|
|
LU asoc. profesore Aija Priedīte, Dr. phil. Pēterim Zālītem - 140
|
(referāts I. Kantam veltītajā konferencē Rīgā, 2004. gada 22. aprīlī)
Mūsu konference ir veltīta izcilā vācu filosofa Imanuela Kanta 280. dzimšanas dienai, un šīs konferences, vai vēl precīzāk – sava referāta ietvaros es vēlētos godināt vēl vienu jubilāru – šogad aprit neokantieša Pētera Zālītes 140. dzimšanas diena. Abas personības vieno ne vien iespaidīgu gadskārtu sakritības, bet arī filosofisko interešu loks.
Esmu pateicīga konferences organizatoriem par doto iespēju vēl vienu reizi pārlūkot Kanta filosofisko ideju saistību ar Latviju un latviešu domātājiem tās vēsturiskajā aspektā. Kanta attiecības (gribētos teikt - īpašās, draudzīgās attiecībās) ar baltiešiem veidojās agri. Daudzi ir bijuši viņa lekciju klausītāji vēl tikai privātdocentūras laikā, viņa skolnieks Johans Frīdrihs Hartknohs Rīgā publicē ne vien visus galvenos Kanta filosofiskos dabus, bet arī virkni “sīkāku” sacerējumu, izveidojas privāta sarakste ar vairākām Latvijas kultūras un ideju vēsturē nozīmīgam personībam, to skaitā Hāmani un Herderu, aizsākas Kanta filosofisko ideju apguve un interpretācija. Kanta filosofiskās idejas jau 18. gadsimta 50 –gados (Hāmanis -Sokrātiskie domu graudi,1759) kļūst baltiešu intelektuālo diskusiju fermentu, bet ar gadiem to nozīme vēl pieaug. Ierobežotā laika apjoma dēļ, kā arī tādēļ, ka literatūra par šo jautājumu ir pieejama, es nekavēšos sīkāk pie vācbaltu tradīcijas aplūkojuma 18. un 19. gadsimtā, bet gribētu uzdot mazāk cilātu jautājumu, kad un kā Kantu sāk iepazīt latvieši.
Pēc diviem gadiem – 2006. gadā. 200. gadu jubileja apritēs Kasparam Biezbārdim, ievērojamam jaunlatviešu kustības dalībniekam un publicistam. Virkne viņa rakstu 19. gadsimta 60. un 70. gados ir ar filosofisku ievirzi, bet pats autors no 1823. – 1826. gadam studēja Tērbatas universitātes pedagoģiski filozofiskajā seminārā. K.Biezbārža raksti (“Ko var dvēsele atzīt? Kas tai ir spējams?”, “Materiālisms un spirituālisms”, “Matērija un spēks” u.c.), kuros jūtamas atbalsis arī no vācu klasiskā ideālisma, nepārsniedz filosofiskās propedeitikas līmeni, kaut gan ir vietā uzdot jautājumu, vai tie maz vispār atrada savu adresātu. Runāt par filosofisko propedeitiku situācijā, kad jaunizveidotā latviešu prese aktīvi apspriež latviešu pašu apgaismības centienu leģitimitāti un tiesības pašiem savā tēvu zemē vairs nebūt paternālistiskās ideoloģijas objektiem (ieskaitot izglītību), var likties pārsteidzīgi. Lai kāds arī nebūtu mūsu vērtējums K.Biezbārža panaivajiem, terminoloģiski neizstrādātajiem rakstiem, tomēr vienu nevar noliegt. 19. gadsimta vidū latviešu sabiedrība beidzot piedzīvo savu apgaismību, sauktu par atmodu, proti, - savas intelektuālās pilngadības iestāšanos, savu uzdrīkstēšanos zināt, un K.Biezbārža nopelni latviešu pilngadības veicināšanā nav apšaubāmi.
Pēteris Zālīte, latviešu pirmais ievērojamākais kantietis, pieder tai latviesu censoņu paaudzei, kuru ceļš uz izglītību vēl nebūt nebija pašsaprotams un viegls. Dzimis 1864. gada 1. decembrī Raunas pagasta “Sīļos” trūcīga zemnieka ģimenē, un pēc pamatizglītības iegūšanas paliek strādāt tēva saimniecībā par puisi. Visticamāk, ka tā arī būtu palicis, ja ne lieliskās Bībeles zināšanas, ar kurām iesvētes mācībā P.Zālīte pievērsa sev mācītāja labvēlīgo skatu. Mācītājs rosina jauno puisi izglītoties, lai kļūtu par misionāru darbam Indijā, un seko ziņa par uzņemšanu Hanoveres seminārā. Tomēr tālāk par Rīgu nākamais filozofs neaizbrauca, un turpināja savu skološanos paļaujoties tikai uz paša spēkiem. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas Rīgā, 1889. gadā Pēteris Zālīte iestājas Jēnas universitātē, kur studē filosofiju, reliģiju, dabas zinātnes. Īpaša interese ir par Rūdolfa Eikena un Oto Lībmaņa docētajiem kursiem filosofijā, un pēdējais no nosauktajiem tad arī veido Pētera Zālītes filosofisko studiju neokantisko kontekstu. Studijas noslēdzot, top darbs “Imanuēla Kanta mācība par brīvību” vācu valodā, un tiek iegūts filosofijas doktora grāds. 1898. gadā Rostokā nāca klajā darbs “Kanta mācības par gribas brīvību izklāsts un tās kritika”. Pēteris Zālīte ir darbojies arī kā augstskolu mācībspēks – pirmā pasaules kara laikā Pēterburgas psihoneiroloģijas institūtā, lasot lekcijas par Kanta filosofiju, bet no 1919. – 1934. gadam ir LU Filoloģijas un filosofijas fakultātes docents, no 1921.g. – profesors. Latviešu valodā 1930. gadā tiek publicēta profesora grāmata “Immanuels Kants”, kas ir vispārīgs pārskats par Kanta filosofijas svarīgākajiem jautājumiem.
Jāatzīstas, ka grūti vērtēt Pēteri Zālīti kā neokantieti, tāpat kā grūti runāt par viņa personisko ieguldījumu Kanta filosofijas patstāvīgā interpretācijā. Mūsu rīcībā ir atbilstoša līmeņa kvalifikācijas darbs (par pamatu ņemot tekstu “I.Kanta mācība par brīvību”), kurā tiek rekonstruēti jeb izklāstīti Kanta argumenti, balstoties uz tādiem darbiem, kā “Tīrā prāta kritika”, “Prolegomeni”, “Tikumu metafizikas pamati”, “Praktiskā prāta kritika” un “Reliģija tikai prāta ietvaros”[tiesa, selektīvi izvēlētas nodaļas]. Šajā ziņā Zālīte seko O.Lībmaņa aicinājumam atgriezties atpakaļ pie paša Kanta mācības, nevis balstīties uz kādu no 19. gadsimta vācu kantiānisma virzieniem. Tomēr darba secinājumi, kuri attiecībā uz Kanta sniegto brīvības problēmas teorētisko risinājumu kopumā ir kritiski, parāda Zālīti kā O.Lībmaņa visai burtisku skolnieku.
Kādi tad ir P.Zalītes svarīgākie iebildumi attiecībā pret brīvības problēmas risinājumu Kanta filosofijā?
Vispirms jāatzīmē ne visai veiksmīgā Kanta tekstu fragmentu izvēle. Lasot gan pašu darbu, gan jo īpaši noslēguma daļas secinājumus, paliek iespaids, ka problēmas analīze galvenokārt tiek veikta “Tīrā prāta kritikas” teritorijā, līdz ar to pienācīgi nenovērtējot tīrā praktiskā prāta iespējas un tā regulatīvo (regulējošo) funkciju. [Reason's practical use is manifest in the regulative function of certain concepts that we must think with regard to the world, even though we can have no knowledge of them.] P.Zālīte brīvības izpratni viennozīmīgi cieši saista ar lietas par sevi analīzi (te redzama viņa “atkarība” no O.Lībmaņa), bet par cik lieta par sevi nav izzināma (tā ir “neiespējama doma”, raksta P.Z.), arī brīvības idejai jāstājas tribunāla priekšā. Tā nav nedz pierādīta, nedz pierādāma, bet kā tīrā praktiskā prāta postulāts tā P.Zālītem nav pieņemama, jo viņaprāt būvēta uz nedroša, nepārliecinoša pamata. Cit.:
“Kā ir ar bāzi, ar Kanta brīvības mācības pamatu; jo ja tā nav nesatriciāmi patstāvīga, tad visas mācības par brīvību grandiozajai celtnei ir jāsagrūst, un nekāda māksla to nespēj pasargāt no liktenīgā sabrukuma.”
Nespējot atrast saikni starp noumenu un fenomenu pasauli Kanta filosofiskajā sistēmā kopumā, P.Zālīte sliecas atmest arī cilvēka inteligiblo raksturu kā nepārliecinošu teorētisku konstrukciju. Pretēji Kantam, cilvēks P.Zālītes skatījumā nevar vienlaikus piederēt divām pasaulēm – 1)empīriskajai un jutekliski uztveramajai un 2) pārjutekliskajai, inteligiblajai, kas nav nekas vairāk kā himēra. Zālītes gala spriedums ir radikāls un bargs:
“Līdz ar noumenu un inteligiblā rakstura atkrišanu ir atcelta un iznīcināta arī brīvība; un līdz ar brīvību, protams, arī morāliskums; jo bez brīvības nav tikumības. Kur brīvība, tur arī morāliskums un kur morāliskums, tur arī brīvība. Nopietnais, stingri morāliskais Kants tātad pats ar savu inteligiblo brīvību ir padarījis neiespējamu savu daudzējādā ziņā patiesi klasisko un priekšzīmīgo ētiku. Tā karājas gaisā, jo tai trūkst bāzes, īstā pamata, proti – brīvības. Transcendentāla vai pareizāk sakot, transcendenta brīvība ir tikai fikcija un nevar nedz kalpot par pamatu morāliskumam, nedz arī dot kaut mazāko labumu pedagoģijai /../ Ar to nevar iesākt absolūti neko, ne morālē, ne pedagoģijā, ne arī kur citur. Tā ir un paliek tikai himēra un nekas vairāk. Ja brīvība vispār kaut kur ir atrodama, tad tā jāmeklē un jaatrod te, uz šīs zemes, cinā un kaujā par tikumiskiem ideāliem”.
Spriedums ir bargs, bet vai taisnīgs?
Vērtējot P.Zālītes filosofisko darbību kopumā (apceres par Nīči, F.Bēkonu, Danti, K.Baronu, Blaumani, Poruku, raksti par filosofiju Konversācijas vārdnīcā), man vēlreiz gribētos lietot terminu – filosofiskā propedeitika. Nule intelektuālo pilngadību praktizēt uzsākušas tautas ievads, ievadījums filosofijas vēsturē. Grubuļains, nelīdzens, kāds droši vien jaunības maksimālismā teiks, bet man kā vienam no Latvijas filosofisko ideju vēstures pētniekiem gribas teikt, ka negatīvs rezultāts zinātnē arī ir rezultāts. Tas norāda strupceļu, izliek brīdinājuma zīmi, un nekur taču nav teikts, ka mums ir jāmācās vienīgi no citu tautu domātāju kļūdām!
|
|
