|
|
Igors Šuvajevs. Nepasakāmā mācība
|
Piedāvātās pārdomas ir sajūgtas ar Platona tekstuālo korpusu. Taču jau
iepriekš jābrīdina no iespējamā pārpratuma — tās nav par Platonu resp. viņa
filosofiju. Atsaukšanās uz Platona tekstuālo korpusu drīzāk jau ļauj fiksēt
dažas filosofijas iezīmes. Turklāt šī filosofēšanas noskaidrošana nenorisinās
abstraktā telplaikā, tajā atbalsojas pārdomas par filosofijas klatbūtni zemē,
kas tiek dēvēta par Latviju. Līdz ar to atsaukšanās uz Platona tekstuālo korpusu
ir tikai mēģinājums veidot spoguli, kurā var palūkoties pašizpratnes un
pašiepazīšanas nolūkā.
Kas tikai par Platonu nav sadomāts! Viņš esot izveidojis mācību par idejām,
veicinājis zinātniskās izstrādnes, viņš pat ir ticis un nereti joprojām tiek
uzskatīts par zinātnes arhitektu.[1]
Lai cik auglīgas būtu šādas pieejas, tām ir visai apšaubāma saistība ar Platonu
un, iespējams, filosofiju. Principā Platons joprojām lielā mērā ir nezināmais,
un gluži tikpat nezināma ir filosofēšana viņa skolā un dārzā (kēpidion).[2] Daudz pamatotāks ir Volfganga Šādevalta
skolnieku Konrada Gaizera un Hansa Krēmera iezīmētais ceļš Platona izpratnē.[3] Pārlūkot nerakstītās mācības (agrapha
dogmata) koncepta tapšanu[4]
un mūsdienīgo izvērsumu[5]
nenāk par ļaunu, taču patlaban diez vai būtu vietā. Labāk jau atzīmēt viņa
filosofēšanas iezīmes un tad tikt skaidrībā ar agrapha dogmata jēgu.
Platona filosofija ir saruna, tā izpaužas kā prieks, bauda sarunāties. Tiesa,
sholastizēšanas rezultātā šī prasme lietpratīgi sarunāties (dialegesthai),
saruna (dialogos) kā domājoša izteikšanās caur valodu izvēršas par
dialektikas un dialoģisma daudzināšanu. Kad nav ko runāt, piekopj dialektiku vai
uzstāj uz dialoga nepieciešamību. Platona “skolā” — Akadēmijā, t.i., brīvā laika
izmantošanas, proti, nevaļas apstādināšanas, un iedomāto atziņu atstādināšanas
gaitā svarīgs ir kas cits. Tur nepieciešams ilgstoši symphilosophein, un
to nodrošina syzēn, synūsiā — kopdzīve, kopbūšana (Epist. 341c-d,
344a). Un tieši šī kopbūšana nodrošina sarunu individualitāti, nevis vienkāršu
vēršanos pie dialoga partnera, jo kopdzīve ļauj iepazīt sarunu dalībniekus. Šīs
sarunas nepavisam nav, kā saka Kants, “prāta virtuozu” (KrV B 867) runas.
Sarunu nolūks ir sniegt palīdzību, boēthein. Palīdzība var izpausties
dažādi, ja vien visa filosofija nav palīdzība. Tā izpaužas kā padomi. Taču
filosofijas konsilatorismu nevajadzētu jaukt ar sadzīviskiem padomiem vai
instrukciju un recepšu izstrādi. Sarunās, piemēram, tiek ieteikts izpētīt un
izvērtēt dzīvi, jo bez šāda darba tā nav dzīvošanas vērta (Apol. 38a;
Alcib. I
133c; Lach. 187e; Soph. 230b-d; Hipp. I 304e). Šāda
izvērtēšana un pārvērtēšana ir pārorientēšanās, tas ir apvēršanas, pārkārtošanas
darbs — technē tēs periagōgēs (Resp. 518d, 521c). Kāpēc tas ir
nepieciešams? Var pieļaut vienkāršu atbildi — izmeklēšanas un izvērtēšanas gaitā
atklājas pieķeršanās nebūtiskajam un neīstajam. Tāpēc jau tiek runāts par
therapeiā, t.i., dziedināšanu un kopšanu. Filosofija ir terapija, arī
Platona filosofija ir farmakoloģiska, t.i., tajā ir runa par zālēm vai
līdzekļiem, kas ļauj būt pašam un veselam. Turklāt šī dziedināšana un kopšana ir
erotiska, proti, tā ir dzemdināšana skaistajā, tokos en kalōj (Symp.
206b). Un šai dzemdināšanai jeb radīšanai arī kalpo erotiskās sarunas. Var
gadīties, ka mūsdienās ir nepieciešama filosofijas erotizācija, ja vien tā
vispār ir iespējama bez erotikas.
Platona sarunās resp. tekstos tiek izmantota tā sauktā pārbaudes māksla,
technē peirastikē. Peira — izmēģināšana, pārbaudīšana, kas ietver arī
iepazīšanu, pieredzes gūšanu.[6]
Tas nozīmē, ka runa ir par testējošiem, eksperimentāliem tekstiem. Filosofija ir
eksperimentāla, jo tajā tiek gūta jauna pieredze, taču tas vienlaikus iezīmē tās
hipotētiskumu. Filosofija ir iedomātā demontāža un destruēšana. Izsakoties
citiem vārdiem, tā ir zināšanu, arī zinātnisku, kritika. Vēl vairāk — tā ir arī
filosofisko zināšanu kritika. Būt kritiskam (kritikos) nozīmē spēt, prast
atšķirt (diakrīnein), nevis izlikties par gudro un zinošo vai ekspertu,
kā pieņemts izteikties mūsdienās. Labs padoms, kas vienlaikus var aizsākt
kritiskuma izveidi, ir ieteikums būt piesardzīgam: “Jāuzmanās, draugs, lai
zinošais, slavēdams savu preci, mūs nepiemāna, kā to ar miesas pārtiku dara
pārdevējs un tirgonis. Šie taču paši nezina, kas viņu piedāvātajās precēs miesai
ir derīgs vai kaitīgs, taču slavina visu, ko pārdod, un to nezina arī viņu
pircēji, ja vien starp tiem negadās kāds lietpratējs vingrinājumos vai ārsts.
Tāpat rīkojas arī tie, kas pa pilsētām izvadā zinības un pārdod vairumā un
mazumā ikvienam, kas tās vēlas, un slavē visu, ko pārdod. Taču dažs labs no
viņiem visdrīzāk nemaz nezina, kura no viņa precēm dvēselei ir derīga vai
kaitīga, un tāpat to nezina viņu pircēji, ja vien starp tiem negadās kāds
dvēseļu ārsts. (..) Pirkt zinības ir daudz lielākas briesmas nekā iegādāties
pārtiku.” (Prot. 313c-314a)
Varbūt šāda piesardzība ir ievērojama arī pret Platona piedāvāto zinību, viņa
tekstos gūstamajām zināšanām? Par ļaunu tas nenāktu, turklāt viņš nemaz nevedina
kļūt par platoniķi. Nākas atzīt, ka viņa sarunas lielākoties ir aporētiskas, tās
noslēdzas strupceļā (aporiā) vai neceļā (a — ne;
poros
— ceļš). Tajās svarīgākais nav arī ietais ceļš (methodos), kaut gan
vēlāk tiek veidotas visdažādākās mācības par metodi, metodiku un metodoloģiju.
Var arī atgādināt, ka methodeiā ir viltība un metodes apgūšana
lielākoties liek vilties. Var pieļaut, ka aporētiskums ir nepieciešams, lai
katrs pats nonāktu pie apjēgas, pats atjēgtu to, uz ko sarunā norādīts. Un
norādīts, piemēram, tiek uz būt. Platons, atsaucoties uz senāku tradīciju,
norāda uz būt, būšanas problemātiku (Soph. 243d; 246a; 250d-e). Taču
patlaban, šķiet, svarīgāka ir šīs norādes saistība ar nerakstīto mācību vai
vismaz vienu tās aspektu.
>Un šajā sakarībā der atgādināt Platona rakstīto: “Tik daudz gan varu pateikt
par visiem, kas jau ir rakstījuši vai vēl rakstīs un apgalvo, ka zina, pie kā
nopietni strādāju, vai nu kā mani vai citu klausītāji, vai tāpēc, ka paši līdz
tam nokļuvuši: viņi, pēc manas pārliecības, neko nesaprot no lietas. Man par to
nav neviena pieraksta, nedz jelkad tāds būs, jo to nekādi nav iespējams tvert
vārdos tāpat kā citas zinības.” (Epist. 341b-c) Kas tad ir šī
prāgma jeb lieta? Bet varbūt nevajag steigties un labāk fiksēt, kā tiek
skaidrota šī nerakstītā mācība? Varbūt tad arī radīsies apjauta par šo lietu.
Sarunā ir vadītājs (hēgemōn — 345c), kas vada uz telos, mērķi
(340c). Turklāt šis vadītājs ir
deiknys — tas, kas rāda (340c; 341a; 341e) un ļauj sarunas dalībniekam
klātienē redzēt un pašam piedzīvot un pārdzīvot. Platons izmanto mistērijas
atgādinošu valodu, taču mists vienkārši ir tas, kas bijis klāt un redzējis. Tiek
pausts, ka viņam ir jābūt “piemērotam” (oikeios) un “cienīgam” (aksios)
šai lietai (340c; 344e), pat vairāk — jāpastāv dvēseles un lietas syngeneia,
“radniecībai” (344a). Un to var noskaidrot kopīgā būšanā, synūsiā.
Varbūt, esot kopā, tiek norādīts uz einai, ūsiā — būt, būtību?
Platons tiešām tieši par to nav rakstījis. Varbūt uz to var tikai norādīt, t.i.,
ļaut ieraudzīt, nevis izveidot vārdos ietveramu translējamo mācību?
“To nekādi nav iespējams tvert vārdos tāpat kā citas zinības, taču ilgstošās
kopīgās sarunās un kopīgā dzīvē tā rodas dvēselē kā gaisma no pēkšņi pārlēkušas
dzirksteles un tad jau pārtiek pati no sevis.” (341c-d) Teiktais ļauj izdarīt
dažus secinājumus. Filosofēšana ir pārņemtība ar uguni, degšana (340b —
eksēmmenos hypo philosophiās hōsper pyros), filosofiskās sarunas ir
aizdegšana. Taču filosofs nav nekāds pirotehniķis un diez vai ar aizdegšanu vien
pietiek. Tomēr bez degšanas laikam filosofija nav iespējama. Bet kā noturēt šo
degšanu un nodot tālāk? Vai aizdegšanu var aprakstīt? Platons uzsver, ka viņam
par to nav pierakstu, ka tas nav pasakāms. Nerakstītās, nepasakāmās mācības
paradokss ir tas, ka par to tiek rakstīts un runāts. Bez tā nav iespējama
nerakstītā, nepasakāmā mācība. Turklāt arī pati mācība ir visai dīvaina.
Saistībā ar filosofiju Kants izmanto apzīmējumu “demonstrēta teorija”[7], taču savā ziņā tas ir lieki, jo
theōriā ir izrāde. Filosofiskā saruna ir izrāde, kurā kaut kas top redzams,
bet izspēlē minētie vārdi ir tikai vārdi.
Kāpēc šī nerakstītība un aizdegšana? Varbūt tāpēc, ka runa ir par būt? Vai
runa ir par kaut kādu esamību? Diez vai. Runa ir par aretē, labūtību,
labbūšanu. Katrā ziņā ar to tiek saistīta nerakstītā mācība. Tiesa, laika gaitā
aretoloģiskā uztakts izčākst mācībā par tikumiem un visdažādākajās teorijās par
ētiku. Platons raksta par biōn hairesis, dzīves izvēli (Resp.
617d), heauton plattein, sevis veidošanu (Resp. 590d),
beltistōj genesthai, t.i., to, kā tapt labākam (Lach. 200e). Runa ir
nevis par kaut kādu abstraktu esse, bet gan par hontina tropon chrē
zēn, t.i., kā vajag dzīvot (Resp. 344e, 532d, 578c; Gorg.
492d,500d; Legg. 806d). Turklāt runa ir nevis par kaut kādu dzīvošanu,
bet par dzīvi būt režīmā. Un šo būt var tikai piedzīvot, uz to var tikai
norādīt. Un šajā aktā paveras arī “skats uz esošo” — tū ontos theā (Phaedr.
248b) Iespējams, ka pirms tam esošais nemaz netiek redzēts un saprasts.
Acīmredzot šī aizdegšana ir mēģinājums izdabūt būt režīmā. Ne velti uzstājīgi
tiek jautāts — ti pot ūn ho anthrōpos, kas gan ir cilvēks? (Alcib.I.
129e)
Arī Kants, rakstot par “filosofijas lauku”, uzsver, ka galu galā visi
filosofiskie jautājumi sajūgti ar jautājumu par to, kas ir cilvēks.[8] Viņš runā par to, ko
cilvēks var un ko viņam vajag izveidot no sevis.[9] Kas tad ir cilvēks? Katrā ziņā
viņš nav tikai kaut kas esošs. Cilvēks nav tikai būtne, kas ir pie dzīvības. Un
jautājumā ietvertā jēga nav par to. Runa ir par to, kā iespēt būt cilvēkam. Un
iespēšana nepavisam neparedz tā nodarināšanu atbilstīgi kaut kādiem
priekšstatiem, vērtībām, normām vai ilgām. Iespēt būt ir gana grūti, tā ka ne
vienmēr cilvēkbūtne uzņemas šo riskanto darbu. Taču runa nav tikai par šo būt un
uzvedināšanu uz to. Bieži vien cilvēks ir pie dzīvības, taču tā nav viņa varā.
Tāpēc ir nepieciešama ne tikai būšanas, bet arī nebūšanu iztirzāšana. Pretējā
gadījumā laikam cilvēkam ir lemts aiziet nebūtībā. Ne velti Platona līdzdomātājs
Aristotelis uzsver, ka “būt dzīvajām būtnēm ir dzīve” — to de zēn tois zōsi
to einai estin (Arist. De an. 415b 13).
Kants raksta par filosofijas lauku. Var padomāt, ka to šķērso visdažādākie
ceļi — lauku, mežu u.tml. Dažam labam pat tas šķiet autostrāde, pa kuru var
traukties, kalkulējot vai žonglējot ar terminiem. Citiem tas ir pārpurvojies vai
mežu pārņemts, un tad nu šie mežabrāļi ņemas sūkstīties vai gānīties, ka lauks
ir aizaudzis vai tā nemaz nav. Taču šis lauks drīzāk ir dārzs. Katrā ziņā
vēsturiskā atskatā tas skatāms kā dārzs un laboratorija, ko iekārtojis dārznieks
un izmēģinātājs. Un tā sauktajam akadēmiskajam filosofam būtu vēlams to visu
pārzināt un orientēties tajā. Tomēr ne mazāk vēlams ir arī pašam kļūt par
dārznieku. Kā gan tas ir iespējams? Acīmredzot — dodoties otrajā jūrasbraucienā,
deuteros plūs (Phaed. 99d). Ko tas nozīmē? Runa ir par to, ka vairs
nav buru, kam ļauties, un ka nu jāairējas pašam. Acīmredzot tad ir iespējams gan
degt, gan arī aizdegt.
[1]
Plašāk: Жмудь Л. Я. Зарождение истории науки в античности.
Санкт-Петербург, 2002. С. 127 и д.
[2] Sk.:
Scholz P. Der Philosoph und die Politik. Stuttgart, 1998. S. 15 u. w.
[3]
Kraemer H. Arete bei Platon und Aristoteles. Heidelberg, 1959;
Gaiser K. Platons ungeschriebene Lehre (1963). Stuttgart, 1968.
[4]
Oehler K. Die neue Situation der Platonforschung // Platonisches
Philosphieren. Hildesheim, 2001. S. 31-45.
[5]
Schefer Chr. Platons unsagbare Erfahrung. Basel, 2001.
[6] Sal.:
Erler M. Hypothese und Aporie: Charmides // Platon. Seine Dialoge in der
Sicht neuer Forschungen. Darmstadt, 1996. S. 25-46.
[7]
Kant I. Saemmtliche Werke. Leipzig, 1868. Bd. 8. S. 15.
[8]
Op. cit. S. 25.
[9]
Kant I. Werke. Darmstadt, 1975. Bd. 10. S. 399 (BA IV).
|
|
