|
|
Jurģis Šķilters:” Eiropas intelektuālajā tradīcijā ir ieskaņojies uzskats, ka pasaule ir sīko daļiņu kombinācija”
|
Vizītkarte. Jurģis Šķilters dzimis 1976. gadā, Valmierā. Filozofijas bakalaura grādu ieguvis LU Filozofijas nodaļā, XX gadsimta 90. gadu II pusē studējis Vācijā, Maincas un Greisvaldes universitātēs. Atbilstīgi Vācijas sistēmai, kā blakuspriekšmetus studējis Austrumeiropas vēsturi un pat turienes universitātēs ļoti retu un ekskluzīvu disciplīnu – grāmatzinātni. Tā plašā spektrā skata tipogrāfiskās kultūras izpausmes visdažādakajos kontekstos, veidojot fundamentālas kultūrvēstures izglītotības pamatu. 2004. gada februarī, Maincā Jurģis ieguvis filozofijas doktora grādu.
Kā var filozofijā atrast to “savu lauciņu”?
Man liekas, katram tas ir savādāk. “Mans lauciņš” atradās otrajā kursā – loģikas filozofija, valodas filozofija. Tā arī neesmu būtiski mainījis savas intereses. Mani saistīja tas, ka loģika un valodas filozofija ir domāšanas higiēna. Sākoties “lauciņa” noteikšanai, man bija svarīgi turēt kārtībā domāšanas instrumentāriju. Kā darbagalds ir jātur kārtībā, tā arī mums jātur mūsu domāšanas, valodas instrumentārijs kārtībā. Nekad neesmu uzskatījis loģiku par brīnumatslēgu. Drīzāk, otrādi. Domāju, loģika parāda, ka teorētiskās domāšanas modelis ir ļoti tālu no ikdienas domāšanas modeļa. Nošķīruma pamatā ir abstrakcijas pakāpe.
Un mana interese, sākot ar doktora studijām, bija – kādā veidā domāšanas formālais modelis projicējas ikdienas situācijās, kādā veidā formālloģisko domāšanas modeli padarīt situatīvi jutīgu ikvienam valodas lietotājam? Tādējādi, manas intereses saistījās ar semantiku, ar nozīmes teoriju. Kādēļ mēs pasauli redzam, dzirdam, runājam par to tā, kā mēs to darām? Kādēļ runājam par lietām tā, kā runājam? Kādēļ piešķiram tās nozīmes, kādas piešķiram?
Mani ieinteresēja tieši šis aspekts. Esmu nodarbināts ar to jautājumu loku, kādi kultūrai un situācijai specifiski aspekti parādās, valodas lietotājam piešķirot to nozīmi, ko tas piešķir. Kā tas notiek?
Filozofiskā semantika mūsdienās ir nozīmes teorija, kas tiek aplūkota no filozofiskā viedokļa, un filozofijas priekšrocība semantikas teorijas interdisciplinaritātes apstākļos ir tā, ka filozofija ļauj skatīties uz specifiskām semantikas problēmām ļoti plašā kontekstā, kas protams iztrūkst lingvistiskajās, psiholoģijas jomās nozīmes teorijā. Filozofijas attālinātais skatījums paver ļoti plašus apvāršņus.
Vēl arī filzofiskā semantika paredz filozofijas tradīcijas piesaisti. Protams, semantika jau nav XX gadsimta bērns, to atrodam Aristoteļa, Augustīna filozofijā. Skaidrs, terminoloģiski tas ir pavisam savādāk. Bet, jautājumi ir ļoti līdzīgi, veidojas paralēles ar XX gadsimta semantiku.
Jāatzīst, ka Latvijā semantika ir praktiski neapgūta, bet semantikai ir milzīgs potenciāls. Tā ir joma, kas iesaista valodas filozofiju, loģiku, kognitīvās zinātnes, kas interdisciplināri aplūko dažādus indivīda apziņas un pasaules mijiedarbības aspektus. Piemēram, kognitīvā semantika kā viena no semantikas apakšnozarēm nodarbojas ar nozīmes teoriju, un sevišķi – ar ikvienam valodas lietotājam specifiskiem nozīmes artikulācijas aspektiem, kādi kultūras, psiholoģiskie aspekti ietekmē nozīmju piešķiršanu.
Izejas punkts semantikā ir, kā mēs definējam nozīmi.
Kas ir nozīme?
Un te ir divas lielas līnijas. Vienkārt, objektīvā semantika, kas pieņēm, ka objekts ir nozīme, te spilgtākais pārstāvis ir Frēge. Otrs ceļš – nozīme ir tas, ko mēs ikviens konstituējam konkrētā situācijā.
Izklausās pēc Huserla...
Nūūū…Jā. Tā var būt. Ir tā, ka ikvienai no abām lielajām tradīcijām ir savas priekšŗocības un trūkumi. Objektīvajā semantikā abstrahējamies no konkrētajiem objektiem, no situācijas. Otrā jeb kognitīvās semantikas līnija uzsver to, ka vispirms no mums pašiem ir atkarīgs, kādu nozīmi piešķiram objektiem. Domāju, ka semantika ir filozofiski interesanta disciplīna, jo pētī, kādēļ un kā mēs veidojam semantisko vidi. Kādēļ daudznozīmīgus objektus artikulējam tā, kā artikulējam?
Un nenoteiktības semantika?
Plašākā kontekstā runā par to, kādā veidā mēs organizējam semantisko informāciju, ar kuru sastopamies ikdienā, tātad nenoteiktības apstākļos. Nenoteiktības semantikā ir divu grupu teorijas. Vienas pievērš uzmanību tādai semantiskajai vienībai kā vārdam, teikumam – ka tiem ir vairākas nozīmes nekā viena. Piemēram, “avīze” var būt papīra izdevums, bet arī redakcija. Otra teoriju grupa pievēršas gradualām īpašībām, piemēram, ‘gudrs” var būt vairāk vai mazāk. Piemēram, varam iedomāties situāciju ar plikgalvi, kuram uz galvas ir 50 mati, un tad varbūt viņš nemaz vēl nav plikgalvis.
Jau sofisti šajā sakarā...
Protams. Semantika terminoloģiski, ar tagadējo konceptuālo aparātu ir jauna zinātne, bet semantikas problēmas ir bijušas raksturīgas visai intelektuālās domas vēsturei. Bet, jautājums ir tiešām būtisks – vai visa veida nenoteiktības, ar ko sastopamies, ir reducējamas uz šīm te divām? Vai nu mums ir par daudz nozīmes objektam, vai mums pietrūkst informācijas, lai varētu artikulēt vienu nozīmi. Plikgalvja gadījumā mums kaut kā pietrūkst, lai varētu skaidri pateikt, viņš ir vai nav plikgalvis.
Ko darīt?
Mulsinošs jautājums... Ko darīt? Risinājuma amplitūda atkarīga no teorētiskās motivācijas. Ja izmantojam valodas analītiski formāli orientētu pieeju, tādu īstu risinājumu nevaram atrast, jo uzskatām, ka nenoteiktība ir kļūda, no kuras jātiek vaļā. Tas ir simptomātiski visai analītiskajai filozofijai. Ja atrodamies cilvēka ikdienas situācijai adekvātākā pozīcijā, tad varam atrast vairākus struktūrprincipus, kādēļ kaut ko redzam un artikulējam tā, kā to darām. Kognitīvā semantika sniedz intuitīvi akceptējamas atbildes. Un tas mūsdienu pluralajā zinātniecībā nav maz. Mes neartikulējam kādu atsevišķu nozīmi, mēs artikulējam nozīmes kontekstā.
Kognitīvā semantika sniedz vairāk vai mazāk skaidras atbildes uz to, kādēļ artikulējam lietas attiecīgo nozīmju kontekstā.
Un te pamatā ir jautājums, vai pasauli apjēdzam atomos vai kādās citās elementārdaļiņās, vai redzam veselumos? Jāatzīst, ka Eiropas intelektuālajā tradīcijā ir ieskaņojies uzksats, ka pasaule ir sīko daļiņu kombinācija, kopojums. Formālās zinātnes šā aspekta dēļ ir strupceļā. Ja paraugāmies no semantikas viedokļā, ir norises, ko nevar izprast,ja raugās no daļiņu sakopojuma viedokļa. Kognitīvās semantikas psiholoģiskais fons ir geštaltteorijā. Faktiski runa ir par dažādām ontoloģijām. Daudzas no mūsdienu sabiedrības problēmām, tai skaitā globālajām problēmam ir… semantisks jautājums. Problēma ir uzskatā, ka pasaule ir mehānisms, kas sastāv no noteiktu objektu summas. Tā ir tāda lego konstruktora ontoloģija. Bet, nav tik vienkārši.
Kad paralēli semantikas studijām sāku nodarboties ar smagsvara loģiku, centos nonākt skaidrībā, kas īsti ir loģikas pasaulskatījuma modelis. No semantikas viedokļa tas netiek galā ar dažām ļoti vienkāršām problēmām, piemēram loģisko relāciju transitivitāti. Pieņemsim, ka “Jānis ir Rīgas simfoniskā orķestra vijolnieks”. Jānis ir simfoniskā orķestra daļā. Tālāk, Jāņa daļa ir Jāņa deguns. Nu tad jāsaka, “Jāņa deguns ir Rīgas simfoniskā orķestra daļa”. No loģikas viedokļa nevaram pateikt, kādēļ Jāņa deguns nav Rīgas simfoniskā orķestra daļa. No semantikas viedokļa arī atbilde nāk grūti. Bet. kognitīvā semantika var sniegt atbildi, ka ir būtiskas daļas un ir – nebūtiskas daļas. Šo jautājumu nevar aplūkot kvantitatīvi, bet tikai kvalitatīvi. To, kas ir būtisks un nebūtisks, nosaka konkrētā kopveseluma daļu attiecība. Veselumam, kas ir Rīgas simfoniskais orķestris, ir nebūtisks, kā daļa ir Jāņa deguns. Jo daļai kādā veselumā ir specifiska struktūrfunkcija.Un, ja tu man jautātu, kas ir patiesība...
...jā, kas ir patiesība?
Apjēgt patiesību nozīmēs apjēgt daļas struktūrfunkciju kopveselumā.To XX gadsimta 20. gados, kaut citiem vārdiem, bet pateica viens no gaišākajiem prātiem Rietumu intelektuālajā tradīcijā Makss Verthaimers. Šī doma ir sastopama ik uz soļa. Kādēļ cilvēks un zirgs var veidot to attiecību konstelāciju, kas ir “zirgs un jātnieks”?
Kādēļ?
Jo te ir specifiskas veselā un daļu attiecības. “Zirgs un jātnieks” ir veselums, kas sastāv nevis no diviem elementiem, bet gan no daļām, starp kurām ir specifiska struktūrfunkcija. Un tā ir problēma, kas ļoti būtiska formālajās zinātnēs – ciktāl varam summatīvi darboties korekti? Ja skatāmies ikdienas lietojuma semantiku, ja skatāmies, kā redzam pasauli, tad – to redzam veselumos, kas ir kvalitatīvi atšķirīgi no to veidojošo daļu summas.
Kā raksturot atomārajam alternatīvo veselumskatījumu?
Tas nav nekas mākslīgs, veselumā balstītais ir dabiskais pasaulskatījums. Ir divi ideāli – formālās, eksaktās precizitātes ideāls un – ideāls, kas balstās pēc iespējas adekvātākā psiholoģiskā skatījuma modelī. Taču, arī tā absolutizācija ved strupceļā. Summativitāte ir neproduktīva semantiskas ietvaros, bet tas nenozīmē, ka minēto otro ideālu nevarētu skatīt arī formāli. Būtiski ir satuvināt abus ideālus.
|
|
