties spogulī. Citā plakātā „Cilvēka prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes” (1964.) Ludis Bērziņš pārfrāzējis Tēvreizi, liekot domāt, ka laikam jau tā arī notiks. Agri vai vēlu. Skatoties šajās akmens cietajās sejās, tu aizmirsti, ka pasaules kultūrainavā savu unificējošo gājienu pēc pircēju dvēselēm uzsākuši lielo kompāniju reklāmtēli un jau sen iestājies sievietes - seksa simbola laikmets.
Kā īpaši atzīmējams ir Gunāra Kirkes 1963.gada darbs Leo Kokles personālizstādei, kas uzskatāms par latviešu mūsdienu plakāta aizsākumu. G.Kirkes brīvais un nepiespiestais zīmējums pārsteidz ar eleganci, liekot atcerēties, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Izstādē skatāms gan šī darba oriģināls, gan arī lielformāta variants.
60-to gadu beigās tika radīts jauns plakāta tips - lakonisks, dekoratīvi spilgts, tā idejiskie elementi tiek reducēti vienā simbolā. Sākotnēji plakāti tiek veidoti par godu māksliniekiem un lieliem kultūras notikumiem, vēlāk tie transformējās kultūras plakātā, kādu to pazīstam šodien. Šajā laikā ar plakātmākslu sāka nodarboties jau minētais Gunārs Kirke, nedaudz vēlāk arī Gunārs Zemgals un Juris Riņķis. 1966.gadā Rīgā tiek sarīkota Pirmā plakātu izstāde.
Par plakātmākslas ziedu laiku uzskata padomju periodu, jo īpaši 20.gs. 70-tos un 80-tos gadus. Padomju vara par savu galveno ruporu izvirza glezniecību un tēlniecību, un lietišķās mākslas nozares, tostarp arī plakātmāksla, daļēji tika atbrīvotas no ideoloģijas klaušām. Lielā sabiedrības interese un regulārais izstāžu darbs veidoja labu pamatu jauno plakātistu piesaistei, un plakātmākslai pievērsās J.Dimiters, G.Smelters, L.Šēnbergs, I.Blumbergs, nedaudz vēlāk arī J.Ivanovs, G.Lūsis un J.Galdiņš.
Kopš 70-tajiem, 80-tajiem gadiem plakāts kļūst individuāli agresīvs, tas vairs neuzrunā masas, bet gan skatās tieši uz tevi un runā ar tevi. Sadaļā 1970.-1979. lielākoties dominē sociālai problemātikai veltīti darbi.
Ekspozīcijas daļa 1980.-1990. ar nosaukumu „Mana valoda - mana māja” precīzi ataino radikālu pagriezienu plakātmākslā – gan māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izvēlē, gan arī tematiskajos risinājumos. 80-to gadu plakāta mērķis ir aktīva līdzdarbošanās un sabiedrības noskaņojuma ietekmēšana. Tiek aplūkots daudzveidīgs tēmu loks - no globāla līmeņa problēmām līdz pat lokālām, saistītām ar ikdienišķām interesēm. Aktuālie lozungi un saukļi ir Latvijas neatkarība, nacionālās vērtības, ekoloģija un veselības aizsardzība. Plakāts Latvijā bija sasniedzis mākslinieciskās izteiksmes un popularitātes virsotni. Tas bija kļuvis par nozīmīgu sabiedriskās domas katalizatoru, precīzi reaģējot uz dažādām dzīves kolīzijām un atklājot sabiedrībā notiekošo procesu būtiskos aspektus. Plakāts deva iespēju paust gan progresīvas idejas, gan arī negācijas par sociālās dzīves absurdiem. Šis bija viens no iemesliem, kādēļ jauni, avangardiski domājoši mākslinieki pievērsās plakātam - F.Kirke, J.Putrāms, A.Breže, O.Pētersons, I.Mailītis. Astoņdesmito gadu plakātā saskatāma atbrīvotība izteiksmes līdzekļu izvēlē – no racionālisma līdz sirreālistiskām vīzijām. Mākslinieku formas meklējumi palīdzēja radīt neordināru skatījumu uz pierastām lietām un vērtībām, radot saturiski bagātus, intelektuāli un emocionāli piesātinātus darbus. Sava politiskā radikālisma un izaicinošās izteiksmes dēļ plakātmāksla bija viens no populārākajiem mākslas veidiem Latvijā – mākslinieku darinātos plakātus kolekcionēja, dekorēja ar tiem dzīvokļus un darba telpas, tos pasūtīja un tiražēja dažādas valsts institūcijas un to autori guva augstu starptautisku atzinību.
80-to gadu plakātu teksti un tēli atspoguļo jēgietilpīgu, daudznozīmīgu valodu. Tā ir mākslas joma, kas uzsāk atļauties – lai arī sociālajos, politiskajos un kultūrplakātos saziņa notiek zemtekstos, tie atstāj iespaidu, ka ir pārtrūkusi ciešā saikne „vara-mākslinieks”. Uzdrošināšanās prieks nostājas skatītāja priekšā ar it kā naivo Georga Smeltera jautājumu: „Sabiedrība Tev, Tu ...?” (1981.), zem kura izteiksmīgi, sarkani ķirši – sabiedrības pusē laiskojas divas pilnasinīgas un vērtīgas ķiršu ogas, bet pretējā pusē tik vien kā kātiņi bez odziņām.
Ekspozīcijas retrospektīvas daļa rāda plakātu kā ceļazīmi, kā mūsu pašu atmiņu, kas nevar atcerēties, ja nav aizmirsusi. „Publiskos spoguļus” varētu uzskatīt par aicinājumu atcerēties aizmirsto. Lai gan – skatītājs tiek mudināts ne tikai likt lietā savu personīgo vai sociālo atmiņu. Izstāde aicina pievērst uzmanību plakātam kā īpašam demokrātiskam mākslas veidam, kurā vienlīdz svarīga ir ideja un tās mākslinieciskā īstenojuma kvalitāte, jo, būdams masveidīgs, plakāts uzrunā mūs un ietekmē mūsu gaumi un izvēli. Tāpat izstādes organizatori vēlas pievērst iespējamo pasūtītāju – valsts, pašvaldību, sabiedrisko un privāto institūciju uzmanību plakāta sociālajam iedarbīgumam un aktualizēt regulāru plakātu konkursu organizēšanu par sabiedrībai būtiskām tēmām. Tāpēc līdzās retrospekcijai tiek eksponēti arī jauni, īpaši šai izstādei darināti plakāti par sociālām, politiskām un kultūras aktualitātēm – URNA 2. 1995.gadā notika izstāde URNA 1, veltīta VI Saeimas vēlēšanām.
URNA 2 tiek rīkota, lai veicinātu sociāli atbildīgu, nekomerciālu, sabiedrību uzrunājošu, mākslinieciski augstvērtīgu darbu tapšanu. Konkursa nosacījumi snieguši pamatievirzi tēmu izvēlē - aktuālu un sabiedriski nozīmīgu problēmu atspoguļojums, tēma “Nemēslo mežā” un “Kūlas dedzināšanas bīstamība”. URNA 2 piedāvā aplūkot, kā kaislīgās liesmās deg kūla un degam arī paši, notiek mežu piemēslošana un tiek jautāts, kur tad Latvijas vīri – vai Īrijā? Te raibā lokā tiek spriests par Saeimas vēlēšanām un turpat netālu notiek identitātes meklējumi. Jāteic gan, ka konkursizstādei ir visai neveiksmīgs izkārtojums, jo cieši blakus novietotie darbi rada nepārskatāmības iespaidu un liek skatītājam justies kā labirintā-slazdā.
Izstādes autoru iecere piesaistīt politiskās varas un tās izpildinstitūciju uzmanību plakātmākslai liecina par mākslas pārstāvju vēlmi izvirzīt priekšplānā mākslinieka ieinteresēto un daudznozīmīgo redzējumu, radot pēc tā pieprasījumu. Jāteic, ka šobrīd spilgti novērojama politiskās elites un mākslas jomas tuvināšanās. Kāda ir to nozīme? Vai tā ir tikai abpusēja un izdevīga vienošanās, kas vienai pusei ļauj izskatīties intelektuālai, domājošai, emocionālai un gribošai/varošai darīt ko nebūt mākslas labā, bet otrai – izmantot brīdi, kad esi ievērots un piepildīt kāroto? Māksla izdzīvotu arī bez šī valdzinošā, ideoloģiski iekrāsotā tango, bet tā jau būtu cita māksla. Un nebūt ne labāka, ja atļauts tik piezemēti.
|
|
