|
|
Ieva Plūme. Negribēt, nezināt, nekārdināt.
|
Es aplūkošu kārdinājumu ne tik daudz no morāles viedokļa, kā no sociālā aspekta puses, precīzāk sakot, mans mērķis ir radīt satuvinājumu ar ikdienas dzīvi. Mani interesē jautājums par veidu, kādā risks un kārdinājums ir mūsu dzīves sastāvdaļa, kas parastos apstākļos nebūt nav tuva noziegumam. Nevēlos uzsvērt kārdinājuma un pārkāpuma kopību, gribu akcentēt to, ka kāre ir saistīta ar gribu un zināšanām vai citos apstākļos, gluži otrādi, tā var būt saistīta ar gribu un nezināšanu. Fuko „Zinātgribā” uzsver, ka nezināšana var pastāvēt tikai uz tāda pamata, kam ir fundamentāla attieksme pret patiesību, jo negribēt uzzināt – tas ir vēl viens līklocis tieksmē pēc patiesības. Galu galā zinātgriba raksturo mūsdienu Rietumus, tā turpina Fuko. Kā zināms, Mišelam Fuko piemita izcila kāre padomāt citādi.
Šeit tika runāts par normas pārkāpumu un stabilitātes saglabāšanas iespējām. Bet tā stabilā kārtība, ja vispār kādreiz ir bijusi, tā ir izjaukta. Fils Makneitens (Phil Macnaghten), mūsdienu amerikāņu pētnieks vides pārmaiņu jautājumos, šī gada martā diskusijā „Zinātne un riska sabiedrība”, kas notika Lielbritānijā (Ņukāslā), runāja par pārmaiņām kā galveno problēmu, kas rada pamatu nestabilitātei un apdraudējumam. Viņa viedoklis skanēja - ikvienā kultūrā pieņemtās normas ir tās, kas nosaka, kas var būt risks un kas nē, tātad, tā ir sociāli determinēta lieta. Rojs Boins (Roy Boyne), sociologs un grāmatas „Risks: Koncepti sociālajās zinātnēs” autors, nosauc sekojošus riska cēloņus:
1. informācijas nepietiekamība un nepilnība;
2. cilvēks ir nostādīts aci pret aci ar risku, kas skar lielu skaitu viņa līdzbiedru (terorisms, karš, dabas katastrofas);
3. riska iedarbība ir daudzpusīga – tas var būt apdraudējums veselībai, drošībai, ikdienas dzīves standartiem, ekonomiskajai stabilitātei;
4. vēl viens riska cēlonis ir masu komunikācijas līdzekļi, kas vienlaikus tiecas noturēt interesi par bīstamo un joprojām mēģina teikt patiesību.
Un ko darīt šādos apstākļos? Var piekrist tam, ka, ja aizliegto augļu ir palicis arvien mazāk, tad nav vajadzības padoties kārdinājumam – daudz kas ir pieejams tāpat vien, bez piepūles. Tomēr vai nav tā, ka robežu uzstādīšana arī var būt bīstama un pat aizdomīga? G.Gatings (G.Gutting) rakstā „Prāts un filozofija”, apsverot Fuko domu morāles jautājumu kontekstā, atzīmē, ka Fuko ir svarīgi noskaidrot apstākļus, kāpēc tās vai citas vērtības atzīstam. Tas, ka norma ir uzstādīta, nebūt nenozīmē to, ka nevajadzētu noskaidrot tās izcelsmi, ietekmi un perspektīves, ko tā var radīt. Fuko ir apņēmies runāt par upuru – seksuālo minoritāšu, likumpārkāpēju, slimnieku, ārprātīgo – par upuru pozīciju normatīvisma un disciplīnas apstākļos, un šī apņēmība ir viens no viņa trumpjiem. Fuko runā par to, kā indivīds veidojas iespējamo ierobežojumu apstākļos. Kāda ir mūsu brīvība? Viņš uzsver subjektivizāciju kā atvērtu, nestabilu un ekspresīvu procesu. Vai šāda pieeja būtu jāsauc par respekta trūkumu? Varbūt tomēr par saasinātu uztveri un ironiju attieksmē pret pagātni un tagadni, tādējādi paplašinot politiskā garīguma apvāršņus, kurā bez rūpēm un gādības izpausmi rastu jūtīgums attiecībā uz to, kas tev apkārt?
Tika uzdots ļoti nopietns jautājums – uz ko likt akcentu – uz jaunām alternatīvām vai rūpīgāk izvērtēt sekas, ko sev līdzi nes neparedzamais un riskantais? Šī problēma tiek saistīta ar kopienas drošību un robežu pārkāpšanu. Bet ko mēs saprotam ar robežu pārkāpumu? Vai 10 baušļu neievērošanu, vai arī ko vairāk? Vai mūsdienu riska sabiedrībā drošība var balstīties tikai tradīcijas un ne-pārkāpšanas praksē? Vai ir iespējams nostāties malā un būt vērotājam, kurš nezina, negrib zināt, netiek kārdināts un neriskē? Nevēlos apgalvot, ka „Tev nebūs nokaut”, „Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam” utt., - ka šīs mūsu kultūras identifikācijas zīmes būtu jāatmet kā laikam neatbilstošas. Tāda nav mana iecere. Vēlos akcentēt to, ka ir jārada iespējas pārdomāt sociālo praksi atbilstoši tam kontekstam, ko piedāvā modernā metrapole, kas ir vilinājumu, nolieguma, kārdinājuma, paātrinājuma un atļaušanās piepildīta. Labs piemērs ir pazīstamā reklāma „Es neprasu! Es eju un ņemu! Studenta banka”. Kam tad prasīsi, ja autoritātes jēdziens ir reti sastopams mūsu valodas lietojumā? Žans Bodrijārs 1976.gada apcerējumā „Līķis spirālē” runā par uiversitātes pagrimumu, jo tā nefunkcionējot ne sociālajā, ne darba tirgū, tai nav izziņas galamērķa. Viņaprāt, ir noticis pagrieziens uz zināšanu strupceļu un nezināšanas apreibumu. Vai varam piekrist šādam apgalvojumam, un, ja piekrītam, kāpēc?
Es saskatu divas paralēlas mūsdienu sabiedrības tendences. Pirmā – cilvēkam kā sociālās sistēmas dalībniekam nav iespēju atrasties ārpus gribēšanas, zināšanas un kārdinājuma. Man nav pamata negribēt, nezināt un nepakļauties kārdinājumam. Piesaucot Fuko domu, jāsaka, ka tas, ko mēs gribam, ir sociālo struktūru (institūciju) konstruēts. Otra tendence ir pārsātinājuma radīta – kad visplašākā piedāvājuma apstākļos rodas indiferentums, kad visērtāk ir ne gribēt, ne zināt un atliek vien pakļauties reklāmas un PR baudas solījumiem. Jā, protams, bauda ir saistīta ar aizlieguma pārkāpšanu. Tomēr ne jau ikviena bauda ir aizliedzama un noliedzama, jo vai tad pastāv tikai un vienīgi aizliegta bauda?
Lai rastu risinājumu problēmām, kas rodas šeit un tagad – atsevišķa cilvēka un valsts drošība, noziedzība, ekoloģiskās problēmas un daudzas citas, manuprāt, ir jākāro domāt citādi. Tas ir Fuko sludinātais kārdinājums neticēt vispārzināmajam un nepieņemt tradicionālo, tādējādi gan nonākot citas alternatīvas apskāvienos – zinātgribas un noliegtgribas valdzinājumā. Savu uzstāšanos vēlos nobeigt ar vārdiem, ko Fuko saka intervijā „Filozofs maskā”: „Es sapņoju par jauniem ziņkārības laikiem.”
|
|
