Publiskās lietas: Jūsu pēdējo gadu filosofiskās aktivitātes (lekcijas, publiskās uzstāšanās, publikācijas) vedina domāt, ka Jūs aizvien vairāk saista parādības, kas iezīmē klasisko vērtību devalvāciju un varbūt pat vispārēju rietumu kultūras pagrimumu. 20. gs. sākumā par Eiropas kultūru krīzes kontekstā reflektē lielākie tā laika filosofi: Huserls, Heidegers, Špenglers un daudzi citi. Mūsdienās kultūras procesi būtu jāaplūko postmodernitātes kontekstā. Cik lielā mērā jūsuprāt 20. gs. sākuma refleksijas par kultūras pagrimumu ir saattiecināmas ar mūsdienu kontekstu, un ciktāl gadsimta sākuma intelektuālā pieredze spēj virzīt filosofu, kurš cenšas rast rietumu kultūras adekvātu redzējumu šodien?

Rihards Kūlis: Faktiski jau man tika uzdoti ļoti daudzi jautājumi, un, lai uz tiem atbildētu, būtu nepieciešama ne tikai lekcija, bet vesels lekciju cikls; pat varbūt vairāki vairāk vai mazāk atšķirīgi cikli. Tā uzreiz pat grūti saprast, no kura gala būtu jāsāk atbildēt. Situācija, iespējams, nav tik ļauna, kā sākumā šķiet. Protams, jau veselu gadsimtu gandrīz vai visi filosofi runā par rietumu kultūras, civilizācijas un rietumu filozofijas krīzi. Atcerēsimies kaut vai Osvaldu Špengleru, kurš pareģoja Vakarzemes bojāeju. Vai patiesi tā iet bojā? Un kas ir krīze? Vai jebkurā gadījumā krīze nozīmē bojāeju?

Krīze ir vērtību pārvērtēšana situācijā, kura, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, ir būtiski mainījusies, iespējams krīze ir kaut kas tāds, ko var pārvarēt, krīzes sakarībā varbūt kaut kas ir jāzaudē, bet ļoti iespējams, ka pēc krīzes, to pārslimojot, rodas kas jauns, iezīmējot ceļu turpmākai attīstībai. Jāteic gan - tāda ir mana pārliecība - nav sevišķi grūti ieraudzīt, ka krīze rietumu kultūrā un arī filosofijā ir stipri ieilgusi un tā turpinās nu jau apmēram 100 gadus, varbūt pat vairāk, turklāt iespējamie risinājumi nepavisam vēl nav apjausti. Kādā ziņā krīze? Protams, visupirms mēs varētu runāt par krīzi filosofijā. Tā nepārprotami vedina pārvērtēt vērtības situācijā, ko, šķiet, visspilgtāk jau 19. gs. izteikuši Nīčes vārdi „Dievs ir miris”. Ko nozīmē šie vārdi un kā tos varētu interpretēt? Atklāti sakot, par to ir runāts bezgala daudz un ir sarakstīti grāmatu kalni; es gribētu akcentēt tikai dažus aspektus. Un viens no aspektiem šajā gadījumā attiecas uz rietumu racionalitāti, kas pirmajām kārtām saistās ar prāta darbību, ar loģiski diskursīvo domāšanu, ar to, protams, saistās arī noteiktas cilvēciskas vērtības – tieši šajā jomā visupirms iezīmējas krīze.

Saruna par rietumu racionalitāti ļoti lielā mērā ir saruna par rietumu filosofiju vispār tās tūkstošgadīgajā vēsturē. Racionalitāte veido vienu no rietumu filosofijas, civilizācijas un kultūras kodoliem. Šeit nav iespējams apcerēt racionalitātes attīstību visā rietumu kultūras attīstības vēsturē un racionalitātes izpratnes un vērtējumu līkločus, pateikšu tikai dažus vārdus.

Ļoti bieži jautā, kas ir filosofija. Kā jau teicu iepriekš, lielā mērā rietumu filosofijas izpratne saplūst ar racionalitātes izpratni. Var piekrist tiem domātājiem, kuri ir pārliecināti, ka filosofija dzimst tikai vienreiz Grieķu kultūras kontekstā, un šādā gadījumā filosofija ļoti lielā mērā sakrīt ar noteiktām šās kultūras izauklētām racionalitātes formām.

Filosofija nozīmē domāt; domāt savukārt nozīmē apliecināt noteiktas racionalitātes formas, lietojot specifiskas loģiskas operācijas. Nepārprotami rietumu filosofija reizē ar īpašā veidā koptām domāšanas formām rietumu cilvēka rokās ieliek ārkārtīgi varenu pasaules apguves un interpretācijas līdzekli. Var jautāt, vai kaut kādā veidā, salīdzinot ar citām civilizācijām, cilvēciskais pasaules redzējums netiek sašaurināts, un vai, akcentējot racionalitāti kā vienu no filosofijas pamatraksturojumiem, mēs kaut ko būtisku nezaudējam. Ļoti bieži rietumu kultūras attīstības vēsturē ir izskanējuši pārmetumi racionāli orientētai filosofijai: te varētu atcerēties kaut vai Mārtiņu Luteru, Ž.-Ž. Ruso un par ziemeļu magu dēvēto Hāmanu – domātāju, kurš ir saistīts arī ar Latviju, ar Baltiju. Reducēt domāšanu, cilvēka izpratni galvenokārt uz racionalitāti kaut kādā mērā nozīmē cilvēku apzagt, neparādīt cilvēku visā viņa izpausmju un iespēju pilnībā. Starp citu, to visai labi saprot racionālists Kants. Viņš veic savu Kopernikam līdzīgo apvērsumu, lai revidētu arī prāta spēju un darbības izpratni.

Pret viennozīmīgi izprastu racionalitāti saceļas jau modernisma filosofija un jo vairāk postmodernisma filosofija, kas parādās kā rietumu racionalitātes, transcendentālisma, apriorisma noliegums. Taču manuprāt postmodernisms šajā ziņā iet pārāk tālu. Mana personiskā pozīcija katrā ziņā vairāk saistīta ar modernismu. ”Es vēlētos būt moderns” – šo tēzi es visai bieži atkārtoju. Tas nozīmē oriģināli atrisināt problēmu, nevis sekot modei vai vairot seklu popularitāti. Esmu pārliecināts, ka iespējams revidēt racionalitātes izpratni un gan klasiskajā rietumu kultūrā kopumā, gan racionalitātē rast atbalsta punktus arī pozitīvam rietumu kultūras izvērsumam. Tiktāl par filosofiju un krīzi filosofijā.

Kas attiecas uz krīzi sabiedrībā, tad šeit ir ļoti daudzi un dažādi simptomi; krīze iezīmējas nepārprotami. Runājot par krīzi sabiedrībā, ir nācies uzklausīt ļoti bieži atkārtotus poētiski emocionālus kontrargumentus. Šādā gadījumā es vienmēr atbildu, ka nepielūdzama ir statistika. Tas, ka katru gadu rietumi zaudē pāris miljonus cilvēku (runa ir par etniskajiem eiropiešiem), nepārprotami apliecina krīzi. Simptomi vērojami daudzās un dažādās jomās, un tie atspoguļojas arī populāru un visai godājamu cilvēku izteikumos. Krīzes apliecinājums ir narkomānija, alkoholisms, milzīgs pašnāvību skaits. Nav pat ļoti jācenšas pierādīt un parādīt to, ka rietumu cilvēks ir dziļi neapmierināts un ļoti daudzās izpausmēs nelaimīgs.

Tālāk var runāt par daudziem un dažādiem veidiem, kā rietumu cilvēks cenšas sevi mierināt un piepildīt savu eksistenci. Var runāt par pseido-mūžības apliecinājumiem: katrā ziņā sevi parādīt, būt redzamam, būt televīzijā, būt populāram, apliecināt, piepildīt savu ego. Tā ir tēma, kas prasa ārkārtīgi plašu izvērsumu. Kā teicu iepriekš, krīzes apliecinājums ir arī izteikumi, kuru autori ir visā pasaulē populāri cilvēki. Mani šokēja kādas slavenas angļu aktrises atzinums, ka viņa ļoti lepojas, ka viņai nav bērnu. Šokējoša ir arī viņas argumentācija: viņa lepojas ar to, ka pasaules ekoloģiskās krīzes apstākļos viņa nepiesārņo pasauli ar bērnu. Es domāju, ka sabiedrība, kurā ir jādzird šādi apgalvojumi, ir smagi slima.

Ja ir runa par rietumu racionalitāti, rietumu vērtībām, rietumu kultūru, es pieļauju iespēju, ka šādā aspektā „Dievs ir miris” - rietumu kultūra savās tradicionālajās intelektuālajās izpausmēs un vērtību orientācijās ir mirusi. Ja tas tā ir un eiropiešu [jeb rietumu cilvēku] lielākajai daļai pret šo vērtību zudumu nav nekādu iebildumu, tad arī es negribētu kategoriski iebilst, jo nekādā gadījumā nedomāju, ka bojā iet pasaule. Bojā iet klasiskā rietumu kultūra, kaut kādā mērā iet bojā rietumu civilizācija. Vieta nekādā ziņā tukša nepaliks. Jau šobrīd puse Briseles iedzīvotāju ir atnācēji no dažādiem pasaules reģioniem. Es negribētu vērtēt, vai tas ir labi, vai slikti. Es sevi uzskatu par kosmopolītu, bet īpašā izpratnē: kā cilvēku, kuram nozīmīgs, būtisks [un būtiska cilvēciska vērtība] ir citas kultūras, kurš gribētu realizēt dialogu ar jebkuru pasaules kultūru, bet tikai un vienīgi kā noteiktas kultūras pārstāvis, nevis kā cilvēks bez saknēm, bez kultūras.

Ja kaut kas rietumu kultūrā dārgs un nozīmīgs, tad protams šās kultūras bojāeju jeb rietumu vērtību zudumu var uztvert sāpīgi – kā personisku eksistenciālu zaudējumu [un tad ir ļoti grūti atrast savu personisko vietu šajā pasaulē].

Viena no alternatīvām. Filosofija ir rietumu civilizācijas auglis, arī rietumu racionalitāte. Pārspīlēta racionalitāte iegrožo cilvēku. Mēs varam meklēt kādas citas racionalitātes formas. Viena no iespējām: mēs varam kļūt, piemēram, par ķīniešiem. Ja kādam ir vēlme kļūt par ķīnieti, es tur nesaskatu neko absurdu ne arī nosodāmu. Pēdējā laikā nākas vērot, ka rietumu sabiedrībā ir diezgan daudz cilvēku, kuri gribētu būt piederīgi islama kultūrai. Arī tā manuprāt ir reakcija pret rietumu kultūras vājumu. Manī cita starpā milzīgu interesi izraisa Indijas kultūra un pieredze, vēl viena no iespējām – kļūt par indieti. Mani šokēja Taizeme, Bankoka, kurā es ieraudzīju īpašu racionalitāti, kas nav līdzīga rietumu racionalitātei, bet, ja runa ir par sabiedriskās dzīves organizāciju, par darbu, nepārprotami tā ir racionalitāte. Taizemieši kaut kādā ziņā man šajās precīzajās dzīves organizācijas formās atgādināja vāciešus Eiropā; ārkārtīgi atšķirīgi no indiešiem.

PL: Jūs runājat par racionalitāti, identificējot to ar rietumu filosofiju, reizē skaidrojot to kā loģiski diskursīvo domāšanu. Vai tiešām racionalitāte būtu izprotama tik šauri, un vai modernās un postmodernās filosofijas veikumu nevar uzskatīt par centieniem rast jaunu, paplašinātu racionalitātes izpratni?

R.K.: Ja runājam par paplašinātu racionalitāti, tad tieši modernās filosofijas centienus noteikti var uzskatīt par šādiem mēģinājumiem. Faktiski te ir runa par visu 20. gs. filosofiju sākot ar Dilteju, Zimmelu, Huserlu līdz Heidegeram, Jaspersam, Hefem un Hābermāsam, kurš par savu mērķi izvirza meklēt modernitātes nerealizētās iespējas. Protams, modernitāte ļoti būtiski saplūst ar klasisko filosofiju un ir visai daudzi aspekti, kuros savukārt modernitāte pāraug postmodernismā un, ja runa ir par racionalitāti un filozofiju, es nepavisam racionalitāti neizprotu tik šauri. Rietumu filosofijā mēs varam atrast daudz ko, arī ārkārtīgi spilgtus un interesantus iracionalitātes uzliesmojumus, pat misticismu, taču gribētos piebilst, ka pat tad, ja runa ir par tā saucamo rietumu misticismu (te varētu piesaukt Bēmi, Meistaru Ekhartu un daudzus citus), šis misticisms ir ļoti savdabīgā veidā organizēts, un tas nepieļauj vienkāršas prāta dēkas, avantūras, sapņojumus. Šādā nozīmē Kants iebilda pret Svēdenborga redzējumiem. Tādā veidā reliģiskās filosofijas pārstāvis Rāners iebilst pret Adrienes von Špeiras un Ursa fon Baltazara mistiskajiem apziņas klejojumiem. Tātad racionalitāti es saprotu visupirms kā vienu no būtiskākajiem rietumu filosofijas raksturlielumiem. Tas nav vienīgais, un es negribētu to pat uzskatīt par absolūti centrālo, taču katrā ziņā tas ir viens no jēdzieniem, kas atrodas centrā. Arī domāšanu es nekādā ziņā negribētu reducēt tikai un vienīgi uz racionalitāti, bet katrā ziņā rietumu domāšana šā vārda ierastajā izpratnē, kāda ir dominējusi gadsimtu gaitā, ir ļoti būtiski saistīta ar specifiskiem formāliem nosacījumiem, kuru ievērošana daudz ir devusi tā saucamajai rietumu zinātniskajai domai.

Par postmodernismu. Es gribētu pieminēt ārkārtīgi spilgto Otfrīda Hefes domu apcerējumā par Kantu. Viņaprāt, visa Kanta filosofija ir orientēta noskaidrot maksimāli adekvātu prāta lietojumu un tikt skaidrībā par prāta spējām. Postmodernisma filosofija iezīmē atvadīšanos no prāta, t. i., zināmu neprātu jeb neprāta apliecinājumu. Neprāts nekādā ziņā uzreiz nenozīmē ārprātu vai nespēju orientēties pasaulē vai tajā dzīvot. Tas piesaka citu formu meklējumus, bet manā izpratnē tas tomēr iezīmē kapitulāciju cilvēcisku problēmu priekšā, iezīmē ceļu uz nekurieni, ceļu pie tabletes, šprices, pudeles. Parasti pie tā ved nespēja dot prātā sakņotas atbildes. Bet ja mēs postmodernismu uztveram pirmajām kārtām kā spēli, mums jāsaprot, ka filosofi ļoti bieži spēlējas un spēlīte ir viens no filosofiskās domas pamatelementiem: līdzīgi bērniem smilšu kastē izspēlēt variantus, versijas. Lielā nelaime sākas tad, ja kāds filosofu idejas cenšas nekavējoties īstenot dzīvē. Spēle ir spēle, dzīve ir dzīve. Postmodernisma izspēlētos variantus pirmajām kārtām varētu uztvert kā reakciju pret pārspīlētu racionalitāti, pret ticību absolūtajam, kontrspēli vērtībām, kuras pasludinātas par nemainīgām un mūžīgām, kontrspēli „Mēs” jeb sabiedrības diktātam, tad, ja nav novērtēta atsevišķa indivīda pašrealizācijas nepieciešamība. Manuprāt postmodernisms šajā gadījumā ļoti pārspīlē, fetišizējot atsevišķo Es un pārraujot saiti starp Es un Mēs. Šajā sakarībā par pamatproblēmu varētu uzskatīt [man tā ir pamatproblēma]: kā mūsdienu apstākļos savienot Es pašrealizāciju ar Mēs, ar sabiedrību, ar sabiedriskajām interesēm, kā Es darbību savienot ar Citu.

PL: Uz ko Jūs attiecināt apzīmējumu „postmodernisms”? Vai varat nosaukt postmodernisma autorus, pret kuriem vērsta Jūsu kritika?

R.K.: Pirmajām kārtām es ar postmodernismu domāju noteiktu kultūru. Tas nav viendabīgs: tam ir daudzas un dažādas izpausmes formas literatūrā, mākslā, kino, filosofijā. Ja ir runa par filosofiju, tad iespējams nosaukt autorus. Ir autori, kuri paši sevi dēvē par postmodernisma pārstāvjiem: tāds ir Liotārs, kuram ir teksts „Kas ir postmodernisms? Vēstule mazajam Ābramam”. Mazajam Ābramam Liotārs skaidro, kas ir postmodernisms. Es domāju, ka varētu noticēt Liotāram, ka viņš ir postmodernists, kaut gan ne vienmēr var uzticēties pašinterpretācijām.

PL: Ar ko postmodernisms atšķiras no modernisma?

R.K.: Es gribētu iezīmēt dažas atšķirības. Un savukārt varētu runāt arī par modernisma atšķirību no klasiskās racionalitātes formām un kultūras. Klasiskā racionalitāte savā dziļākajā būtībā ir orientēta uz absolūtu, uz vienu patiesību, uz nemainīgām vērtībām, bet šajā ziņā klasisko kultūru pārvērtē jau Kants. Kā jau teicu, arī Nīčes vārdi „Dievs ir miris” attiecas tieši uz šo pozīciju. Šāda pozīcija laikam neatgriezeniski ir gājusi bojā, grūti iedomāties, ka kāds varētu atgriezties pie tās. Atšķirībā no tā modernisms piedāvā vērtību policentrismu, arī redzes viedokļu un atskaites punktu policentrismu, taču modernisms katrā ziņā ir orientēts uz kaut ko vienojošu, uz vispārnozīmīgā meklējumiem. Manā izpratnē vārds „modernisms” ir idents vārdam „vispārnozīmīgais”, bet ne absolūtā nozīmē. Modernisms apliecina policentrisku pasauli, modernisms vedina uz dialogu, modernisms veicina noskaidrot attiecības starp dažādām kultūrām un redzes viedokļiem, starp Tu un Es, starp Es un Mēs, un tieši tāpēc man tas ir pieņemams, pat tad, ja es varbūt noraidu dažas no modernisma pozīcijām. Varētu pieļaut, ka arī modernisms pārspīlē racionalitāti, kaut gan kopumā, pēc manām domām, tas nav raksturīgi modernismam, bet galvenais, kas mani saista pie modernisma, ir policentrisms. Postmodernisma gadījumā zūd arī šie piesaistes punkti, jo tiek noliegts vispārīgais un vispārnozīmīgais jebkādā izpausmes formā. Var rasties uz brīdi, uz ilgāku laiku kaut kas vienojošs – divus cilvēkus vienojošs vai vairākus cilvēkus vienojošs – bet postmodernisms kā tāds ir orientēts pilnīgi un absolūti uz Es realizāciju. Kā spēle, kā kontrspēle pret nenovērtētu Es. Postmodernismā man daudz kas ir pieņemams. Piemēram, ļoti interesanti ir Lakāna centieni saistīt psihoanalīzi ar valodisko formu izpēti. Interesantus atklājumus ir izdarījuši Lakāna sekotāji, analizējot franču poētiskās pieredzi.

Klasiskās kultūras un arī modernisma aicinājums ir: „Topi par to, kas Tu vari būt!” Katrā ziņā klasiskajai racionalitātei ir visai skaidrs, par ko tev ir jātop. Tas ir stipri viennozīmīgi noteikts. Ir bāka, ir atskaites punkts, ir noteikts modelis – tev jātop par to. Modernitāte to neprasa, tā prasa cilvēka attīstību, cilvēka pilnveidojumu, prasa vērtību producēšanu. Atšķirībā no tā Lakāna un lielā mērā postmodernisma vispār lozungs ir „Esi tas, kas Tu esi!” Jautājums: ja es saprotu, ka es esmu potenciāls bērnu slepkava, iespējamais pedofils, tad kas man būtu jādara, lai es reizē būtu es un nenokļūtu uz elektriskā krēsla.

PL: Ko jūs varētu teikt par postmodernisma ietekmi Latvijā?

R.K.: Manuprāt tā ir pat lielāka nekā jebkur citur pasaulē. Īpaši tā saucamajās „smalkajās aprindās”. Ir tik vilinoši ļauties postmodernisma lozungiem – aicinājumiem sākt visu no nulles punkta (Liotārs), būt absolūti brīviem un bezatbildīgiem (Bodriārs), apliecināt savu Es, nerēķinoties ne ar vienu citu, pašrealizēties. Šķiet, daudzos gadījumos postmodernisms tiek uztverts kā jauna „atklāsme”, mesiānistisks vēstījums. Grūti būtu nepamanīt, ka Latvijā milzīga ietekme ir modei – it īpaši, ja tā nāk no rietumiem. Diezgan reta parādība pie mums ir patstāvīga pozīcija, argumentēts spriedums. Varbūt tāpēc, ka visai plāns ir sabiedrības slānis, ko varētu dēvēt par inteliģenci. Pie mums par inteliģenci pieņemts uzskatīt pavisam ko citu – cilvēkus, kas pirmie un visaktīvāk seko modei, atražo populārus apziņas štampus, aktīvi grozās uz sabiedriskās dzīves skatuves.

Jāteic, ka pasaulē postmodernisma vilnis sāk noplakt. Galvenokārt tāpēc, ka tā ekstrēmās vīzijas nekādi neatbilst realitātei, cilvēka sabiedriskajai dabai.

Nesen pārlasīju vienu no postmodernisma apoloģētiem – Volfgangu Velšu. Viņš raksta: „No šā brīža (no postmodernā vēstījuma aizsākuma – R. K.) patiesība, taisnīgums, cilvēcība pastāv tikai daudzskaitlī”. Labi – cilvēcisko vērtību plurālisms ir realitāte. Taču cik tālu tās iespējams atomizēt? Līdz – mums katram ir savs taisnīgums, morāle utt.? Bet tas izslēdz jebkuras sabiedrības, jebkuras kopdzīves formas un elementāras saprašanās iespējamību. Šādā kontekstā arī jebkuras sarunas par vispārējām cilvēktiesībām ir izslēgtas, taču tā ir viena no svarīgākajām tēmām mūsdienu globalizētajā un tomēr pretrunu plosītajā pasaulē. Nedomāju, ka cilvēcisko kompromisu meklējumi būtu aizstājami ar individuālā ego iracionālu „radošo” vardarbību.

Ar Rihardu Kūli sarunājās Igors Gubenko