|
|
Vēlreiz par to, kāpēc Kirkegors neapprecējās ar Regīnu Olsenu. Velgas Vēveres tulkojums
|
Velga Vēvere: “Viņš ir sarežģīts, bet viņš ir interesants, viņš ir ievelkošs.”
FSI līdzstrādniece Velga Vēvere ir vienīgā filozofe Latvijā, kuras pētnieciskā darbība pilnīgi saistīta ar Serena Kirkegora jaunrades izpēti. Taču, ar Kirkegora mantojumu profesionālas izpētes jomā sastopas filozofi, kas nodarbojas ar ētikas, estētikas, filozofijas vēstures, reliģijas filozofijas jautājumiem.
Velga Vēvere turpina: - Daudzās XX gadsimta filozofijas grāmatās parādās Kirkegoram veltītas nodaļas, piemēram, saistībā ar antropoloģiju. Larisas Čuhinas monografijā par reliģisko antropoloģiju ir nodaļa par Kirkegoru, Māras Rubenes grāmatā ‘’No TAGADNES uz tagadni’’, kas veltīta ētiskā taisnīguma meklējumiem XX gadsimta filozofijā, ir nodaļa par Kirkegoru, arī Skaidrītes Lasmanes grāmatā...
Kāpēc nevar apiet Kirkegoru?
Kāpēc nevar? Ja pievēršamies tādām problēmām kā eksistence, atbildība, tad konceptuāli, teorētiski Kirkegors ir bijis viens no pirmajiem vai pats pirmais, kas šādus jautājumus mēģinājis noformulēt. Ja gribam saprast par ko runājam, nonākt pie problēmu jēdzieniskajām saknēm, tad atduramies pie Kirkegora.
Kas tā eksistence ir, kam tā vajadzīga?
Protams, kā eksistenci XIX gadsimtā uztvēra Kirkegors, kā to uztver tagad – tas ir atšķirīgi. Runa ir par katra individuālā cilvēka personisko atbildību, par personiskās izvēles izdarīšanu, par to, ka tu spēj uzņemties atbildību, nostāties pret pūli, pret trivializētām vērtībām. Bet, Kirkegoram tas neapšaubāmi saistīts ar reliģisko, ar patības tapšanu, kur augstākais ideāls ir reliģiozā patība.
Kāpēc Kirkegors izšķīrās ar Regīnu Olsenu?
Tur ir dažādas versijas.
Tavējā?
Manējā ir sajaukums no dažādām versijām. Neapšaubāmi skaidrs ir, ka Kirkegors vairākus gadus bija saderinājies ar Regīnu Olsenu, un 1841. gadā, laikā, kad aizstēvēja distertāciju, viņš nolēma atsaukt saderināšanos. Aizsūtīja Regīnai gredzenu, pēc tam it kā bija īss atkaltuvināšanās periods, beidzot – galīgā šķiršanās. Bet, visos Kirkegora darbos Regīna ir klātesoša. Vai nu parādās citāti no viņa vēstulēm Regīnai, kas ir pat nekorekti, vai viņa parādās kā tēls, piemēram, darbā “Atkārtošanās”. Galu galā “Pavedēja dienasgrāmatā” viss sižets vijas ap šāda veida attiecībām. Domāju, saderināšanās atsaukšanai bija personiski iemesli, viņš tomēr bija ļoti stipri izteikts vientuļnieks, ar spēcīgi izteiktu melanholisku pasaules uztveri.Un, manuprāt, viņš baidījās ļoti cieši saistīties ar citiem cilvēkiem.
Nu, mūsdienās taču arī daudzi baidās saistīties…
Mēs runājam par XIX gadsimta Kopenhāgenu. Galīgās atbildes nav. Daudzi domā, tiešām tāpēc, ka Kirkegors bijis ļoti noslēgts, ļoti intraverts cilvēks.Bet, dzīvē viņam bieži vien nācās spēlēt pilnīgi citādu lomu. Piemēram, jaunībā viņš spēlēja augstākās sabiedrības mīluli, bet patiesībā bija iekšējā diskomfortā. Domāju, te bija arī iemesli, kas saistīti ar Kirkegora reliģiski filozofisko uzstādījumu. Manuprāt, viņš nostādīja sevi mocekļa lomā, viņš labprātīgi sevi upurēja idejas vārdā.
Kādas?
Lai no jauna kristīgajā pasaulē ieviestu kristietību.Eksistenciāli izprastu kristietību. Un, domāju, ka viņš apzināti izvēlējās šādu pozīciju. Bet, īstas atbildes jau nav.
Viņš negribēja šajā pašam veicamajā ticības “lēcienā” ieraut otru cilvēku?
Tas arī. Bet, domāju, ka, iespējams, viņš uzskatīja, ja nenesīs šādu upuri, tad tas nemaz nebūtu iespējams. Viņš sevi uzlūkoja kā upuri. Ko lai saka par viņa pašizvēlēto askēzi? Un, viņš jau nemaz tik ilgi nenodzīvoja, veselība viņam nebija nekāda spožā, viņš mirst 42 gadu vecumā. Viņš nokrīt uz ielas Kopenhāgenā, no spēku izsīkuma. Viņa dzīve gājusi cauri dažādiem periodiem. Sākotnēji viņš bija “jautrais students”, “uzdzīvotājs”.
Viņš tiešām tāds bija?
Grūti pateikt. Vismaz vēlāk parādījās duālisms starp tēlu un dzīvi. Viņš radīja daudzus darbus ar pseidonīmiem laikā no 1843. līdz 1846. gadam. Arī vēlāk bija pseidonīmijas recidīvi.
Kāpēc viņš tā dara?
Nu, arī te ir daudzas versijas. Mana ir tāda, ka viņš tādējādi īstenoja savu eksistenciālās komunikācijas koncepciju. Viņš mēģina nodot informāciju ne tikai ar darbu saturu, bet arī ar spriedzi, kas rodas starp peseidonīmiem un darbiem.
Kas par spriedzi?
Nu, drīzāk saspēle. Jā, saspēle.Piemēram, Joaness de Silentio ir “Baiļu un trīsu” autors. Un – par ko ir runa šajā darbā? Lielākoties, par klusēšanu. Par Ābrahama uzupurīgo klusēšanu. Kāpēc viņš klusē?
Nu tad Joaness Silentio vai Jānis Klusētājs vai Kirkegors tad būtu tā kā pats Ābrahams?
Arī. Tad, piemēram, darba “Atkārtošanās” autors.. Starp citu šis darbs paradoksālā kārtā 1843. gadā iznāk vienā dienā ar darbu “Bailes un trīsas”.. tātad, autors ir Konstantins Kostantiniuss..
Kaut kāda tautoloģija...
Nu par to jau ir runa! Darba nosaukums taču ir – “Atkārtošanās”. Un veidojas saspēle, varbūt ne visos gadījumos. Otrkārt, veidojas saspēle vai spriedze starp pseidonīmiem un pašu Kirkegoru. No 1843. līdz 1846. gadam nevienam nebija skaidrs, kurš ir Kirkegora darbu autors. Domāja uz viņu, bet viņš teica: “Nē, tas neesmu es! Tas neesmu es nekādā gadījumā!”.Un šādā stilā veidojās vesela publikāciju virkne avīzēs un žurnālos. Un 1846. gadā Kirkegors sāk atzīt savu autorību. Kirkegoristikā uzskata, ka mainās viņa komunikācijas stratēģija.Viņš turpina rakstīt pseidonīmus darbus, bet tagad visi zina, ka viņš ir tas autors.
Treškārt, Kirkegors daudz raksta un izdod izglītojošos un reliģiskos diskursus pats ar savu vārdu, tai skaitā darbus reliģisku ceremoniju gadījumiem, piemēram, iesvētībām – par to, ka Dievs ir mīlestība. Tātad, mūsu priekšā ir vairāki Kirkegora jaunrades slāņi.
Un, mana koncepcija ir, ka visos trīs gadījumos Kirkegoram ir vienota komunikatīvā stratēģija. Visi darbi iekļaujas vienotā struktūrā, kurā.. Pie kā viņš vēršas? Pie katra atsevišķā lasītāja, pie katra indivīda. Kirkegors mēģina cilvēku ievest situācijā, kurā tas vairs nesaprot neko.
Tādā kā apstulbumā?
Jā. Un viņš grib panākt, lai tas cilvēks iedziļimātos sevī, un nonāktu pie sevis. Šajā nolūkā Kirkegors izmanto dažādus retorikas paņēmienus, dažādas komunikatīvās stratēģijas. Nu, tā ir mana versija.. Viss ir skatāms vienotā kopumā, un tāpēc varam runāt par naratīvu izmantojumu, par specifiskām laika konfigurācijām. Ja raugāmies, kā darbos atklājas Kirkegora personiskā pozīcija, tad redzam, piemēram, dienasgrāmatās, slēpšanās elementus. Tās dienasgrāmatas ir rediģēti teksti. Savukārt, kur viņš raksta ar pseidonīmu, pa vidu parādās dažādas asociācijas ar personiskās dzīves elementiem. Viņš ir sarežģīts, bet viņš ir interesants, viņš ir ievelkošs.
Satriecoši, ka viņš mira uz ielas...
Viņš nemira uz ielas, viņš pakrita, izsauca ātrās palīdzības karieti, viņš mira slimnīcā no spēku izsīkuma.
Pēdējā laikā sāku ievērot, ka reliģiski virzītie filozofi mirst ceļā, piemēram, Akvīnas Toms nomira Tulūzā, ceļā uz koncilu, Edīti Šteinu pēdējoreiz redzēja iekāpjam nacistu mašīnā, un neviens pat nezina, kurā gāzes kamerā viņu sadedzināja…
…Arhitektu Gaudi nobrauca tramvajs Barselonā, kad tur tikko atvēra tramvaju satiksmi, un viņš bija pirmais cilvēks, kas pakļuva zem tramvaja Spānijā.
Kā tu virzījies savā Kirkegora pētniecībā?
Man gadījās sākt otrādā ceļā nekā parasti – es sāku ar Kirkegora interpretācijām XX gadsimtā un tad nonācu pie paša Kirkegora. Un, sākot lasīt Kirkegoru, man nepārstāja likties, ka visos darbos ir kaut kas kopīgs. Saproti, nav tā, ka būtu viena tipa darbi un cita tipa darbi, ka būtu viens dzīves posms, tad kāds cits. Sāku sev mēģināt noskaidrot, kur tad ir tās iekšējās sakarības. manuprāt, tajā, ka viņš ar visu savu jaunradi tiecas apliecināt dzīves pozīciju, ko var saukt par eksistenciālo pozīciju. Viņš centrā izvirza atsevišķo individu, individuālo atbildību.
To jau mēs dzirdējām, bet, kā to vēl varētu raksturot?
Domāju, domāju... Nevar uzreiz tā izdomāt…
Kāda ir tā vēsts?…
…ir par to, ka pasaule ir jēgpilna tikai tad, ja tā ir individualizēta. Ja tā ir izlaista caur mani. Ja es personiski zinu, ka nespēšu rīkoties vislabākajā veidā vai mana rīcība būs bezjēdzīga, vai radīs man dramatiskas sekas, tomēr spēju uzņemties atbildību atsevišķajās situācijās. Tas vienmēr jāskata kontekstā ar Kirkegora reakciju pret hēgelismu, ar subjektīvisma izcēlumu. Ne velti Kirkegors daudz atsaucas uz Sokratu un Augustīnu.Bet, Kirkegora attiecības ar Hēgeli ir divējādas – viņš gan nostājas pret Hēgeli, gan it kā turpina hēgelisko ievirzi pēc būtības.
Bet, cilvēks taču ir kopesamībā citiem?
Ir jāsaglabā distance.Tas nozīmē, ka tev ir jāmāk un jāvar kaut kādā brīdī uzgriezt muguru pārējai cilvēkpasaulei, lai tu nepazaudētu savu autentiskumu. Pēc Kirkegora ieskata, ja cilvēks tiecas izšķīst kopībā, tad zaudē individualitāti. Tas jau nenozīmē, ka nav jākontaktējas ar citiem.bet, tajā pašā laikā svarīga ir distances saglabāšana starp cilvēkiem.
Un 2003. gada maijā notika Kirkegoram veltīta konference.
Mēs nolēmām sapulcināt visus tos cilvēkus Latvijā, kuri tā vai citādi savā darbībā ir saskārušies ar kirkegorisko tematiku, ar Kirkegora darbiem. Tāpēc konferences nosaukums bija “Eksistence un komunikācija”..
To jau tu izgudroji?
Jā, lai radītu kaut kādu tematisko centrējumu. Bet, galvenais bija apzināt cilvēkus, savākt kopā, citādi iznāk, mēs katrs savā stūrītī rokam savu mazo pleķīti… Vienkārši mēģināt saprast to, kas mums ir kopīgs. Un. domāju, Kirkegors tika – banāli jau tā teikt – bet aktualizēts. Ne tajā ziņā, ka Kirkegors jelkad būtu ticis aizmirsts, bet tajā, ka viņš izrādās ļoti labi lasāms arī mūsdienās, interesants mūsdienās. Ir tik nepieciešami pievērsties oriģināltekstiem.Un te, raugi, arī manis pašas tulkojums.
Fragments no grāmatas „Skatījums uz manu autordarbu”) Lasīt tālāk
|
|
