|
|
Vai viss ir māksla un vai māksla ir viss?
|
Kārlis Vērpe (filozofijas bakalaura programmas 3. kursa students)
Kā definēt to, kas mūsdienās ir saprotams ar mākslu. Vai drīzāk, kā izskaidrot mūsdienu mākslas, vai tā, kas par mākslu tiek saukts neizskaidrojamību un nedefinējamību. Mākslai kļūstot autonomai, tā ir kļuvusi nenotverama, tā nepakļaujas vairs kāda konkrēta visaptveroša stila, virziena diktātam. Māksla ir kļuvusi maksimāli daudzveidīga, daļēji pateicoties arī jaunu izteiksmes līdzekļu (foto, kino), tehnisko izpildes paņēmienu atklāšanai. Māksla šodien runā par visu, ko vien cilvēks var iedomāties, tās interešu sfērai nav robežu. Šķiet ievērojamas grūtības ir piemeklējušas arī 20. gs. filozofiju, kura nespēj tikt ar šo daudzveidību galā, izmantojot estētikas tradicionālos jēdzienus un nojēgumus. Varbūt arī šis “apjumkums” ir zināms iemesls tam, ka tiek pasludināta mākslas izzušana.
Radikāls šāda skatu punkta pārstāvis ir Ž. Bodrijārs. Viņš runā par stāvokli pēc orģijas. Orģija ir visa atbrīvošanās – mākslas autonomija, seksuālā emancipācija, politiskā atbrīvošanās. Bodrijārs secina, ka “šodien spēle ir beigusies, viss ir atbrīvots.”(8) Šodiena ir stāvoklis pēc orģijas. Ko darīt tālāk? Mākslai atbrīvojoties ir izpildījies viss, kas agrāk tai ir kalpojis kā ideāls, viss ir sasniegts. Visas utopijas ir realizētas. Atliek tikai iztēloties, ka nekas nav noticis un bezgalīgi atkārtot jau izdarīto, it kā tas tiktu radīts no jauna, pārstrukturēt, pārmainīt vietām elementus, kompilēt. Tā ir bezsaturiska izlikšanās, t.i., simulēšana. Laikmets pēc orģijas ir simulakru un simulāciju laikmets. Mākslīga virspusējība, kuras pamatā vairs nav oriģināla, hiperrealitātes pamatā vairs nav realitātes, jo nav arī šķietamības, tas ir, šāds nošķīrums vairs nav veicams.
Visas sfēras atbrīvojoties pārklājās, jo nav vairs nospraustu konkrētu robežu, kuras tās visas norobežotu. Viss kļūst estētisks – politika, sekss. Par estētiku kļūst viss, tādejādi tās vairs nav nekur, jo pazūd arī skaistā/ neglītā nošķīrums, arī māksla pazūd. Stāvokli pēc orģijas Bodrijārs nosauc par transestētiku. Transestētika estetizējot visu apslēpj pasaules nožēlojamo stāvokli. Mākslā lielākoties vairs nav saskatāms nekas cits kā izzūdošā paliekas. “Šie attēli neko neslēpj un neko neatklāj” (29). Bodrijārs pamanās vainot arī fotogrāfiju, jo tā galu galā kopā ar popārtu pievēršas un kultivē hiperrealitāti. Tā simulē realitāti, kuras pašas par sevi vairs arī nav.
No vienas puses varētu uzskatīt Bodrijāra idejas par pārāk slimīgām un pārspīlētām, pie tam, ir jāatceras, ka viņš raksta par to, kas notiek Amerikā. Tas pagaidām vēl nav pilnībā saattiecināms ar Eiropu un vēl jo vairāk Latviju. No otras puses, viņam ir diezgan liela taisnība. Tā kā mūsdienu mākslai nav kanonu, t.i., tai ir zuduši konkrēti kritēriji, vari runāt gandrīz vai par jebko, kas ienāk prātā, tikai esi pietiekami veikls, zinošs, aktuāls, lai to eksponētu tā, ka tā atklātos kā māksla. Novērtēt var tehniku, darba izpildes elementus, īpatnības (profesionalitāti), sasaucoties ar jau neaptveramo 20 gs. mākslu un mākslas formālajiem likumiem, novērtēt var novitāti, oriģinalitāti vienu no galvenajiem mūsdienu mākslas vadmotīviem, kas būtībā ir nosacīta, jo jaunais slēpjas iepriekš bijušā kombinēšanā un kompilēšanā, ko ik reizi patiešām pavada sajūta, ka viss ir izdarīts. Un tomēr šajā vērtēšanas sistēmā rodas arvien lielākas grūtības, to kaut vai var novērot izstāžu recenziju noskaņojumu dažādībā, kur taču runā speciālisti. Cilvēki arvien vairāk nevis kritizē mākslu, bet gan mēģina ar visiem spēkiem to saprast, nemaz nepajautājot vispirms, vai šajā konkrētajā gadījumā ir ko saprast. Saprast to, ko viņš nepazīst, jo ar katru brīdi viņš zina arvien mazāk, kas notiek mākslas pasaulē un kas jau ir noticis. Mākslinieks Krišs Salmanis saka.
“Jaunie necenšas pateikt neko mūžīgu, globālu, drīzāk kaut ko, kas attiecas uz šobrīd. Nevis par maizi, sauli, mākoņiem – cik tie skaisti! Bet kaut ko specifisku, privātu. Jaunie taisa darbus ar domu, nevis tāpat vien. Jaunās paaudzes māksla ir tuvāk reklāmai. Katrs darbs cenšas kaut ko iegruzīt, nevis sniegt estētisku baudījumu, izdaiļot sienu. Manas paaudzes darbi ir tādi, kas sit tieši pa pieri.” (Forums – 2003. gada 28. novembris – 5. decembris)
Šoks, iegruzīšana, pa pieri sišana, “šobrīd”, kurā nav nekā mūžīga, globāla, māksla kļūst par reklāmu. Vai tas nerunā Bodrijāra idejām par labu. Jo jautājums tiešām paliek atklāts – kas tad tajā “šobrīd” īsti ir tik šokējošs, kā nav bijis iepriekš – narkomāni, karš, katastrofas, politiskās peripetijas vai drīzāk ikdiena. Ko vispār nozīmē – šoks, jo, manuprāt, ka kopš V. Benjamina laikiem, situācija ir apgriezusies otrādi. Vai šokēšana ir momentāna fizioloģisku, spēcīgu emociju, pārsteiguma izraisīšana, tabu laušana, vai tomēr sišana pa pieri varētu būt tā, kas pielavās nemanot, lēnām, maigi, bet tomēr paliek tevī ilgi un rada šokējošu iespaidu – es tiešām vēl jūtu, domāju, esmu spējīgs tapt aizkustināts. Šeit visdrīzāk ir runa par izmaiņām mākslas formālās izpildes un nevis satura izpratnē. Formai ir jābūt šokējošai, vienalga kāds saturs, galvenais ka “šodien”. Un varbūt šī pārspīlētā šokēšana par kaut ko tiešām vairāk līdzinās simulācijai, tā īstenībā nemaz nav, bet tā kā nav arī īstenības, tad nebūtu arī jālauza galva, jo nekas jau nav labojams. Tikai jāturpina sevi mānīt un dzīvot bezdzimuma vidē.
Mākslas robežas ir nosakāmas ļoti īslaicīgi un jau iepriekš norobežotā telpā, piem., fotogrāfijas, glezniecības, kino ietvaros. Pie tam kritēriji, kas iepriekš bija kalpojuši mākslas ierobežošanai, vairs netiek ņemti vērā, piem., preses fotogrāfija vai reklāmas plakāts pēkšņi pretendē uz mākslas statusu, nav viennozīmīgi nošķiramas mākslas un politikas sfēras un nav viennozīmīgi nospriežams, ka māksla nav ideoloģiska vai tā nedrīkst kalpot konjunktūrai, t. i., tā it kā nedrīkst, bet kas pateiks kad tā to dara un kad ne (atšķirībā no padomju mākslas šis nošķīrums šodien šķiet vēl neiespējamāks). Un tomēr neskatoties uz visu iepriekš minēto, eksistē nošķīrums starp to, kas ir lielā māksla un kas tikai diletantisms, un tas vēl arvien ir izdarāms. Lielajā “politiskās un informatīvās kultūras buljonā” (17), kurā vārās visāda veida “māksla”, estetizēti priekšmeti un sfēras, tomēr pamanās kristalizēties tas, kura priekšā cilvēki sajūtās kā svētkos, atgriežas pie sevis, kur notiek spēle bez mērķa, spēles dēļ. Situācija, kad sajūti kaut ko īstu, neviltotu un pacilājošu, noturīgu.1 H. G. Gadamers apliecina, ka “tāda māksla ir patlaban, [bija] vakar un [būs] vienmēr.” [97 lpp.] Kaut arī viņaprāt tā nav fotogrāfija. Neskatoties, ka 20 gs. māksla ir paziņojusi to, ka tā ir viss un viss ir tā, pastāv zināms paradokss – tikai reti (salīdzinot ar neaptveramo notikumu “gūzmu”) kas patiešām kļūst par paliekošu vai vismaz ilgstošu parādību, ko mēs esam raduši dēvēt par mākslu.
Bodrijāra transestētikas jēdziens paliek ļoti vispārināts, pārspīlēts un neadekvāts, kaut arī tas diez gan trāpīgi diagnosticē mūsdienu haotiskās dzīves slimīgo raksturu. Šodien, lai kaut ko novērtētu mākslā ir jāzina daudz vairāk nekā tepat pirms simts gadiem, turklāt ir gandrīz neiespējami būt adekvāti kompetentam vairākās mākslas sfērās, jo notiekošais tajās ir maksimāli dinamisks un piesātināts. Pie tam dažādās sfēras, kuras pretendē uz mākslas statusu – kino, foto, reklāma -, tanī pašā laikā pilda arī ikdienišķas funkcijas, tādejādi nošķīrums it kā pazūd. Bet, ja paļaujas uz šī “buljona” iespaidu un paziņo to, ka pasaulē mākslas tūlīt pat vairs nebūs vai jau sen vairs nav, tad tas liecina par paviršu attieksmi pret mūsdienu mākslas problemātiku un tās sarežģīto ‘atrašanās vietu’.2 Zināmā mērā Bodrijāra secinājums pats par sevi ir destruktīvas iedabas, jo tas noraksta visu “šobrīd” notiekošo uz vienu, kaut arī svarīgu, tomēr vienu tā raksturlielumu, paliekot neredzošs pret visu atlikušo daudzveidību un tajā esošo pozitīvo spēku.
Literatūra.
1. Ж. Бодрийяр. Прозрачность зла. // Перевод Л.Любарской, Е.Марковской. - М.: Добросвет, 2000 (http://philosophy.ru/libary/)
2. Ž. Bodrijārs. Simulakri un simulācija. // tulk. Sarmīte Madžule. – R.: Omnia mea, 2000
3. Hanss – Georgs Gadamers. Skaistā aktualitāte // red. A. Cinis; no vācu val. Tulkojis I. Šuvājevs – Rīga: Zvaigzne ABC, 2002
Piezīmes.
1 - Šīm izjūtām nav jābūt obligāti pozetīvām, t. i., tai nav jābūt laimei, priekam, sajūtai ka viss ir labi un būs labi, šai sajūtai nav jābūt obligāti tādai, kāda pārņem to, kas nule ir noskatījies profesionāli nostrādātu, asprātīgu izklaides filmu (piemēram, brāļu Koenu “Maksimālā nežēlība”), kaut arī pēc brīža vairs nekas nepaliek atmiņai, jo bija taču tik labi. Šeit ir runa tieši par paliekošajām, pastāvīgajām sajūtām, kas liek pamosties, apjukt, sajust, domāt, domāt, domāt un tomēr nesaprast (piemēram, Arbusas, Kerteša, Mannas, Jana – Artusa - Bertrana fotoattēli).
2 - Šajā sakarā nevaru saprast cilvēku lielo neizpratni par to, kādēļ gan būtu jāzina glezniecības, fotogrāfijas, kino attīstības vēsture, “amatnieciskās” likumsakarības (izteiksmes līdzekļi) vai konkrētā konteksta smalkumi, lai pilnībā to izbaudītu, jo attiecībā uz literatūru (kā mākslu) šādi jautājumi rodas daudz retāk. Vai tad nav pašsaprotami tas, ka ir jāzina to, kāda ir metaforas, hiperbolas, epiteta, pārspīlējuma (literārie izteiksmes līdzekļi) nozīme konkrētajā darbā, lai to vispār saprastu. Jo nepietiek jau iemācīties valodu (burtot), bet ir jāiemācās arī lasīt, saprast konkrētās nozīmes. Tāpat taču ir jāiemācās arī skatīties un klausīties, lai varētu prast novērtēt. Mūsdienās ir jāmācās daudz vairāk, lai neapmaldītos transestētikas šķietamībā.
|
|
