|
|
Jānis Taurens. Lingvistiskās nozīmes teorijas arhitektūras semantikā.
|
SATURS
KOPSAVILKUMS
1. Darba tēma
1.1. Darba tēmas vieta un nozīme mūsdienu filozofijā
1.2. Darba tēma Latvijas filozofijas kontekstā
1.3. Darba mērķis un metode
1.3.1. Darba mērķis
1.3.2. Pētījuma metode
1.4. Literatūras apskats
2. Darba struktūra un saturs
3. Secinājumi
3.1. Pētījuma pieņēmumu attaisnojums
3.2. Secinājumi valodas filozofijai
3.2.1. Klasiskā semantika – tās pieņēmumi un ierobežojumi
3.2.2. Filozofiskās semantikas pavērsiens pragmatikas virzienā
3.3. Secinājumi arhitektūras klasiskās semantikas modelim
3.3.1. Arhitektūras nozīmes jēdziens
3.3.2. Sintaktiskais strukturējums un arhitektūras izteiksmes
3.3.3. Patiesuma jēdziens arhitektūras semantikā
3.4. Arhitektūras semantikas pamatmodelis
3.5. Arhitektūras valoda un arhitektūras nozīme – ierobežojumi jēdzienu lietojumam
3.6. Arhitektūras semantika un estētika
3.7. Arhitektūras semantika – konsekvences arhitektūras teorijai un valodas filozofijai
1. DARBA TĒMA
1. 1. Darba tēmas vieta un nozīme mūsdienu filozofijā
Arhitektūras filozofiska interpretācija ir viena no estētikas tēmām, kura nav bijusi filozofu uzmanības centrā. Vēl mazāk arhitektūras estētika izstrādāta analītiskajā filozofijas tradīcijā. Šis pētījums piedāvā jaunu pieeju arhitektūras estētikā, kas balstīta tās semantiskā interpretācijā un pieņēmumā par arhitektūras būtisku līdzību ar verbālo valodu. Arhitektūras interpretācija, izmantojot tās līdzību ar verbālo valodu, jautājums, vai arhitektūra ir uzskatāma par valodu, vai iespējams nemetaforiski lietot terminu “arhitektūras nozīme”, rada kontroversiālu problēma, uz ko rodamas atšķirīgas atbildes. Problēmas risinājums prasa pieņemt noteiktu verbālās valodas un arhitektūras semantikas interpretāciju. Šis pētījums apgalvo, ka iespējams veidot arhitektūras semantiku, balstot to analītiskajā valodas filozofijā. Pētījuma pamatā ir noteikta izpratne par galvenajām tendencēm analītiskajā valodas filozofijā, kas atspoguļojas analīzei pakļauto autoru un darbu izvēlē, tādējādi tam ir noteikta vieta gan arhitektūras, gan valodas filozofijas interpretāciju vidū.
Viedokļu daudzveidību jautājumā, vai arhitektūra ir interpretējama kā valoda, ir saistīta ar valodas izpratni. Var uzskaitīt vairākas 20. gadsimta filozofijā atrodamas idejas par valodu, kas varētu būt pamatā arhitektūras interpretācijai, piemēram: (1) valodas loģiskais modelis, kas sākas ar Frēges pētījumiem, (2) uz valodas lietotājiem vērstas pieejas (Ostins un Vitgenšteins), (3) valodas divkāršās artikulācija ideja semioloģijā un lingvistikā, (4) Čomska ģeneratīvās gramatikas koncepcija, (5) dihotomija starp valodu un runu jeb kodu un vēstījumu, (6) biheivioristiskā valodas izpratne un (7) valoda kā simbolu sistēma (Gudmens) [1]. No minētā plašā valodas izpratnes modeļu uzskaitījuma pirmie divi punkti daļēji sakrīt ar to, kas izvērsti analizēts šajā pētījumā, taču “valodas loģiskais modelis” un “uz valodas lietotājiem vērstas pieejas” nav skatītas kā divas atsevišķas idejas par valodu, bet gan kā noteiktas valodas filozofiskās analīzes tradīcijas attīstības virziens. Minētā virziena un tā konceptuālā aparāta izmantojums arhitektūras interpretācijā ir maz pētīts, tāpēc šajā darbā tiek uzskatīts par būtisku parādīt analītiskās valodas filozofijas konceptuālā aparāta pielietojuma iespējas, veidojot semantisku arhitektūras estētiku vai, citiem vārdiem sakot – noteiktā verbālās valodas izpratnē balstītus arhitektūras nozīmes modeļus.
Var minēt vairākus iemeslus, kāpēc pastāv atšķirīgi viedokļi par verbālās valodas teoriju konceptuālā aparāta izmantošanu arhitektūras interpretācijā. Pirmkārt, pašā analītiskajā tradīcijā pastāv atšķirīgas pieejas un teorijas, tai skaitā tādam svarīgam valodas filozofijas terminam kā “nozīme”. Otrkārt, arhitektūras teorētiķi lielākoties balstījušies uz semiotisko tradīciju un tai centrālo zīmes jēdzienu, kas saistīts ar apzīmējošā un apzīmējamā attiecību, kuru izvēršot, jautājums par lingvistisko izteiksmju sintaktisko struktūru un tam atbilstošajām izteiksmju semantiskajām lomām ir sekundārs. Treškārt – tas attiecas uz kritisko attieksmi pret arhitektūras valodas jēdzienu – verbālās valodas analīzē analītiskajā tradīcijā dominējusi patiesuma nosacījumu semantika, kurai šķietami grūti atrast ekvivalentu arhitektūras interpretācijā.
Šis pētījums aktualizē salīdzinoši maz izstrādāto analītiskās valodas filozofijas konceptuālā aparāta izmantošanu arhitektūras semantikas jautājumu modelēšanā un piedāvā noteiktu skatījumu uz valodas filozofijas attīstības tendencēm un to būtiskiem aspektiem, atsevišķas filozofiskās valodas teorijas saprotot kā modeļus, kuru pielietojums – un attaisnojums – atkarīgs no konkrētiem jautājumiem, kuru risinājumam šie modeļi domāti.
1. 2. Darba tēma Latvijas filozofijas kontekstā
Analītiskajai valodas filozofijai līdz šim nav veltīts pārāk daudz publikāciju Latvijas izdevumos. Galvenokārt tās ir Jāņa Vēja, Jurģa Šķiltera un Jāņa Taurena publikācijas žurnālā Kentaurs XXI, almanahā Filosofija un citos rakstu vai konferenču materiālu krājumos [2], kā arī Jāņa Vēja grāmatas Lingvistiskā filozofija un Versija par Vitgenšteinu[3]. Arhitektūras interpretācija, kurā izmantots valodas filozofijas konceptuālais aparāts, atrodama tikai šī pētījuma autora publikācijās[4]. Tādējādi šis pētījums ir īpaši aktuāls, aizpildot noteiktu vietu Latvijas filozofijas telpā un veidojot pamatu tālākajiem pētījumiem par valodu un arhitektūru.
1. 3. Darba mērķis un metode
1. 3. 1. Darba mērķis
Šī darba mērķis ir parādīt, ka iespējams izmantot analītiskās filozofijas pētījumus par valodas semantiku un pragmatiku, precīzāk, dažādu valodas filozofijas teoriju konceptuālo aparātu, arhitektūras saprašanas modelēšanā. Tādējādi tiek aizstāvēts pieņēmums, ka arhitektūra ir valoda nemetaforiskā šī vārda nozīmē, konkretizējot tā jēgu noteiktā veidā interpretētas analītiskās valodas filozofijas kontekstā. Šīs pieejas ietvaros loģiski iespējama arī noliedzoša atbilde uz jautājumu, vai arhitektūras nozīmes ir analogas lingvistiskajām nozīmēm. Pozitīvas atbildes gadījumā, kuru parādīt ir viens no darba uzdevumiem, verbālās valodas un arhitektūras atšķirībām vajadzētu tikt konceptualizētām ierobežojumos, kādi jāuzliek verbālās valodas semantisko terminu lietojumam arhitektūras interpretācijā.
Semantikas un pragmatikas momentu papildinošais raksturs, ko var redzēt valodas filozofisko modeļu attīstībā analītiskajā filozofijā, piedāvā iespēju, izmantojot filozofijas konceptuālo aparātu, iekļaut arhitektūras nozīmes analīzē daudzveidīgus, arhitektūrai svarīgus, bet ar konkrētām ēkām tieši nesaistītus, momentus. No otras puses, šīs tradīcijas pamatā esošā “klasiskā semantika”, kuras sākums rodams Frēges un agrīnā Vitgenšteina rakstos, pieļauj iespēju interpretēt arhitektūras nozīmi šaurāk – kā saistītu tikai ar konkrētām arhitektūras izteiksmēm. Šādu divu modeļu iespējamība un to savstarpējās attiecības noskaidrošana arhitektūras semantikā ir vēl cits darba uzdevums.
Kā netiešu pētījuma mērķi varētu nosaukt tā pieņēmumu un nozīmes jēdziena teoriju interpretācijas attaisnojumu, parādot uz šiem pieņēmumiem un filozofijas interpretācijā iegūtā konceptuālā aparātā balstītas arhitektūras semantikas uzbūves ceļus. Tādējādi pats pētījums uzskatāms par piederīgu valodas filozofijai, paplašinot tās refleksijas lauku, kas tālākajā tā attīstībā varētu precizēt ieskatus arī par dažādiem verbālās valodas filozofiskajiem modeļiem un to izmantojuma iespējām.
1. 3. 2. Pētījuma metode
Literatūrā, kas mēģina salīdzināt dažādus mākslinieciskās izteiksmes veidus, kultūras parādības un verbālo valodu, nav sastopama izvērsta metodoloģiska refleksija par šādas salīdzināšanas nosacījumiem. Par gandrīz vienīgo metodoloģisko jēdzienu jāuzskata Duglasa Hofstadtera termins “izomorfija”, ko viņš lieto, izmantojot Baha mūziku un Ešera grafikas Gēdela teorēmas skaidrojumam. Hofstadters šo jēdzienu ir ņēmis no matemātikas un sava darba sākumā dod tam vienkāršu definīciju: “Vārds “izomorfisks” lietojams, ja divas saliktas struktūras var tikt savietotas viena ar otru tādā veidā, ka katrai vienas struktūras daļai ir atbilstoša daļa otrā struktūrā, kur “atbilstoša” nozīmē, ka divas daļas spēlē līdzīgas lomas savās struktūrās.[5]” Izmantojot šo jēdzienu, var runāt par arhitektūras un verbālās valodas izomorfiju vai, precīzāk, par noteiktu to interpretācijas modeļu izomorfiju. Modeļu atšķirības noteiks ierobežojumus to konceptuālajā aparātā izmantotajiem jēdzieniem. Šo ierobežojumu izpratnei jānosaka attieksme pret arhitektūras valodas jēdzienu – tā tikai metaforisku vai stingru lietojumu.
Konstruējot arhitektūras saprašanas modeļus nav iespējams aptvert visas raksturīgās arhitektūras uztveres situācijas vai izveidot vienu universālu modeli, tāpēc pētījumam izvēlēti noteikti paradigmatiski modeļi, uzskatot, ka vairumā gadījumu no pietiekami sarežģītām arhitektūras situācijām iespējams iegūt vienkāršākus, citām arhitektūras situācijām atbilstošus modeļus.[6]
Arī valodas filozofijas interpretācijas var skatīt kā noteiktas konstrukcijas, tāpēc analītiskās filozofijas dažādie valodas darbības konceptualizācijas mēģinājumi šajā pētījumā netiek izprasti kā vienīgās pareizās nozīmes teorijas meklējumi, kura sniegtu ieskatu par valodas būtību. Dažādās pieejas un teorijas nav jāuztver kā pretrunīgus konkurentus – lai arī to konceptuālie pieņēmumi un instrumentārijs bieži vislabāk atklājas tieši savstarpējā polemikā –, bet vienkārši kā atšķirīgus valodas konceptualizācijas modeļus, kas iezīmē iespējamo risinājumu loģisko telpu. Šie modeļi ir materiāls, ko filozofiskā refleksija var izmantot arhitektūras teorijā. Tāpēc ir svarīgi noteikt lingvistiskās nozīmes teoriju attīstības tendences, lai izvērtētu, kam no plašās filozofisko diskusiju telpas pievērst detalizētāku uzmanību. Šo tendenču iezīmēšanu pētījuma pirmajā daļā ietekmē mērķis, kura dēļ tā tiek veikta, proti, šeit pastāv arī atgriezeniskā saite starp arhitektūras interpretāciju un valodas filozofiju.
No termina “arhitektūra” lietojuma, ar ko šajā pētījumā tiek saprasta aktuāli uzceltā, pilsētvidē sastopamā arhitektūra, izriet arī attieksme pret empīriskā arhitektūras materiāla lomu, veidojot arhitektūras nozīmes teoriju. Arhitektūras empīrisks vērojums var kalpot par pamatu arhitektūras intuīcijai, bet šāda arhitektūras intuīcija nevar būt izšķirošs arguments. Empīriskais materiāls ir sākuma punkts arhitektūras interpretācijas modeļiem, taču pat tikai tā izvēli nosaka konkrētā modeļa veidošanas pieņēmumi. Kā materiāls arhitektūras interpretācijas modeļiem izmantoti darba tekstā minētie konkrētie arhitektūras objekti. Taču jau pats kādas celtnes verbāls apraksts (arī attēls) darbojas kā arhitektūras interpretācijas modelis. Analizējot arhitektūras nozīmi, nav iespējams izvairīties no atsauces – tiešas vai netiešas – uz arhitektūras objektu aprakstiem un attēliem, tātad jau interpretācijas noteiktu kādu vienu skatījumu uz tiem. Šādā nozīmē filozofiskajai refleksijai materiāls ir ne tikai “tīrs” empīriskais materiāls, bet arī jau interpretēts materiāls – kāda cita modeļa sastāvdaļa. Taču arī pats “neinterpretētais” jeb “tīrais” materiāls ir tikai teorētisks konstrukts, jo pat ikdienas sarunās par arhitektūru – kā kāda “naivā” arhitektūras modeļa sastāvdaļa – tas ir jau interpretēts. Aktuāla saskarsme ar arhitektūru ir nepieciešama (nepieciešama arī zināma tās daudzveidība), bet, ja tāda ir – un grūti iedomāties par arhitektūru rakstošu cilvēku, kuram tādas nebūtu –, tad filozofiskā refleksijā izmantojams arī interpretēts materiāls, ko piedāvā arhitektūrai veltītā literatūra.
1. 4. Literatūras apskats
Analītiskā valodas filozofija ir daudz plašāks jēdziens nekā arhitektūras teorija, kas mēģina interpretēt arhitektūru, izmantojot lingvistiskās analīzes instrumentāriju. Pateicoties analītiskajai pieejai valodas pētījumiem, filozofijā var skaidri izdalīt noteiktus problēmu lokus un koncepcijas, citiem vārdiem sakot, jautājuma loģisko telpu, kuru veido noteikta filozofiska modeļa konceptuālais aparāts. Tas arī galvenajās līnijās noteicis pētījuma nostāju literatūras avotu izvēlē – pirmkārt, tā ir balstīta uz Frēges un Vitgenšteina aizsākto tradīciju valodas filozofijā, kas šajā pētījumā tiek nosaukta par “klasisko semantiku”, un, otrkārt, valodas filozofijas pavērsienu pragmatikas virzienā.[7] Pētījumā aplūkotas arī dažādas arhitektūras valodas interpretācijas, tai skaitā tās, kuras balstās semiotiskajā pieejā arhitektūrai. Lai arī šī darba ievirze nepieņem semiotikas nosacījumus arhitektūras analīzei, semiotikas pētījumi var kalpot kā norādes uz atsevišķiem parādības aspektiem un kalpot kā materiāls arhitektūras teorijas modelēšanai.
Tā kā šis nav pētījums filozofijas vēsturē, tad literatūras izvēlē, kas attiecas uz valodas filozofiju analītiskajā tradīcijā, tiek sekots iecerētajai darba pirmās daļas struktūrai, kas veidota, domājot par problēmām, kuras jāatrisina arhitektūras interpretācijas modeļiem. Būtisks izaicinājums arhitektūras interpretācijai šī pētījuma pieņēmumu ietvaros saistīts ar Rodžera Skrūtona vārdu. Savā Arhitektūras estētikā, kritizējot tiešu analoģiju starp verbālo valodu un arhitektūru, kā galvenais arguments tiek izmantota viena no tradīcijām semantikā: nozīmes kā patiesuma nosacījumu izpratne. Skrūtons savos apgalvojumos ir kategorisks un šajā darbā dažādās variācijās atkārtojas, ka “nevar būt neviens lingvistiskās nozīmes izskaidrojums, kas neparāda tās attiecību pret patiesumu[8]”. Līdz ar to īpaši analizēta filozofiskās semantikas līnija, kas noved pie patiesuma nosacījumu nozīmes teorijas.
Konsekventi realizējot prasību pēc skaidrības, arhitektūras teorijas literatūras saraksts ietvertu pavisam nedaudzus darbus, taču literatūras, kas saistīta ar arhitektūras interpretāciju, izvēlē īstenots cits princips. Pētījumā mēģināts aptvert tās pieejas, kas arhitektūras izpratnē izmanto tās līdzību ar valodu un kas tajā vai citā veidā runā par arhitektūras nozīmi. Vispirms jau – šādu darbu nav pārāk daudz un ir iespējams aplūkot tajos esošās galvenās tendences, otrkārt, tie ir darbi, kuros reflektēts par noteikta veida arhitektūru, par konkrētām ēkām, un būtu nekorekti pieņemt, ka esot nepareizām metodoloģiskām pozīcijām, arī visi atzinumi ir aplami[9].
2. DARBA STRUKTŪRA UN SATURS
Pētījuma ievirze noteikusi arī darba uzbūvi – pirmā daļa veltīta nozīmes teorijām filozofijā, otrā – arhitektūras analīzes konceptuālā aparāta konstruēšanas mēģinājumiem, sekojot pirmās daļas nodaļu un paragrāfu shēmai. Savukārt pirmajā daļā aprakstīto jēdzienu un teoriju izvēli, ietekmējušas pārdomas par arhitektūru. Lingvistiskās nozīmes jēdziens darba pirmajā daļā analizēts divās nodaļās, no kurām pirmā aplūko nozīmes izpratni klasiskajā semantikā un ar šo izpratni saistītos jēdzienus un problēmas, otrā –pavērsienu valodas izpratnē pragmatikas virzienā un tā iespaidu uz nozīmes jēdziena interpretāciju.
Pirmās nodaļas paragrāfi veltīti klasiskās semantikas pamatprincipiem un semantisko kategoriju sistēmām, kas balstītas uz Frēges un Vitgenšteina Traktāta semantiku. Tālāk uzmanība pievērsta nobeigtu un nenobeigtu izteiksmju attiecībām klasiskās semantikas modelī, tādas nobeigtas izteiksmes kā īpašvārda semantikai un problēmām (tai skaitā fikcionālo īpašvārdu semantikas teorijām). Pēdējā paragrāfā uzmanība centrēta uz šajos semantikas modeļos svarīgo patiesuma jēdzienu, verifikācijas principa raksturojumu un ar to saistīto protokolteikumu problēmu loģiskajā pozitīvismā, kā arī patiesuma nosacījumu semantikas attīstību Deividsona un Dammita rakstos, kas balstījusies uz Alfrēda Tarska semantisko patiesuma koncepciju, attiecinātu uz dabīgajām valodām. Šis attīstības virziens izved ārpus klasiskās semantikas pieņēmumiem.
Otrās nodaļas sākumā raksturota nozīmes jēdziena izpratne vēlīnā Vitgenšteina refleksijās par valodu un Ostina aizsāktās runa darbības teorijas ietvaros, valodas holisma hipotēze, pie kuras, kritizējot loģiskā pozitīvisma principus un pieņēmumus, nonāk Kvains (otrajā paragrāfā), un ārpuslingvistisko elementu loma semantikā (trešais paragrāfs). Attīstot Kvaina radikālā tulkojuma principu, Deividsons ievieš savu radikālās interpretācijas modeli. Nodalot runātāja un interpreta lomas komunikācijas procesā, Deividsons savā filozofijā nonāk pie atteikšanās no nozīmes teorijas, kas atbilstu valodas lietotāja lingvistiskās kompetences jēdzienam, kā to saprot vairums semantisko teoriju. Kopā ar situāciju semantikas komunikācijas shēmu, kurā būtiski jauni ir situācijas un informācijas jēdzieni, tā ir nodaļas pēdējā paragrāfa tēma.
Otrajā pētījuma daļā, sekojot pirmās daļas struktūrai, vispirms tiek aplūkots klasiskais semantikas modelis arhitektūras interpretācijā (pirmajā nodaļā), pēc tam – konteksta jēdzienā balstīta arhitektūras izpratne (otrajā nodaļā). Pirmās nodaļas sākuma paragrāfs secīgi aplūko semantisko terminu lietojumu dažādos arhitektūras interpretāciju un aprakstu mēģinājumos, vizuālā attēla interpretācijā, kā arī paša nozīmes jēdziena lietojuma attaisnojumu pētījuma pieņēmumu karkasā. Nākamie paragrāfi pievēršas jautājumam par arhitektūras valodas struktūru un tās pamatelementiem, pēdējā paragrāfā aplūkots, kā iespējams interpretēt patiesuma jēdzienu arhitektūras semantikā.
Otrajā nodaļā skatīti arhitektūras nozīmes pragmatikas aspekti, vispirms jau runājot par arhitektūru pilsētā. Tālāk tiek analizēta holisma hipotēzes izpratne arhitektūrā un nearhitektūras elementu loma (konteksta jēdziena arhitektūrā interpretācija). Nodaļas pēdējā paragrāfā tiek modelētas arhitektūras komunikācijas shēmas kā plašāk kontekstuāli saprasta arhitektūras nozīmes jēdziena versija. Darba nobeigumā, rezumējot pētījuma rezultātus, norādīti klasiskās semantikas un uz valodas aktuālā lietojuma aspektiem vērstu modeļu papildinošais raksturs arhitektūras semantikā, un ierobežojumi verbālās valodas semantikas terminu lietojumam arhitektūras semantikā.
Ja Vitgenšteina Traktātā sastopamo paralēlismu starp ontoloģiskajām tēzēm un apgalvojumiem par valodu attaisno nozīmes attēlu teorija, tad šajā darbā tā ir valodas un arhitektūras teorētiskā aparāta izomorfijas hipotēze, kas pamato pētījuma pirmās un otrās daļas strukturālu paralēlismu. Šī izomorfija tiek konstruēta balstoties uz noteiktām arhitektūras intuīcijām un noteiktu izpratni par galvenajiem momentiem analītiskās valodas filozofijas attīstībā.
3. SECINĀJUMI
3. 1. Pētījuma pieņēmumu attaisnojums
Pētījuma pamatā ir vairāki pieņēmumi, kas konstituē pētījumu lauku un šādā nozīmē tie pašā pētījumā nav jāattaisno. Atbildes prasa tikai tie jautājumi, kas rodas šo pieņēmumu ietvaros, taču atbildes uz šiem jautājumiem – plašākā nozīmē visu pētījumu – var uzskatīt par netiešu pieņēmumu attaisnojumu. Tādējādi var teikt, ka šis pētījums (1) attaisno uzskatu, ka arhitektūra ir valoda un ka terminu “arhitektūras nozīme” var lietot attiecībā uz arhitektūras izteiksmēm līdzīgi kā verbālās valodas semantikā var runāt par lingvistisko izteiksmju nozīmi. (2) Termina “arhitektūras nozīme” eksplikācijai arhitektūras semantikas modeļos var izmantot filozofiskās semantikas konceptuālo aparātu, kāds tas (3) atrodams analītiskajā filozofijas tradīcijā. (4) Nozīmes teorijas gan valodas filozofijā, gan arhitektūras semantikā ir saprašanas teorijas, proti, abos gadījumos nozīmes jēdziena interpretācijas modeļi skaidro verbālās valodas vai arhitektūras izteiksmju saprašanas mehānismu. (5) Ir attaisnojams arī pētījuma pieņēmums, kas ar arhitektūru saprot uzceltu, realizētu, aktuāli esošu arhitektūra – arhitektūru, kādu to var redzēt jebkurš cilvēks.
3. 2. Secinājumi valodas filozofijai
3. 2. 1. Klasiskā semantika – tās pieņēmumi un ierobežojumi
Valodas filozofija šajā pētījumā skatīta kā noteiktu valodas saprašanas modeļu veidošana. Analītiskās tradīcijas ietvaros var nosacīti izdalīt “klasisko semantiku”, kuras modeļus raksturo vairāki kopīgi pieņēmumi. Pirmkārt, semantikas pamatā ir nozīmes noteiktības princips, proti, pieņēmums, ka lingvistiskās izteiksmes nozīmei jābūt noteiktai[10]. Otrkārt, centrālo lomu semantikā spēlē teikums – pārējo izteiksmju semantiskie raksturojumi ir atkarīgi no lomas, kādu tās spēlē teikuma veidošanā. Par paraugu valodas modeļiem tiek ņemts apgalvojuma teikums, kuru var raksturot kā patiesu vai aplamu. Treškārt, ar apgalvojuma teikuma vietu lingvistisko izteiksmju hierarhijā saistīta arī īpašvārdu (nobeigtu izteiksmju – Frēges valodas filozofijā) loma semantikā un problēmas, ko tai rada fikcionāli īpašvārdi. Sekojot Vitgenšteina Filosofiskajiem pētījumiem, to var saukt arī par “augustīniskā valodas attēla” – nosaukumu un priekšmetu saistības – dominējošo lomu klasiskajā semantikā. Ceturtkārt, valodas teorijām ir būtiska valodas slēptās struktūras eksplikācija. Šo slēpto struktūru, piemēram, konceptualizē Rasela deskripciju teorija, Frēges soli-pa-solim teikuma konstrukcija, viņa nošķīrums starp teikumu veidojošajām nobeigtajām un nenobeigtajām lingvistiskajām izteiksmēm, un vispārējā propozicionālā forma kā teikumu patiesuma funkcija Vitgenšteina Traktātā. Īpaša vieta klasiskajā semantikā ir patiesuma jēdzienam. To nosaka tas, ka par paraugu tiek ņemts apgalvojuma teikums. Taču mēģinājumi nozīmes jēdzienu skaidrot patiesuma nosacījumu koncepcijas ietvaros, atklāj klasiskās semantikas pieņēmumu ierobežotību.[11]
Viss iepriekšteiktais summējas vispārīgā klasiskās semantikas teoriju iezīmē, proti, galvenā uzmanība tajās tiek pievērsta valodai kā noslēgtai sistēmai un tās izteiksmēm – to sintaktiskajām saistībām – sistēmas ietvaros. Klasiskās semantikas konceptuālais aparāts, to konsekventi izmantojot, pats izved ārpus klasiskās semantikas modeļu pieņēmumiem. Varētu arī teikt, ka problēma ir pašā parādībā – valodā un reālajā valodas lietojuma praksē, kas nosaka, ka mūsu sacījumu attiecība pret realitāti ir tikai viens no valodas lietojuma aspektiem.
Tomēr klasiskā semantika piedāvā izvērstu analīzi, kas konceptualizē horizontālo jeb sintaktisko valodas strukturējumu (lingvistisko izteiksmju tipus) un vertikālo strukturējumu – to, kādi semantiskie elementi ir korelēti ar katru lingvistisko izteiksmi. Apgūstot šāda tipa modeļus, var tālāk analizēt izteiksmju lietojumu, ārpuslingvistisko elementu kontekstu, valodas situatīvos aspektus, tas ir, paplašināt modeļu konceptuālo aparātu.
3. 2. 2. Filozofiskās semantikas pavērsiens pragmatikas virzienā
Pētījuma pirmā daļa parāda vispārīgu tendenci lingvistiskās nozīmes teoriju veidošanā. Tā ir noteikta valodas filozofijas attīstības virziena interpretācija. Šo attīstību, kas seko pēc klasiskās semantikas modeļiem, raksturo atteikšanās izprast nozīmi kā īpašu vienību, kurai tiktu piešķirts ontoloģisks statuss, vai kā vienību, kura būtu nemainīgs semantisks lielums, saistīts ar noteiktu lingvistisko izteiksmi neatkarīgi no tās lietojuma situatīvajiem aspektiem.
Vēlīnā Vitgenšteina filozofijā nozīmes analīzes metodoloģiskie ieteikumi vai maksimas – piemēram, lūkoties, kā izteiksmes tiek lietotas, kā mēs apgūstam dažādus vārdus – varētu tikt rezumētas tēzē, ka nozīmi kā teorētisku semantikas jēdzienu aizvieto dažādie tās izskaidrojumi. Ja nozīme ir tas, ko saprotam, tad filozofijai jāparāda šīs saprašanas kritēriji dažādos gadījumos. Nozīmes jēdziena saturs tiek pārnests uz izskaidrojuma modeļiem un uz lingvistiskās izteiksmes saprašanas kritērijiem. Tā kā valoda ir ļoti daudzveidīga, tad grūti iedomāties vienotu nozīmes teoriju. Nozīme tādējādi nav jēdziens, kuram būtu ekstensija – piemēram, kādi ideāli objekti, – tās (nozīmes) nozīme ir šī termina lietojums teorijā, kura konstruē modeļus, izveidojot noteiktas kategorijas jeb teorijas konceptuālo aparātu. Semantika vairs netiek nošķirta no pragmatikas vai, citiem vārdiem sakot, filozofiskajā semantikā svarīgi kļūst pragmatikas aspekti. Jaunā pieeja nozīmes un saprašanas jēdzieniem paplašina filozofiskās semantikas konceptuālo instrumentāriju, iekļaujot tajā tādus terminus, kas saistīti ar verbālās komunikācijas situatīvajiem aspektiem un tajos relevantajiem valodas lietotāju pārliecību “fona” momentiem.
Par vienu no svarīgākajām un radikālākajām pieejām šīs attīstības tendences ietvaros uzskatāms Deividsona valodas malapropisma modelis, kurā līdz ar runātāja un klausītāja semantiskajām lomām viņš ievieš sākotnējās un pārejošās teorijas jēdzienus. Interpretam (klausītājam) sākotnējā teorija izsaka, kā klausītājs iepriekš ir sagatavots interpretēt runātāja sacījumu, kamēr pārejošā teorija ir tas, kā klausītājs patiešām interpretē sacījumu. Savukārt runātājam sākotnējā teorija ir tas, par ko viņš ir pārliecināts, ka tā ir interpreta sākotnējā teorija (tas, protams, var atšķirties no tā, kā klausītājs patiešām ir sagatavojies uztvert sacīto), bet pārejošā teorija ir teorija, kuru viņš paredzējis kā to, ko klausītājam būtu jālieto, citiem vārdiem sakot, runātājam ir intence, ka interprets to lietos[12]. Šis modelis ļauj Deividsonam noraidīt tādu izpratni par lingvistisko nozīmi, kad to varētu aprakstīt ar kādu valodas lietotājiem jau iepriekš zināmu un no konkrētās komunikācijas situācijas un pašu tās dalībnieku lomas neatkarīgu valodas teoriju. Nozīme un saprašanas process ir būtiski saistīti ar valodas lietotāju sākotnējiem priekšstatiem (teorijām) un to izmaiņām komunikācijas procesā.
3. 3. Secinājumi arhitektūras klasiskās semantikas modelim
Arhitektūras semantikā iespējami divi modeļi – klasiskās semantikas pieņēmumos balstīts modelis un otrs, kurā svarīgs kļūst arhitektūras objekta konteksts, kura apjomu un struktūru nosaka interpreta sākotnējā teorija. Klasiskajā semantikā nozīmes jēdziens vispirms tiek saistīts ar teikumu, bet ar to veidojošajām izteiksmēm – tikai balstoties uz šo izteiksmju lomas teikumā (ja mūs interesē apgalvojuma teikumi, kuriem ir patiesuma vērtības, tad šī semantiskās lomas vislabāk eksplicēt, izmantojot references jēdzienu). Šāds modelis iespējams arī arhitektūrā. Tikai arhitektūrā tas ir piemērots modelis daudz šaurākam gadījumu lokam, piemēram, kad runājam par arhitektūras iesaistīšanos apkārtējā apbūvē. Šajā gadījumā var runāt par arhitektūras izteiksmju strukturējumu, to dalījumu nobeigtās un nenobeigtās izteiksmēs, bet nevar apgalvot, ka arhitektūrai, interpretējot to semantiski, būs tikai viens absolūts strukturējums, tikai viens tās elementu analīzes veids.
Klasiskā semantika piedāvā būtisku ar izteiksmes jēdzienu saistītu semantikas modeļa elementu – izteiksmei atbilstošā mainīgā jēdzienu. Arhitektūras mainīgā jēdziens nosaka, ka katrs arhitektūras elements ir viena šāda mainīgā vērtība, kuru saprotam, tikai esot iespējamām citām mainīgā vērtībām. Atkarībā no tā, kā tiks saprastas šīs citu mainīgā vērtību noteiktās iespējamās pasaules, iespējami dažādi arhitektūras izteiksmes nozīmes un – atsevišķos gadījumos – arī tās patiesuma vērtības raksturojumi.
3. 3. 1. Arhitektūras nozīmes jēdziens
Arhitektūras semantikā termins “arhitektūras nozīme” jeb “arhitektūras izteiksmes nozīme” iegūst savu attaisnojumu, ja tiek pieņemts kāds noteikts nobeigtas izteiksmes tips, uz kuru nozīme tiek attiecināta. Intuitīvi pieņemamākais kandidāts tam ir arhitektūras objekts – atsevišķa ēka. Analītiskajā tradīcijā Nelsons Gudmens ir mēģinājis skatīt arhitektūras nozīmi kā īpašu references gadījumu, ko viņš nosauc par ekzemplifikāciju. Ar to tiek domāta reference, kā tā darbojas verbālajā valodā, tikai tās darbības virziens ir pretējs.
Taču arhitektūras semantikai būtiskāks ir cits arhitektūras nozīmes izpratnes variants. Grūtības to raksturot ir tajā, ka arhitektūras izteiksmes nav tulkojamas verbālās izteiksmēs. Arhitektūras nozīme šajā izpratnē ir kategorija, kas apzīmē to, kas atbilst kādai arhitektūras izteiksmei kā tās semantisks korelāts. Arhitektūras izteiksmi tādējādi, pirmkārt, var saukt par jēgpilnu vai jēgai pretēju, otrkārt, par tās nozīmi var runāt kā par nobeigtas izteiksmes nozīmi pretstatā to veidojošo nenobeigto izteiksmju nozīmēm. Vispirms jau tas ir arhitektūras objekts, kuram piemīt nozīme, un to veidojošo elementu nozīme ir skatāma tikai tā kontekstā.
Šādi saprastu arhitektūras nozīmi var saukt par minimālo arhitektūras semantikas variantu. Līdzīgi kā jēgas un references attiecību Frēges filozofijā to var raksturot ar tēzi par veseluma un tā daļu nozīmju saistību un tēzi par nenobeigtas izteiksmes nozīmes skatīšanu plašākā – nobeigtas izteiksmes – kontekstā. Taču, lai saprastu teikumu, nepieciešama ne tikai daļu nozīmju saprašana, bet arī daļu savienojuma veida saprašana. Tāpēc šis minimālais semantikas modelis nevar apiet jautājumu par arhitektūras izteiksmju sintaksi.
3. 3. 2. Sintaktiskais strukturējums un arhitektūras izteiksmes
Neskatoties uz arhitektūras acīmredzamo artikulāciju, tās semantiski relevanto elementu noteikšana un to – ja pieļauj dažādu to tipu pastāvēšanu – sintakses eksplikācija ir jautājums, kam nav viennozīmīga risinājuma. Minimālais strukturējums, par ko var runāt, ir nobeigtas izteiksmes un to veidojošo izteiksmju (nenobeigto izteiksmju) kategorijas. Iespējami dažādi varianti, kā noteikt, kas ir šīm kategorijām atbilstošie arhitektūras elementi, tomēr katrā konkrētā arhitektūras analīzes gadījumā iespējams runāt par to vai citu arhitektūras strukturējumu arhitektūras izteiksmju terminos.
Daudzie mēģinājumi klasificēt dažādas arhitektūras izteiksmes cieš neveiksmi tāpēc, ka trūkst to arhitektūras teorijas elementu, kuri verbālās valodas semantikā konceptualizē lingvistisko izteiksmju korelācijas ar kaut ko ārpus tām esošu, turklāt eksplicē šo korelāciju maksimāli vienkāršos terminos (“patiess” un “aplams”) attiecībā pret galveno izteiksmes tipu – teikumu. Sintaktiskā strukturējuma jēdzienu arhitektūras semantikā iespējams saglabāt, ja pieļauj, ka tā rezultāts ir spriedumi par arhitektūras objekta, kas kādā konkrētā gadījumā nosacīti pieņemts par nobeigtu izteiksmi, jēgpilno vai pretjēgas statusu atkarībā no to veidojošo izteiksmju nozīmēm vai, citā variantā – spriedumi par arhitektūras izteiksmes patiesuma vērtību.
3. 3. 3. Patiesuma jēdziens arhitektūras semantikā
Ierobežotā arhitektūras interpretācijas jomā var lietot patiesuma jēdzienu. Tas saistīts ar vienu no arhitektūras atšķirībām, salīdzinot to ar verbālo valodu – to varētu saukt par arhitektūras vēsturiskuma aspektu. Noteikti izvēlēts arhitektūras konteksts kādai arhitektūras izteiksmei nosaka semantisko lomu, kuru izpildot, izteiksme būs patiesa. Visvienkāršāk šādu modeli veidot, analizējot kādu pilsētas ēku apkārtējās ielas apbūves kontekstā.
Frēges predikāta un tam atbilstošās references (Frēge to sauc par “jēdzienu”) kategorijas dod atslēgu izvēlētajam arhitektūras modelim un arhitektūras izteiksmju raksturojumam modeļa ietvaros. Arhitektūras mainīgā noteiktas vērtības – viena no tām ir analizējamā, aktuāli esošā ēka – padara to ietverošo arhitektūras izteiksmi jeb ielas arhitektūru par patiesu vai aplamu, līdzīgi kā predikātam atbilstošais jēdziens jeb termina ekstensija nosaka, kuri īpašvārdi kopā ar šo predikātu veidos patiesu, kuri – aplamu teikumu. Var teikt, ka tādējādi tiek noteikta ielas arhitektūras iespējamo pasauļu kopa. Vispārīgā gadījumā jebkurš objekts, kurš varētu tikt uztverts (saprasts) kā arhitektūras objekts, dotajā ielas apbūves vietā kopā ar pārējām ēkām veidos jēgpilnu ielas arhitektūru kādā iespējamajā pasaulē, bet tikai dažas no tām raksturojamas kā patiesa ielas arhitektūra. Var arī teikt, ka ielas arhitektūra “pasaka” arhitektūras realitāti, kas pieder arhitektūras izteiksmju references sfērai, bet tā ir raksturojuma tikai kā atbilstošo izteiksmju semantisks korelāts – līdzīgi kā Frēges semantikā predikātam atbilstošā reference jeb jēdziens vai attiecības izteiksmei atbilstošā attiecība.
Viena no problēmām, kas jāatrisina šādam modelim, ir saistīta ar kādas konkrētas ēkas semantiskās lomas aprakstīšanu. Proti – kā noteikt, ka ielas arhitektūra, pateicoties konkrētajai ēkai, saucama par patiesu vai aplamu. Tas prasa katras atsevišķas arhitektūras situācijas analīzi, turklāt pati ēka visbiežāk arī uzskatāma par saliktu izteiksmi. Esot pietiekami sarežģītam gadījumam, kādas pārsvarā ir arhitektūras situācijas pilsētā, nevar runāt par ēkām jeb nenobeigtām arhitektūras izteiksmēm kā par predikātu konjunkciju – tās vai citas ēkas (kā nenobeigtas izteiksmes) varētu noteikt atšķirīgas patiesas iespējamās pasaules, un ielas arhitektūras raksturojums patiesuma terminos prasīs izvēlēties noteiktas ēkas, kas tiks pieņemtas par ielas arhitektūrai raksturīgiem predikātiem.
Patiesuma vērtību modelis darbojas tikai tad, ja mums kā arhitektūras skatītājiem ir šī vēsturiskā interese, ja izvēlamies noteiktu vēsturisku kontekstu, kas fiksē noteiktas citas iespējamības kā arhitektūras realitāti. Citā variantā varētu teikt, ka esošā (vēsturiskā) arhitektūra nosaka noteiktu iespējamību loģisko telpu, kur aizpildot kādu no iespējamībām, rodas jēgpilna arhitektūras izteiksme. Šāda modeļa ietvaros var runāt tikai par jēgpilnu vai pretjēgas, nevis patiesu vai aplamu arhitektūru. Bet kā veikt izvēli starp šiem modeļiem – nepastāvot neatkarīgi novērojamai realitātei, par kuru “runā” arhitektūra – tas ir atkarīgs gan no arhitektūras struktūras izpratnes, gan praktiskās motivācijas, kas var būt atšķirīga dažādiem cilvēkiem. Tas prasa iesaistīt arhitektūras skatītāja jeb lietotāja jēdzienu semantikas modelī, taču tas izved ārpus klasiskās semantikas pieņēmumu robežām.
3. 4. Arhitektūras semantikas pamatmodelis
Arhitektūras situāciju daudzveidībai atbilstošāko semantikas modeli var izveidot, izmantojot Deividsona ieviestos sākotnējās un pārejošās teorijas jēdzienus. Tādējādi par arhitektūru, līdzīgi kā Deividsons par verbālo valodu, var teikt, ka nepastāv arhitektūras valoda, kā centušies domāt daži arhitektūras teorētiķi, proti, nepastāv tāda valoda, uz kuru attiektos arhitektūras nozīmju sistemātiskuma, kopības un to iepriekšējas zināšanas prasības. Vitgenšteina Filosofiskajos pētījumos izmantoto piemēru, kurā celtnieki krauj kaudzē vienkāršus būvķermeņus, varētu pārveidot par modeli, kurā celtnieki līdzīgā veidā no vienkāršas formas būvakmeņiem radītu arhitektūru un arī saprastu šādi veidotu arhitektūras izteiksmju nozīmes. Jāsaka, ka tikai šādā ideālā modeļa pasaulē uz arhitektūras nozīmēm attiektos Deividsona kritizētās sistemātiskuma, kopības un iepriekšējas zināšanas prasības, jo tās pamatotos celtnieku kopīgās dzīves formās, ko noteiktu modeļa pieņēmumi. Aktuālo dzīves formu sarežģītība, salīdzinot ar modeļa ierobežoto pasauli, rada dažādu, atšķirīgu sākotnējo teoriju iespējamību.
Sākotnējās arhitektūras teorijas, balstoties uz šajā pētījumā aplūkotajiem piemēriem, var raksturot sekojoši: pirmkārt, sākotnējā teorija nosaka, kas ir vispārīgie momenti, kuri ir būtiski arhitektūras izteiksmes saprašanā. Tas nav tieši saistīts ar arhitektūras uztveres īpatnībām – tā varētu domāt, tikai iztēlojoties kādu ideālu modeli, kurā ēkai tuvojamies no liela attāluma, izdalām to apkārtējā kontekstā, tad ievērojam tās atsevišķas daļas, tad sīkākas detaļas utt. –, bet to, ka arhitektūrai būtiskais konteksts ir plašāks par tikai telpisko kontekstu, un vispirms jau tas ir konteksts, kas noteiks kāda arhitektūras elementa kā arhitektūras izteiksmes statusu. Dažādi konteksta ievērtēšanas vai izvēles veidi noteiks atšķirīgu dotā arhitektūras objekta saprašanu.
Otrkārt, atsevišķa ēka vai sarežģīts arhitektūras objekts ir arhitektūras valodas pamatizteiksme (līdzīgi kā teikums verbālajā valodā). Taču šeit ir arī atšķirība no verbālās valodas, kurā teikumu veidojošo izteiksmju kategorijas var tikt saistītas ar noteiktu izteiksmju tipu lomu teikuma patiesuma vērtības noteikšanā, kur savukārt patiesuma vērtības jēdziens darbojas gan lielāku no teikumiem veidotu struktūru analīzē, kā to dara propozicionālā loģika, gan lingvistiskai kompetencei atbilstošajā nozīmes sistemātiskuma prasībā (tādējādi, piemēram, vienkārša teikuma tipam nav pārāk daudz iespējamību, kā tas var tikt veidots). Arhitektūrā ēkas un tās elementu attiecība var sniegt vienu izpratni par arhitektūras nozīmi, bet plašāks konteksts – citu, arī tādu, kas atzīst kādu arhitektūras objektu (izteiksmi) par aplamu vai pretjēgas izteiksmi.
Treškārt, runājot par sākotnējo teoriju, jāuzsver, ka šeit daudz lielākā mērā nekā verbālajā valodā darbojās apzināta izvēle. Te var uzskaitīt vairākus momentus, kas to nosaka, – vispirms jau pati attieksme pret ēkām kā arhitektūru, kurai ir nozīme, nav tikpat “dabiska” kā pret noteiktiem akustiskiem veidojumiem, kurus uztveram kā valodas izteiksmes. Jānosauc arī iespēja dažādām sākotnējām teorijām noteiktu arhitektūras izteiksmi, piemēram, kādu ēku, likt saprast kā jēgpilnu izteiksmi vai, pieņemot citu sākotnējo teoriju, raksturot kā jēgai pretēju. Arī pati izvēle starp ēkas raksturojumiem (saprašanu) jēgas un pretjēgas vai patiesas un aplamas izteiksmes terminos prasa noteiktu apzinātu refleksiju.
Ceturtkārt, arhitektūras saprašanā svarīga loma ir pieredzei, kas veido “naivo” arhitektūras semantiku. Uzskati un pārliecības arhitektūras gadījumā dažādiem cilvēkiem var būt atšķirīgāki nekā verbālās valodas nozīmei svarīgās pārliecību sistēmas, jo arhitektūras gadījumā tās nebūs tik tieši saistītas ar cilvēkiem kopīgo apkārtējo pasauli (tomēr, kā norāda pats radikālā tulkojuma jēdziens un ontoloģiskā nenoteiktība Kvaina valodas teorijā, arī verbālās valodas interpretācijā mēs nevaram atrast absolūti drošu kopīgu pamatu ārējās pasaules ontoloģijā). Kopīgais pamats arhitektūrā vispirms jau varētu būt saistīts ar noteiktām cilvēku dzīves formām un tām atbilstošām funkcijām, bet tās viennozīmīgi nenosaka arhitektūras formu, jo funkcijas nav arhitektūras izteiksmes vai ar tām korelēti semantiski lielumi.
Piektkārt, arhitektūras semantikai raksturīgs daļējas saprašanas modelis, kas zināmā mērā ir bijis margināls verbālās valodas filozofiskajā semantikā. Ja Frēge uzskatīja jēgu par noteiktu, tādu, kura nevar mainīties – viņš pieļāva tikai iespēju runāt par citu jēgu, kas saistīta ar noteiktu izteiksmi, nevis tās izmaiņu – tad modelī, kur konceptuālais smaguma centrs tiek pārnests no arhitektūras nozīmes jēdziena uz tam atbilstošo interpreta sākotnējo un pārejošo teoriju, parādās iespēja runāt par daļēju saprašanu, īpaši gadījumos, kad pārejošo teoriju līmenī nav iespējams saskaņot arhitektūras “ieteiktās” un skatītāja teorijas. Arhitektūra kā aktuāli esošā arhitektūra ir arvien jauna tās nozīmes saprašanas iespēja, kas gan ir tikai radikāls arhitektūras saprašanas situācijas modelis, nevis nozīmju dažādības neierobežotība vai interpretācijas patvaļība.
Ja runātāja un klausītāja pārejošo teoriju konverģence verbālās komunikācijas procesā nodrošina saprašanu, tad arhitektūras nozīme ir korelēta ar tām teorijām, kas iesaistītas arhitektūras saprašanā. Teorija šajā gadījumā ir izskaidrojums jeb veids, kā var aprakstīt vai kategorizēt dažādus ar arhitektūru saistītus momentus, kuri ir relevanti tās saprašanai. Par šādu teoriju nevar teikt, ka mēs to zinām, saprotot arhitektūru, taču bez tās nevar skaidrot mūsu attieksmi pret arhitektūru, kuras praktiskās konsekvences savukārt ir kritērijs tās saprašanai. Tātad šādu arhitektūras saprašanas kritēriju – veidu kā mēs reaģējam uz arhitektūru, runājam par to, dzīvojam tajā – pamatojums ir arhitektūras nozīmes izskaidrojums, kura kategorijas mums sniedz arhitektūras semantika.
Tas, ka arhitektūras nozīmes jēdziena eksplikācija noteiktā modelī noved pie interpreta teorijām – kādas tās ir sākotnēji un kā tās tiek mainītas, lai saprastu doto arhitektūru –, ļauj akcentēt būtisku arhitektūras uztveres iezīmi, proti, tās saistību ar pārliecību sistēmu, kāda cilvēkiem ir par arhitektūru. Šādas pārliecības neeksplicētā veidā ir jebkuram cilvēkam, kurš dzīvo mākslīgi radītā vidē, kuras sastāvdaļa ir arhitektūra. Arhitektūras saprašanā, kurai raksturīga “diskomforta” situācija, kad nespējam pilnībā pieņemt kādu celtni vai tās elementu, svarīga ir interpreta izvēle. Tā ir izvēle, piemēram, starp arhitektūras raksturojumiem patiesuma vai jēgas terminos, plašākā nozīmē – starp arhitektūras saprašanas vai nesaprašanas raksturojumiem, izvēle redzēt to kā arhitektūru vai tikai kā funkcionāli izmantojamu telpisku veidojumu. Būtiski, ka šī izvēle, iesaistot arhitektūras saprašanas modelī teorijas jēdzienu, padara arhitektūras interpretāciju ne tikai par atsevišķu darbību, kas attiecas uz doto arhitektūras situāciju, bet par darbību, kurai ir noteiktas konsekvences citām arhitektūras situācijām. Var teikt, ka tā ir atbildība, izvēloties katrā konkrētā gadījumā noteiktu attieksmi pret arhitektūru.
3. 5. Arhitektūras valoda un arhitektūras nozīme – ierobežojumi jēdzienu lietojumam
Arhitektūras un verbālās valodas izomorfija savu konkretizāciju iegūst atbilstošo teoriju un modeļu izomorfijā. Arhitektūras un verbālās valodas atšķirības liedz šo izomorfiju apgalvot stingrā, matemātiskā nozīmē, tā drīzāk ir izomorfija, kad runājam par noteiktām tendencēm lingvistiskās nozīmes teoriju attīstībā un noteiktu valodas filozofijas modeļu shēmu pielietojuma iespēju arhitektūras interpretācijā, kur katrā konkrētajā gadījumā pastāv ierobežojumi verbālās valodas modeļos iesaistīto jēdzienu lietojumam arhitektūras gadījumā.
Ierobežojumi vispirms jau attiecas uz klasisko arhitektūras semantiku, kuras nosacījumi ļauj runāt tikai par minimālo semantikas modeli. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz arhitektūras elementu dažādām, pat sīki izstrādātam klasifikācijām noteiktu arhitektūras stilu ietvaros, vienīgās arhitektūras izteiksmju sintaktiskā strukturējuma kategorijas ir nobeigtas un nenobeigtas izteiksmes jēdzieni, kā arī principi, kas liek skatīt kādas izteiksmes nozīmi plašākas, to ietverošas izteiksmes kontekstā. Taču šis minimālais strukturējums noteiktos vēsturiskas arhitektūras interpretācijas gadījumos ļauj lietot patiesuma jēdzienu. Skatot vēsturisku arhitektūru kā nenobeigtu izteiksmju kopu attiecībā pret kādu vietu, kas paredzēta jaunai arhitektūras izteiksmei – tā varētu būt gan jauna ēka, gan jauns elements esošas ēkas kontekstā –, šo jauno arhitektūras izteiksmi var saprast kā vienu no arhitektūras mainīgā vērtībām, kur tikai dažās no mainīgā vērtībām ļauj runāt par patiesu arhitektūru. Protams, tā ir tikai shēma – aktuālajām arhitektūras situācijām esot daudz komplicētākām, tās prasa noteiktu apzinātu interpreta attieksmi un izvēli starp dažādiem priekšstatiem par arhitektūru.
No otras puses, var teikt, ka arhitektūras klasiskās semantikas ierobežojumi – līdzīgi kā varētu runāt par verbālās valodas noteiktu modeļu ierobežojumiem – parāda arhitektūras situatīvo aspektu, tās lietotāju un skatītāju jeb interpretu būtisko lomu arhitektūras saprašanas modeļos. Tādējādi tiek atbildēti arī Skrūtona argumenti, jo tie izrādās ierobežojumi noteiktiem arhitektūras modeļu terminiem – Skrūtona versijā tas liek viņam teikt, ka arhitektūra nav uzskatāma par valodu –, kas līdzīgā veidā būtu attiecināmi arī uz verbālās valodas modeļiem, uz kuriem Skrūtons balsta savu priekšstatu par valodu.
Ierobežojumi jāuzliek arī runātāja lomas kategorijai Deividsona valodas malapropisma modelī, piemērojot to arhitektūrai. Arhitektūras semantikā šī runātāja un ar to saistīto sākotnējo un pārejošo teoriju loma jāsaprot kā noteiktas arhitektūras izteiksmju saprašanas jeb nozīmju teorijas, kuras var tikt saistītas ar to vai citu arhitektūru. Bet šo saistību var nodrošināt tikai interprets. Nav tā, ka arhitektam, piemēram, nevarētu būt intence, lai viņa projektētā ēka tiktu uztverta noteiktā veidā, vai nevarētu būt pieņēmumi, ka ēku cilvēki vispirms centīsies saprast tās vai citas priekšstatu sistēmas ietvaros. Tomēr tieši tas, ka šādu intenču ar arhitektūras veidošanu saistītiem cilvēkiem var būt ļoti daudz un ka tās ir sarežģītākas par to intenci un teoriju, kas ir runātājam Deividsona valodas malapropisma modelī, nosaka, ka tikai konkrēta ēka (lai arī kā daudzu darbību galarezultāts) saistāma ar noteiktām teorijām, ja to saprotoši vēro kāds arhitektūras interprets.
Minētie ierobežojumi un citas šeit sīkāk neizdalītas atšķirības starp arhitektūras un verbālās valodas saprašanas interpretācijas modeļiem attaisno terminu “arhitektūras valoda” un “arhitektūras nozīme” lietojumu, reizē norādot uz paša termina “valoda” neskaidrību filozofiskajā semantikā, ja tas tiek skatīts kā universāls jēdziens, neņemot vērā konkrētos saprašanas gadījumus vai komunikācijas situācijas.
3. 6. Arhitektūras semantika un estētika
Arhitektūras interpretācija šajā darbā ļauj precizēt šī pētījuma semantisko ievirzi attiecībā pret arhitektūras estētiku. Arhitektūras estētikā viens no svarīgiem jautājumiem ir par to, kas atšķir ēkas no arhitektūras. Arhitektūra, atzīstot estētiskās pieredzes lomu tās uztverē, tiek saprasta kā māksla, un tā ir jānošķir no celtniecības rezultātā tapušām būvēm. Tomēr semantiskā pieeja – pretstatā estētikas teorijai – šajā gadījumā nepretendē nošķirt ēkas kā tikai noteiktas būves no ēkām kā arhitektūras jeb mākslas. Pat atzīstot estētikas pieejas leģitimitāti, varētu šaubīties, vai vienmēr izdarāms šāds skaidrs nošķīrums starp to, ko varētu saukt par izcilu arhitektūru vai arhitektūru kā mākslu, un, piemēram, necilu ikdienas apbūvi.
Aplūkotais verbālās valodas konceptuālais instrumentārijs piedāvā citu iespēju izcilas arhitektūras interpretācijai semantikas terminos[13]. Tas, protams, būs atkarīgs no interpreta teorijas, viņa attieksmes, kā kāds arhitektūras objekts vai elements tiks saprasts, un šajā gadījumā svarīgs ir interpreta izvēles jēdziens. Semantiskā kategorija, ko var izmantot izcilas arhitektūras iekļaušanai arhitektūras saprašanas modelī, ir paradigmas vai gramatikas jēdziens, kā to lieto Vitgenšeins. Izcils arhitektūras objekts tādējādi būtu paraugs jeb gramatiska kārtula, kas fiksē jaunas arhitektūras izteiksmības iespējas.
Detalizētāku izpēti prasa pats izcilas arhitektūras jēdziens, piemēram, atbildot uz jautājumiem, vai arhitektūras semantikā iespējams cits izcilas arhitektūras jēdziena lietojums, izņemot gramatiska parauga lomu, vai izcila arhitektūra var būt tāda, kas pilnība seko jau esošām arhitektūras kārtulām, bet tas nav bijis šī pētījuma uzdevums. Šeit pietiks norādīt, ka arhitektūras saprašanai arhitektūras estētiskās kvalitātes – pat ja tiek apgalvots, ka tās ir jebkurai ēkai vai būvei – nav būtiskas; tās varētu būt arhitektūras nozīmes “sastāvdaļas”, ja tās ievērtē interpreta teorijas. Savukārt izcilas arhitektūras jēdziens šeit tiek aizvietots ar gramatiska parauga jēdzienu, kas nebalstās uz tā estētisku vērtējumu (lai arī pats var būt pamats arhitektūras vērtējumam visdažādākajos terminos).
Teiktais nozīmē arhitektūras semantikas pieejas prioritāti, salīdzinot to ar arhitektūras estētiku. Tas ļauj interpretēt jebkādu arhitektūru, bet kā semantiskā modeļa trūkumu var uzrādīt atšķirību, kāda varētu būt kādas celtnes vērtējumam aprobētās arhitektūras vēstures interpretācijās, un tās lomai interpreta sākotnējā vai pārejošā teorijā arhitektūras saprašanas situācijā. Arhitektūras vēsture un arhitektūras teorija, kas nodarbojas ar dažādu arhitekta profesijai svarīgu jēdzienu un klasifikāciju izstrādi, nezaudē savu nozīmi un vietu, tās pat var ietekmēt interpreta teorijas, bet tās nav nepieciešams nosacījums arhitektūras saprašanai (pretējais pieņēmums padarītu arhitektūras saprašanu pilnībā elitāru jau pēc savas definīcijas).
3. 7. Arhitektūras semantika – konsekvences arhitektūras teorijai un valodas filozofijai
Nozīmes jēdzienam nepieciešama piesaiste pie kādas semantiskas teorijas, kas atrodas noteiktā tradīcijā un attīstībā. Aplūkojot nozīmes teoriju attīstību, var sastapties ar atšķirīgiem rezultātiem un pat pretējiem atzinumiem, tomēr tiem ir kopējs pamats teorētiskos un filozofiskās analīzes metodoloģiskos pieņēmumos. Arhitektūras valodiskās dabas atzīšana nozīmē vispirms jau valodas teoriju konceptuālā aparāta izmantošanu arhitektūras saprašanas konceptualizācijā. Šāda pieeja savukārt liecina par noteiktu izpratni par valodu, kas var palīdzēt verbālās komunikācijas interpretācijā. Citiem vārdiem sakot: atbilde uz jautājumu par arhitektūras valodisko dabu reizē netieša veidā ir atbilde uz jautājumu par to, kas ir valoda.
Tādējādi var teikt, ka valodas filozofijas modeļu izmantojums arhitektūras interpretācijā veido arī atgriezenisku saiti, proti, tam ir konsekvences valodas filozofijai. Klasiskā semantika un pragmatikas aspekti valodas teoriju veidošanā ir divas viena otru papildinošas pieejas arhitektūras interpretācijā. Arhitektūras saprašanas eksplikācija teorētiskos terminos prasa noteiktu modeļu izvēli, kas parāda, ka nevar runāt par vienu “pareizu” vai “patiesu” visaptverošu teoriju, bet gan par modeļiem, kuri konkrētā situācijā ir vairāk vai mazāk piemēroti arhitektūras interpretācijai. Tādējādi arhitektūras interpretācija ir modeļu veidošana. Konsekvence valodas filozofijai, kas izriet no šādi izprastas arhitektūras semantikas, būtu tāda, ka dažādās lingvistiskās nozīmes teorijas valodas filozofijā arī jāuzskata par modeļiem, kuri ir vairāk vai mazāk adekvāti valodas interpretācijai, atkarībā no konkrētajiem uzdevumiem, kas izvirzīti filozofiskajai refleksijai. Filozofijas uzdevums ir eksplicēt savu modeļu pieņēmumus un saistības, ko uzliek viens vai otrs modeļa konceptuālais aparāts, bet filozofijai nav jādod galīgu un “nepārsūdzamu” to vērtējumu. Tomēr ņemot vērā analizējamo parādību – gan valodas, gan arhitektūras – sarežģītību, priekšroka dodama tiem modeļiem, kuru konceptuālais aparāts uzrāda lielāku loģisku daudzējādību.
- [1]
Šis uzskaitījums balstīts uz Martina Donohjū rakstu Arhitektūras valoda, kurā viņš mēģina sistematizēt dažādas arhitektūras valodiskai interpretācijai svarīgas idejas par valodu. Lai arī minētais raksts publicēts 1987. gadā, tas pietiekami labi raksturo problēmas plašāku kontekstu. Sk. Donougho, M. “The Language of Architecture”// Journal of Aesthetic Education, 1987, 21:3, pp. 57–58.
- [2] Visas galvenās publikācijas kā arī analītiskās valodas filozofijas pamatdarbu fragmentu tulkojumi latviešu valodā minēti pētījuma literatūras sarakstā.
- [3] Vējš, J., Lingvistiskā filozofija, Rīga: Avots, 1981; Vējš, J., Versija par Vitgenšteinu, Rīga: Pētergailis, 1997.
- [4] Sk. pētījuma autora publikāciju sarakstu kopsavilkuma pielikumā.
- [5] Hofstadter, D. R., Gödel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid, Penguin Books, 1980, p. 49.
- [6] Varētu teikt: iegūt modeļus, kuriem ir mazāka loģiskā daudzējādība, kur modeļa loģiskajai daudzējādībai jāatbilst interpretējamās situācijas loģiskajai daudzējādībai.
- [7] Bez Frēges, Vitgenšteina un Rasela darbiem – sk. Frege, G., Funktion, Begriff, Bedeutung, fünf logische Studien (hrsg. von G. Patzig), Göttingen: Vandenhoeck and Ruprecht, 1962; Frege, G., Translations from the Philosophical Writings of Gottlob Frege (ed. and trans. by P. Geach and M. Black), Oxford: Basil Blackwell, 1980; Wittgenstein, L., Logisch-philosophische Abhandlung (Kritische Edition), Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1989; Vitgenšteins, L., Filosofiskie pētījumi, Minerva, 1997; Russell, B., Logic and Knowlwdge: Essays 1901–1950 (ed. by R. C. Marsh), London: George Allen & Unwin, 1964 – kā svarīgākie avoti vēl jāmin Karnapa, Aijera, Kvaina, Dammita, Deividsona, Graisa, Ostina un Serla darbi – sk. Schleichert, H. (Hrsg.), Logischer Empirismus – Der Wiener Kreis, München: Wilhelm Fink Verlag, 1975; Carnap, R., Meaning and Necessity, The University of Chicago Press,1994; Ayer, A. L., Language, Truth and Logic, Penguin Books, 1990; Dummett, M., Frege: Philosophy of Language, London: Duckworth, 1973; Dummett, M., The Seas of Language, Oxford: Clarendon Press, 1996; Davidson, D., Inquiries into Truth and Meaning, Clarendon Press, 1984; Quine, W. O., Word and Object, Cambridge (MA): The MIT Press, 1973; Austin, J. L., How to Do Things with Words (ed. by S. O. Urmson), Oxford University Press, 1973; Searle, J. R., Speech Acts, Cambridge University Press, 1994; Searle, J. R., Intentionality, Cambridge University Press, 1984. (Šajā sarakstā vispārīgam priekšstatam par aplūkoto literatūru minēti tikai daži galvenie autori un darbi.)
- [8] Scruton, R., The Aesthetics of Architecture, Princeton (NJ): Princeton University Press, 1979, p. 164.
- [9] Galvenie pārsvarā semiotikas pieejai veltītie krājumi – Jencks, Ch., and Baird, G. (eds.), Meaning in Architecture, London: Barrie & Jenkins, 1970; Broadbent, G., Bunt, R., and Llorens, T. (eds.), Meaning and Behaviour in the Built Enviroment, Chichester, New York, Brisbane, Toronto: John Willey and Sons, 1980; Broadbent, G., Bunt, R., and Jencks, Ch. (eds.), Signs, Symbols, and Architecture, Chichester, New York, Brisbane, Toronto: John Willey and Sons, 1980. Svarīgs analītiskajā estētikā bez Gudmena Mākslas valodām ir viņa raksts par ēku nozīmi – sk. Goodman, N., Languages of Art, Indianopolis: Hacket Publishing Company, 1988; Goodman, N., “How Buildings Mean”// Alperson, P. (ed.) The Philosophy of the Visual Arts, New York, Oxford: Oxford University Press, 1992, pp. 368–375. Analītiski skaidrs ir arī Mitčela darbs Arhitektūras loģika – Mitchell, W. J., The Logic of Architecture, Cambridge (MS), London: The MIT Press, 1992. Nozīmīgākie izmantotie arhitektūras teorijas rakstu krājumi – Hays, K. M. (ed.) Architecture Theory since 1968, Cambridge (MS), London: The MIT Press, 2000; Solà-Morales, I. and Costa, X. (eds.) 1996, Present and Futures: Architecture in Cities, Barcelona: Comitè d’Organització del Congrés UIA Barcelona 96, Collegi d’Arquitectes de Catalunya, Centre de Cultura Contemporània de Barcelona and ACTAR.
- [10] Tas nozīmē, ka katru izteiksmi var raksturot kā jēgpilnu vai pretjēgas izteiksmi.
- [11] Viena attīstības līnija, semantikas modeļos izmantojot patiesuma jēdzienu, ved pie daļējas holisma principa atzīšanas. Tā ir saistīta ar verifikācijas principu, protokolteikumu un pārējo (teorijas) teikumu attiecības jautājumu, kā arī pašu protokolteikumu interpretācijas problēmu. Otrs virziens saistīts ar Tarska izveidoto semantisko patiesuma koncepciju un mēģinājumu to attiecināt uz dabīgajām valodām, kas arī noved pie holisma principa un ārpuslingvistisku elementu semantiskā svarīguma atzīšanas (piemēram, nozīmes un pārliecības saistība Deividsonam).
- [12] Sk. Davidson, D., “A Nice Derangement of Epitaphs”// LePore, E. (ed.) Truth and Interpretation: Perspectives on the Philosophy of Donald Davidson, Basil Blackwell, 1989, p. 442.
- [13] Izcilas arhitektūras jēdziens, kas šķiet intuitīvi skaidrs pietiekami daudzos gadījumos, šeit ir piemērotāks par arhitektūras mākslas jēdzienu, jo īpaši, ņemot vērā problēmas definēt, kas ir māksla.
|
|
