|
|
Igors Šuvajevs. Barbariskais SOK?
|
Vai tiešām Kjerkegors ir barbarisks? Drìzāk jau nāktos domāt par kaut ko pilnīgi pretēju. Atsaucot atmiņā latīņu serenus, Kjerkegora vārds nozìmè «rāmums». Bet kierkegaard (tagadējā rakstìba kirkegård) ir kapsēta, t.i., baznīcas dārzs. Kāds gan te barbariskums?! Un tomēr rāmās kapsētas nosaukuma iemiesotājs ir barbarisks.
Igors Šuvajevs.
Barbariskais SOK?
Kapsēta. Filosofa kapavieta.
Ar filosofiju Dānijā ir vāji. Dominē zinātnes teorija un ideju vēsture. Interese par filosofiju vairāk izpaužas literatūrzinātnē un teoloģijā. Vaicāts par pašmāju filosofiem, izglītots dānis viens divi tos uzskaitīs. Viens ir heidegerizējošais Knuds Lēgstrups, bet otrs —latviski par Kirkegoru nodēvētais dumpinieks. Filosofijas jomā valda miers. Šāds miers valda arī attiecībā pret SOK, kurš savulaik tiek pasludināts par eksistenciālisma ciltstēvu un pārmērīgi ekspluatēts nu jau mirušajā filosofiskajā strāvojumā. SOK klātbūtne ir manāma vienīgi teoloģijā, kur cītīgi tiek uzturētas spēkā viņa atziņas. Šo mieru astoņdesmito gadu nogalē iztraucē Anne Vīvele ar filmu par 19. gadsimta Kopenhāgenas dīvaini. Citādi — viss mierīgi. Izdevniecība «GAD» turpina viņa darbu izdošanu 55 sējumos, labojot iepriekšējo izdevumu neprecizitātes un pārpratumus. Bet Joakims Garfs 2000. gadā publicē pirmo izsmeļošo, lietpratīgo un raiti lasāmo viņa biogrāfiju «SAK». SAK — SĶren Aabye Kierkegaard. Latviski to varētu atveidot šādi — Sērens Obījs Kjērkegors.
Vai tiešām Kjērkegors ir barbarisks? Drīzāk jau nāktos domāt par kaut ko pilnīgi pretēju. Atsaucot atmiņā latīņu serenus, Kjērkegora vārds nozīmē «rāmums». Bet kierkegaard (tagadējā rakstībā — kirkegģrd) ir kapsēta, t.i., baznīcas dārzs. Kāds gan te barbariskums?! Un tomēr rāmās kapsētas nosaukuma iemiesotājs ir barbarisks. Viena tā izpausme ir rodama viņa paša atziņā par billede, proti, tēlu. Kjērkegors krasi nostājas pret jebkādu kristietības juteklisko attēlojamību un tēlotību, vienlaikus viņa paša darbi ir tēlu pārpilni. Tajos ir tēli no antīkās pasaules, Kopenhāgenas ielās notiekošo situāciju attēlojumi, fiktīvas ainas u. tml. Kjērkegors domā tēlos; viņš ir barbarisks, jo nerunā saprotamā, t.i., jēdzieniskā valodā. Kjērkegors grauj tēlus un vienlaikus tos intensīvi izmanto. Šai viņa attieksmei ir sena izcelsme — ne tikai vēsturiskā, bet arī individuālā ziņā.
Dienasgaismu Sērens ierauga 1813. gada 5. maijā. Viņš nāk pasaulē kā septītais bērns ģimenē un piedzīvo Dānijas valsts pilnīgu bankrotu. Vecišķais tēvs uzņemas jaunākās atvases audzināšanu, veicinot īsta kristieša tapšanu. Sērens dzīvo, neizejot no mājas. Pastaigu vietā tēvs vadā viņu pa dzīvokli, dzīvi iztēlodams visu, kas ir redzēšanas vērts. Šādi tiek vingrināta Sērena iztēle, fantāzija. Vēlāk viņu saista teātris un opera, bet tēlotājmāksla — glezniecība un tēlniecība — viņu nesaista, kaut gan Kopenhāgenā tolaik savu slavu bauda Kristians Kēbke un Bertels Torvaldsens. Sērenam svarīgi ir nevis redzēt tēlu uzskatāmā iemiesojumā, bet gan viedēt to savā iztēlē. Sērens visu mūžu cildina tēvu, tomēr savstarpējās attiecības viņiem nevedas. Tās, izpaužoties grūtsirdībā, ir savaņģojis noslēpums. Tiesa, noslēpums nav pilnīgs, tāpēc tas dara vēl grūtsirdīgāku, jo runa ir par tēva apslēpto vainu. Sērena iztēlē tai ir liela nozīme. Viņa tēvs pēc pirmās sievas nāves drīz vien apprec savu kalponi Anni Lundi, kas pēc četriem mēnešiem laiž pasaulē pirmo bērnu. Tiek melsts, ka viņa tikusi izvarota, taču tiek uzturēta arī versija, ka pati Anne pavedinājusi godājamo kristieti, kuram seksualitāte ir grēku grēks.
Apdāvinātais un fantāzijas spārnotais Sērens Kjērkegors 1830. gadā uzsāk teoloģijas studijas. Viņu fascinē vācu romantiskā filosofija Hēgeļa personā. Dānijā Hēgeļa filosofija ir kā atklāsme, ko veicina Johans Heibergs. Taču Kjērkegora sajūsma drīz vien mitējas, un Hēgelis kļūst par viņa apkarojamo filosofu. Šo apkarošanu veicina arī iepazīšanās ar Hansu Martensenu, kuru vienlīdz saista kā Hēgelis, tā Šellings un katoliskais Francs Bāders. Hēgeliskā racionālisma pārņemtā teoloģija Kjērkegoram nesniedz to, pēc kā viņš ir izslāpis. Universitātē viņš kļūst redzams aizvien retāk. Kjēkegors uzsāk dzīvi kā flâneur un élégant. Ar cigāru zobos, spieķi padusē viņš defilē pa Kopenhāgenas ielām, neaizmirstot iegriezties kafejnīcās, restorānos un iekulties parādos. Kjērkegors ļaujas uzdzīvei un vienlaikus mēģina atsvabināties no tēva ietekmes. Bramanīgais dēkainis gūst garīgās dzīves censoņu atzinību. 1837. gadā viņš sāk darbu pie romāna «Tikai spēlmainis». Kjērkegors vēlas rakstīt par Hansu Kristianu Andersenu, kurš jau ir guvis atzinību ar saviem romāniem un pirms diviem gadiem ir sācis rakstīt pasakas. Kjērkegors pamet universitāti, kaut gan apmeklē filosofu (precīzāk — dzejniekfilosofu) lekcijas. Viens ir Pols Mēllers, bet otrs — Frederiks Siberns. Abi uzskata, ka filosofija nav šķirama no dzīves, turklāt Siberns filosofijas sistēmas vietā piedāvā dzīves poēziju, kas saskaņojas ar Gētes dzīvesmākslu.
Kjērkegors uzdzīvo un cieš. Viņš fantazē par pasaules iepazīšanu grēkojot. Reiz viņš pat nonāk bordelī, kur iespējams piedzīvot grēku par excellence. Kjērkegors pamet tēva māju, taču šī aiziešana tuvina viņu tēvam vēl vairāk. 1838. gadā tiek publicēta Kjērkegora pirmā grāmata par Andersenu «No kāda vēl dzīvojošā papīriem». Nosaukums var mulsināt, tas ir nesaprotams, ja neņem vērā pašu Kjērkegoru. Viņam ir apsolīta drīza nāve, viņš dzīvo nāves bailēs. Turklāt viņš piedzīvo māsu, brāļu, mātes nāvi. 1838. gadā nomirst arī tēvs. Kjērkegoru pārņem gandrīz vai mazohistiska (šis termins gan tiek radīts tikai gadsimta nogalē) upurēšanas mānija. Pat domāšana, viņaprāt, kaislīgi alkst upurēt sevi. Upurēšanas mānija atveidojas arī attiecības ar Regīnu Olsenu. 1840. gadā viņi saderinās, taču drīz vien Kjērkegors saderināšanos atsauc. Viņš cieš, upurē. Attiecības ar iekāroto sievieti Kjērkegors attēlo darbā «Vai nu, vai arī», īpaši krāšņi tās ir atainotas sadaļā «Pavedinātāja dienasgrāmata». Attiecības ar tēvu, kurš Kjērkegorā nostiprina iztēli, modina viņa dzejisko talantu, savukārt attiecības ar iemīļoto sniedz materiālu dzejiskajai iztēlei par vīrieti un sievieti. Taču viņa Dichtung var tapt tikai tad, kad attiecības vairs nepastāv — Kjērkegors tiecas nevis dzīvot attiecības, bet gan atcerēties tās, ļaujot vaļu iztēlei.
Kjērkegoram neveicas attiecībās ar cilvēkiem, taču neveiksmju cēlonis ir viņš pats — tas, kurš cieš un upurē. 1841. gadā viņš beidzot aizstāv disertāciju par ironijas jēdzienu un dodas uz Berlīni. Kjērkegors klausās impotentās potences filosofijas radītāja Šellinga lekcijas, taču nespēj izturēt viņa pļāpas. Labprātāk Kjērkegors apmeklē teātri. Tomēr Berlīnes apmeklējums un tysk, proti, vācu valodas apguve nes savus augļus. 1843. gadā tiek publicēts Kjērkegora pirmais lielais darbs «Vai nu, vai arī». Tajā tiek iztēlotas estētiķa un ētiķa dzīves formas, starp kurām nepastāv graduālas pārejas — vai nu viena, vai arī otra. Estētiskā dzīve ir juteklisko baudu, uztveres jeb aistētiskā eksistence. Savukārt ētiskās dzīves pamats ir izvēle. Kjērkegors attēlo šīs dzīves formas, atstājot izšķiršanos katra paša ziņā. Precīzāk grāmatas nosaukums gan būtu «Nedz, nedz», jo pastāv vēl viena iespēja, par kuru Kjērkegors iestājas. Tāpēc šis darbs (kā arī vairums citu) tiek publicēts ar pseidonīmu. Kjērkegora grāmatas publicēšana Kopenhāgenā līdzinās eksplozijai, bet turpmāko darbu dinamītismu vairo Regīnas «nodevība» — saderināšanās un apprecēšanās ar citu vīrieti. Kjērkegors ļaujas dusmām un dzejradei. 1843. gadā tiek publicēti darbi «Runas», «Izbīlis un trīsas», «Atkārtošana», bet nākamajā — «Filosofiskās drumslas jeb Nedaudz filosofijas» un «Baiļu jēdziens», kuros tiek nokārtoti rēķini arī ar Hēgeli.
Kjērkegora «Filosofiskās drumslas» ir viņa dogmatiskais pamatdarbs, kurā dogmas nemaz netiek minētas. Kjērkegoru ir norūpinājusi kristietība kā eksistences forma, kura sakņojas brīvībā. Tā nav pamatojama filosofiski, tāpēc viņš vēršas pret Hēgeli. Viņš vēršas arī pret Hēgeļa centieniem ietvert tebūšanu jēdzienu sistēmā. Viņaprāt, Hēgelis būtu dižs domātājs, ja savu jēdzienu loģiku uzskatītu par domu eksperimentu, pretējā gadījumā viņš ir komisks. Kjērkegors pats rīkojas citādi. Viņš cenšas atainot, kā ir iespējama brīvība. Stāvoklis, kas nodrošina brīvību, ir bailes jeb šausmas. Bailēs noris lēciens no nevainības grēcīgumā un no vainas ticībā. Kristietiskās filosofijas priekšnosacījums ir brīvība, kas ir priekšnosacījums lēcienam, proti, izvēlei. Savukārt izvēle paredz kaut ko vēlamu. Un šo vēlamo Kjērkegors attēlo darbā «Stadijas dzīves ceļā», kas tiek publicēts 1845. gadā. Apzīmējums «stadijas» ir maldinošs, jo runa nav par secīgām dzīves fāzēm, drīzāk jau runa ir par eksistences formām vai sfērām. Darbā par stadijām Kjērkegors vēlreiz atgriežas pie grāmatas «Vai nu, vai arī» un pārrada to, pie reizes nokārtojot attiecības ar kādreiz iekāroto sievieti. «Stadijas dzīves ceļā» ir Kjērkegora mākslinieciskākais darbs, kurā vienlīdz izpaužas kā radošs mākslinieks, tā nelaimīgs cilvēks. Pirmā nodaļa «In vino veritas» ir simposijs, kurā tiek runāts par nicināmo sieviešdzimumu. Personiskie pārdzīvojumi tiek attēloti kā vispārēja patiesība par sievietēm. Otrā nodaļa ir par laulības dzīves ētiku, bet trešā «Vainīgs — nevainīgs?» laikam Kjērkegoru ir nodarbinājusi visvairāk. Runa ir par ciešanām, kas ļauj nokļūt reliģiskajā eksistences sfērā.
Gadu vēlāk Kjērkegors publicē «Nezinātnisku postskriptu» savām «filosofiskajām drumslām», kuram dod dod apakšvirsrakstu «Eksistenciāls uzmetums» un kuru var uzskatīt par viņa filosofijas galveno darbu. Runa ir par atsevišķo, proti, eksistējošo indivīdu, kura problēma ir nevis pasaules attīstība, bet gan viņa paša eksistence. Kjērkegors noslēdzas sevī, viņš dzīvo gandrīz monastisku dzīvi savā mājoklī, nevienu nepieņemot un neliekoties ne zinis par apkārtējo. Viņš nepamana, ka laikā, kad izvērš savu baiļu jeb šausmu nojēgumu, tiek izveidots izpriecu parks Tivoli. Viņš nepamana, ka Dānijā aizsākas liberalizācija. Viņu nesatrauc, ka beigusi pastāvēt četrsimtgadīgā Dānijas un Norvēģijas kopība. Viņam iet secen, ka Holšteina pievienojas Vācijai, līdzi ņemot dāņu Šlēzvigu, jo var atsaukties uz 1460. gada līgumu, ka abām jābūt mūžīgi kopā (upeewig tosamende ungedeelt). Kjērkegors pilnīgi iegrimst savā poētiskajā jaunradē un turpmākajos četros gados saraksta 14 lielākas un mazākas grāmatas. Tomēr viņa eksperimentēšana tuvojas beigām, un viņš lūko pēc mācītāja amata. Taču Kjērkegoram paša vainas dēļ nākas saķerties ar liberālo izdevumu «Corsar», kurā parādās karikatūras par Kopenhāgenas dīvaini, kurš iedomājas, ka visa pasaule riņķo ap viņu. Kjērkegors nevar iedomāties, ka šādi var apieties ar viņu, un aizvien vairāk rod mierinājumu domās par mācītāja vietas iegūšanu.
Kjērkegors publicē grāmatu «Slimība uz nāvi» un «Ievingrināšanās kristietībā», turpinot savu baiļu jeb šausmu un kristietības izpratnes izvēršanu. Viņš pasludina, ka īstam kristietim ir jābūt Kristus laikabiedram un jāuzņemas visas ciešanas. Kjērkegora kareivīgā nostāja nav pieņemama oficiālajai baznīcai un tās galvai Jakobam Minsteram. Kjērkegors apklust. Tiesa, viņš publicē divus sprediķus un divus rakstus. Rakstā «Skatījums uz manu rakstniecisko darbību» viņš atklāj savus pseidonīmus un mēģina izskaidrot, ko vēlējies panākt ar saviem darbiem. Raksts «Pašpārbaudei» ir vēršanās pie visplašākās publikas un vienlaikus arī zīme, ka viņa «rakstnieciskā stadija» ir beigusies. Kjērkegors mēģina atjaunot attiecības ar Regīnu, taču cieš neveiksmi. 1854. gada 30. janvārī nomirst bīskaps Minsters, un Kjērkegors uzņemas publiski, atklāti pateikt visu, kas sakāms par bīskapu un pastāvošo kristietību. Viņa raksts «Vai bīskaps Minsters bija patiesības liecinieks?», kas pēc ilgām pārdomām tiek publicēts 18. decembrī, izraisa milzīgu ažiotāžu, kurā sašutums draud gūt virsroku. Tiek pieprasīts pat slēgt izdevumu, kurā Kjērkegors pauž savas atziņas. Taču tas netiek izdarīts. Kjērkegors viļas savās martīra, mocekļa gaidās. Netiek likti arī šķēršļi viņa žurnālam «Ķieblikket» («Acumirklis»), kuru viņš 1855. gada maijā sāk izdot par saviem līdzekļiem un kura rakstu vienīgais autors ir viņš pats. 2. oktobrī Kjērkegors saļimst uz ielas un tiek nogādāts Frederika hospitālī. Spēki, arī iztēles spēja (Einbildungskraft), atstāj Kjērkegoru. Žurnāla beidzamā, desmitā numura izdošana izsmel arī visus viņa ietaupījumus. 11. novembrī Kjērkegors nomirst. Viņš tiek apbedīts Assistens Kirkegģrd.
Kapsētā visapkārt klusums, miers. Tikpat mierīgi ir arī Latvijā, kur latviski joprojām vēl nav izlasāma neviena Kjērkegora grāmata.
Kopenhāgena
2003.26.04.
|
|
